piektdiena, 2008. gada 23. maijs

Evolūcija Kabalas skatījumā

Kabalisti, kas sasnieguši absolūtās zināšanas, apgalvo, ka pasaulē nav nekā, izņemot vēlmi gūt baudu. To rada Radītāja gaisma, ko radības izjūt kā svētību. Un pretēji, Radītāja neesamību vai viņa gaismas trūkumu būtnes izjūt kā ciešanas visdažādākajos variantos: sāpes, slimības, bads, nāve. Tādējādi, mēs sastāvam tikai no pozitīvām vai negatīvām izjūtām. Mūsu smadzenes ir radītas ar mērķi palīdzēt mums apmierināt mūsu vēlmes, apzināties un atšķirt visas mūsu pozitīvās vai negatīvās izjūtas, noskaidrot to izcelsmi un komforta sasniegšanas iespēju.

Visi nedzīvās dabas dzīvības procesi vērsti uz savas struktūras uzturēšanu. Augu pasaulē tā ir augšana, dzīvnieku pasaulē - arī augšana un dzimtas turpināšana, bet cilvēkam, papildus visam iepriekš minētajam pievienojas tiekšanās pēc bagātības, varas un zināšanām. Bet visa pamatā ir vēlme gūt baudu. Smadzenes ir palīgierīce, un smadzeņu attīstība ir pilnībā atkarīga no vēlmes apmēriem. Ja vēlme tiek mākslīgi samazināta, cilvēks izjūt mazāk diskomforta, mazāk ciešanu tās nepiepildīšanās, nespējas apmierināt rezultātā. Ja vēlme tiek mākslīga palielināta, tad, cilvēks atbilstoši izjūt vairāk ciešanu. Tāpēc, jo vairāk cilvēks vēlas, jo vairāk viņš cieš, izjūtot diskomfortu dažādās dzīves jomās.


Dvēseļu riņķojums

Mūsu pasaules dabas evolūcijas procesu mēs varam izpētīt grāmatās, ko sarakstījuši zinātnieki-fiziķi, botāniķi, zoologi un citi. Bet kā tad notiek mūsu dvēseļu evolūcijas process? Lūk, kas mums ir jāizpēta un jāizprot.

Dvēseles nokāpj materiālajos ķermeņos saskaņā ar noteikto kārtību. Tās periodiski atgriežas šajā pasaulē, katru reizi tērpjoties jaunos ķermeņos. Mēs to uztveram kā paaudžu attīstību. Pēc sava fiziskā apvalka katra paaudze atgādina iepriekšējo, ķermenis mainās minimāli, bet katras nākamas paaudzes dvēseles nāk šai pasaulē ar iepriekšējās dzīves papildus pieredzi. Tām piemīt jaunu spēku krājums, kas uzkrāts uzturoties "augšā". Tāpēc katrai paaudzei ir savs vēlmju salikums un savi dzīves mērķi, kas raksturīgi tieši tai. Ar katru paaudzi mūsu pasaulē nonāk dvēseles ar jaunām potenciālām vēlmēm, kuras diktē zinātnes, kultūras, mākslas un cilvēcisko attiecību attīstības līmenis dotajā paaudzē.

Viss tiek noteikts augšā, vēl pirms dvēseles nokāpj šajā pasaulē, un redzot šito, var pareģot visus notikumus šajā paaudzē līdz pat vissmalkākajām detaļām, jo garīgā informācija, kas ielikta dvēselēs, ietver sevī pilnīgi visu! Pat ja dotā paaudze nenonāk pie vēlmes izzināt patieso realitāti, Radītāju, - tā tomēr veic zināmu darbu, izjūtot ciešanas, kurām iet cauri. Tādā veidā tā uzkrāj savu attieksmi pret egoismu, kura dēļ šīs ciešanas ir jūtamas. Tiesa, pagaidām tās ir vēl neapzinātas ciešanas, un to cēlonis, kas slēpjas mūsu egoistiskajā dabā, vēl nav apzināts.

