Kabala cilvēka dzīvē

Mūsdienu zinātne saka, ka viss, ko uztver mūsu sajūtu orgāni attiecas tikai uz mums. Laika, telpas un vietas jēdziens nepastav, precīzāk, tie pastāv tikai attiecībā uz mums. Var teikt, ka cilvēks ir kā tāda melnā kaste, kā sevī noslēgta sistēma. Un tikai tas, kas nonāk šai kastītē, tiek apzināts un sajusts; šo izjūtu kopumu cilvēks sauc "mana pasaule". Viss, kas pastāv ārpus cilvēka un viņa sajūtu orgāniem, - viņam nav zināms.

Cilvēks ir tik ierobežots savu piecu maņu orgānu sajūtās, ka nav spējīgs iedomāties, kas viņam liegts. Viņš nekad nevarēs radīt vai pat iedomāties ko tādu, kas iziet ārpus viņa uztveres robežām. Visas cilvēka izgudrotās ierīces un izpētes metodes tikai paplašina mūsu jutekļu diapazonu, bet nekādā ziņā nerada jaunus.

Kabala - tā ir metodika, kas ļauj attīstīt papildus sajūtu orgānu - ekrānu. Ar tā palīdzību kabalists var sajust augstāko garīgo vadību, iekļauties šai vadībā un saņemt absolūtās zināšanas.

Ekrāna attīstība dod iespēju jau laicīgi un iepriekš uzzināt visu, kas formējas augstākajā pasaulē. Tas, ko es šodien sajūtu ar šo sesto sajūtu orgānu, cilvēce sajutīs pēc kāda laika, kad mūsu pasaulē "nokāps" augšā noliktie notikumi, kas no garīgās informācijas kļūs par matēriju.

Zinot Kabalas metodiku, var jau iepriekš redzēt to, kas mūsu pasaulē vēl nav materializējies. Uz tā balstās visi pareģojumi un pravietiskās vīzijas, kas aprakstītas svētajās grāmatās. Pravietis - tas ir tas pats kabalists, kas sasniedzis tādu garīgo līmeni, kurā jūt ārējo pasauli un redz to, ko katrs no mums redzētu, ja vien būtu šis sestais sajūtu orgāns.

Katram cilvēkam ir "punkts sirdī" – sestā sajūtu orgāna iedīglis. Cilvēks var to tik spēcīgi attīstīt, ka sāk sajust tajā visu pasauli.

Par Smalkās pasaules notikumiem mums jāzina nevis aiz ziņkārības, mums tie jāredz vēl pirms tie nonākuši mūsu pasaulē, lai paspētu labot tos vēl garīgajā iedīglī, lai mūsu materiālajā pasaulē šie notikumi varētu nonākt mums vislabvēlīgākajā veidā.

Kabala skaidro, kāpēc tieši tā, nevis citādi risinās cilvēces, tautas un katra cilvēka dzīves notikumi. Tas ļauj mums mainīt šo notikumu cēloni. Kabala ļauj laikus uzzināt, kas izraisījis tādu vai citādu garīgo reakciju, kas pēc tam nonāk mūsu pasaulē notikuma veidā. Caur garīgo uztveri, var uzzināt, kā labāk rīkoties, lai izraisītu tikai pozitīvus signālus, pozitīvu iedarbību no augšas. Tādā veidā Kabala, izņemot šo redzējumu, sniedz arī vadīšanas iespēju.

20. gadsimta beigās sākās jauns cilvēces attīstības posms, kurā no cilvēkiem tiek pieprasīta aktīva iejaukšanās vadībā. Ir jāiemācās vadīt mūsu pasaule, lai tajā normāli eksistētu. No šī brīža Kabala kļūst par vispraktiskāko un nepieciešamāko zinātni. Jo ilgāk cilvēce turpinās attīstīties nelabojot sevi ar Kabalas metodes palīdzību, jo sūrāka, haotiskākā un bīstamāka būs mūsu dzīve.

Mums vienalga nāksies meklēt izeju no situācijas, un mēs šā vai tā nonāksim pie garīgās dzīves, tikai smagu ciešanu ceļā.