Šo ciešanu uzkrājums atvedīs pie atskārsmes, ka no augšas nāk tikai absolūtā labestība, ko jūt mūsu egoistiskās absolūtā ļaunuma vēlmes. Cilvēces attīstība ved pie patiesās realitātes izziņas. Tāpēc katrā paaudzē ir cilvēki, kas virza mūs pa garīgās attīstības ceļu. Viņi raksta grāmatas un veido skolnieku grupas, lai pasludinātu mums dotajai paaudzei vispiemērotāko patiesās realitātes apjēgšanas un izpratnes metodiku.

Grāmatas "Zoar” priekšvārdā Bāls Sulams runā par to, ka sešus tūkstošus gadu dvēseles nokāpj šai pasaulē un ar katru paaudzi kļūst arvien "rupjākas". Katras nākamās paaudzes dvēselēm ir nepieciešami īpaši labošanas darbi. Sākumā, pirmo divu tūkstošu gadu laikā, uz zemes kāpa tikai tīrās dvēseles un sava uzdevuma izpildei, viņām pat nebija nepieciešama Tora. Viņu attīstībai pietika ar atrašanos uz zemes un nebija vajadzīgi īpaši garīguma sasniegšanas līdzekļi. Tas bija pasaules pieredzes un ciešanu uzkrāšanas posms. Ar paša eksistences faktu šai pasaulē pietika attīstībai un labošanas darbiem. Uzkrātās ciešanas mudināja dvēseles iziet no šī mokpilnā stāvokļa. Vēlēšanās atbrīvoties jeb iziet no ciešanu stāvokļa - tas arī ir cilvēces attīstības dzinējspēks.

Nākamajā divtūkstošgadē dvēseļu attīstībai pietika ar Toras atvēršanu un baušļu ievērošanu. Bet ar šīm darbībām vēl nebeidzas viņu uzdevumu izpilde. Dvēseļu daudzums ir ierobežots; vienas un tās pašas dvēseles katrreiz nonāk uz zemes, lai labotos. Kad mēs saucam tās par "smalkām" vai "rupjām", mēs domājam to, cik laika tām vēl atlicis līdz labošanas darbu pabeigšanai. Dvēsele, kurai ir vairāk labojamu darbu tiek uzskatīta par rupjāku.

Dvēseļu nokāpšanas otrais posms turpinājās līdz 16. gadsimtam un noslēdzās ar dižā viduslaiku kabalista Ari parādīšanos, kas rakstīja, ka, sākot ar viņa laiku, nodarbošanās ar Kabalu ir ne tikai vēlama, bet arī obligāta visiem: sievietēm, vīriešiem, bērniem un pieaugušajiem. Tas skaidrojams ar to, ka dvēseles savā attīstībā sasniedza tādu posmu, kad, izmantojot īpašu Ari izstrādātu metodiku ir spējīgas nonākt pie gaismas Avota apjēgšanas un pie pilnīgas sevis labošanas. Tādējādi, katra dvēsele var sasniegt to, kas viņai nolikts un paredzēts, kā dēļ viņa nāk šajā pasaulē.
Tikai ar to skaidrojama patiesās realitātes vispārējās atklāsmes nepieciešamība, ko sniedz Kabala. Šī atklāsme notiks tad, kad visa cilvēce atskartīs pasaules uzbūves likumsakarības, un tad arī iestāsies ciešanu un sāpju gals.

Kad mēs uzzināsim, kā mūs ietekmē realitāte un kā mēs reaģējam uz to, visas mūsu darbības kļūs apzinātas un pareizas – atbildīs visuma uzbūves likumam. Tad starp mums un īsto pasauli iestāsies pilnīga harmonija. Bet pagaidām mēs tikai visu bojājam un redzam, ka pagātnē arī esam bojājuši. Turklāt mums nav nekādas iespējas no tā izvairīties. Cilvēce arvien dziļāk ieiet strupceļā, radot neatrisināmas problēmas.
Ciešanas vairo arī tas, ka cilvēce beidzot ir apzinājusies garīgās attīstības nepieciešamību. Mums ir jāsaprot, ka mums nav citas izejas, kā tikai izzināt garīgo pasauli, kuras daļa mēs esam. Šī atskārsme pašos pamatos mainīs mūsu stāvokli, vedīs mūs uz jaunu stāvokli. Mēs sāksim darboties apzināti, iedomājoties galamērķi, darbosimies kā cilvēce, nevis kā atsevišķi indivīdi.

Nav komentāru: