PSIHOFIZIKĀLIE FENOMENI UN FIZIKĀLĀ VAKUUMA TEORIJA

GENĀDIJS IVANOVIČS ŠIPOVS

Pēdējo gadu laikā laikraksti, radio, žurnāli un televīzija gandrīz ikdienas ziņo par parādībām, kas tiek dēvētas par anomālām. Mēs uzzinām par dažādiem notikumiem, kas atkārtojas, tie saistīti ar cilvēka psihi (gaišredzība, telekinēze, telepātija, teleportācija, levitācija, ekstrasensorika utt.). Visas šīs liecības dabas pētniekā rada aizsargreakciju „aizdomīgas skepses” veidā un visdrīzāk gan tas runā par esošo zinātnisko zināšanu ierobežotību.
Plašāks skatījums tiek piedāvāts autora izstrādātajā vispārējās relativitātes un fizikālā vakuuma teorijas programmā [1,2], kuras mērķis- apvienot Austrumu un Rietumu kultūru priekšstatus par ap mums esošo realitāti uz zinātniska pamata Kā izrādījās, fizikālā starpnieka lomu psihofizikas parādībās uzņēmušies primārie torsionu (vērpes) lauki [3], kam piemīt virkne neparastu īpašību, proti:
a) tie nepārnes enerģiju, bet pārnes informāciju;
b) torsionu (vērpes) signāla intensitāte ir vienāda jebkurā attālumā no avota;
c) torsionu (vērpes) signāla ātrums pārsniedz gaismas ātrumu;
d) torsionu (vērpes) signālam piemīt augsta caurkļūšanas spēja;
Visas šīs īpašības atklātas veicot vakuuma vienādojumu teorētisko analīzi, tās sakrīt ar fizikālā starpnieka īpašībām, kas savukārt noteiktas daudzos eksperimentālajos darbos [2,3].
Reliģioza satura grāmatas un seni filozofiski traktāti apgalvo, ka bez fiziskā ķermeņa cilvēkam vēl ir arī astrālais, mentālais u.c. ķermeņi, kurus veido „smalkās matērijas”, un kuri spēj saglabāt informāciju par cilvēku pat pēc viņa fiziskā ķermeņa nāves. Vakuuma teorija apstiprina šos priekšstatus, jo šajā teorijā bez mums jau zināmajiem realitātes četriem līmeņiem- ciets ķermenis, šķidrums, gāze un elementārdaļiņas, eksistē smalko pasauļu fiziskās īpašības aprakstoši objekti, šīs īpašības saistītas ar cilvēka apziņu. Medicīnas darbiniekam tas nozīmē, ka tikai fiziskā ķermeņa ārstēšana nebūs veiksmīga slimībās, kuras rodas tālab, ka traucējumi ir smalkajos ķermeņos.

SEPTIŅI REALITĀTES LĪMEŅI.

Viens no būtiskākajiem vakuuma teorijas rezultātiem ir psihofizikālo fenomenu sistematizēšana atbilstoši sekojošiem fiziskās realitātes septiņiem līmeņiem:
1. ciets ķermenis- zeme;
2. šķidrums- ūdens;
3. gāze- gaiss;
4. plazma- uguns;
5. fiziskais vakuums- ēters;
6. sākotnējie torsionu lauki [1]- apziņas lauks [4];
7. absolūtais „Nekas”- Dievišķā monāde.
Tiešām- esošā zinātniskā un tehniskā literatūra atspoguļo galvenokārt šobrīd sasniegto zināšanu līmeni par pirmajiem četriem realitātes līmeņiem, kurus apskata kā četrus vielas fāžu stāvokļus. Visas mums zināmās fizikas teorijas, sākot no Ņūtona mehānikas un beidzot ar mūsdienu fundamentālajām fizikālo mijiedarbību teorijām, nodarbojas ar teorētisku un eksperimentālu cietvielu, šķidrumu, gāzu, dažādu lauku un elementārdaļiņu uzvedības izpēti.
Pēdējos divdesmit gados paātrinātā tempā parādās fakti, kuri norāda, ka eksistē vēl divi līmeņi- primārais vērpes (griešanās) lauks vai „apziņas lauks” [4] jebšu informācijas lauks un Absolūtā „Nekas” lauks. Šos līmeņus daudzi pētnieki atzinuši kā realitātes līmeņus, uz kuriem bāzējušās cilvēcei sen zudušās tehnoloģijas. Tādās tehnoloģijās realitātes izpētes pamata metode ir meditācija, atšķirībā no refleksijas, ko izmanto kā esošās pasaules izpētes metodi objektīvajā fizikā.
Divi augšējie līmeņi, ieskaitot daļiņu un vakuuma līmeni, veido „subjektīvo fiziku”, jo te galvenais faktors dažādām parādībām zemākajos līmeņos ir apziņa ( jogu lidošana, telekinēze, gaišredzība, parapsiholoģija, Uri Hellera eksperimenti u.c.). Galvenā enerģija, kas darbojas augšējos līmeņos- psihiskā enerģija, kuru mums nāksies apgūt tuvākajā nākotnē, un kurai acīmredzami ir svarīga loma medicīnas jautājumos. Patreiz vairāk kā 120 valstu zinātnieki nodarbojas ar intensīvu otrā līmeņa izpēti. Tam radīti zinātniskie centri, aprīkoti ar mūsdienīgām iekārtām un izstrādātas zinātniskās programmas, piemēram, Transcendentālās Mahariši Mheš Jogas [4] meditācijas programma, kas ļauj iegūt reālus, pietiekoši iespaidīgus sasniegumus daudzās cilvēku dzīves nozarēs- veselības aprūpē, mācībās, ekoloģijā, zinātnē u.c. Šie sasniegumi pārliecinoši parāda, ka materiālā un ideālistiskā, matērijas un apziņas, zinātnes un reliģijas pretnostatīšana, kas dziļi sakņojas otrajā līmenī, būtiski ierobežo mūsu priekšstatus par realitāti. Visdrīzāk visi šie pretstati veido dialektisku vienību visos realitātes līmeņos un vienlaikus dažādās pakāpēs izpaužas vienā vai otrā situācijā. Saprotams, ka bez triju augšējo līmeņu uzskaites pasaules aina izrādīsies nepilnīga. Vēl vairāk, notiek mūsdienu fizikas likumu izpētes metožu saplūšana ar „tīro zināšanu” iegūšanu, cilvēka apziņai mijiedarbojoties ar Apziņas Lauku (Šis termins ņemts no žurnāla „ Sovremennaja nauka i Vedičeskije znaņija”[4] ). Tas saskaņā ar Mahariši- Hagelina zinātnisko programmu [5], ir vienots avots gan dabaszinātņu likumiem, gan sabiedrības likumiem [6]. Tālab ar psihofiziku (subfiziku) tiek saprastas parādības, kuru galvenais iemesls kā izrādās ir cilvēka apziņa, bet galvenā tehnoloģija- meditācija.

MEDITĀCIJA.

Austrumos pirms vairākiem tūkstošiem gadu radās pilnīgi neparasts ( no rietumu zinātnes viedokļa) realitātes izzināšanas veids- meditācija. Speciālas metodikas rezultātā cilvēks, kas nodarbojas ar meditāciju, var mērķtiecīgi paplašināt savas apziņas mijiedarbības lauku ar Informācijas Lauku (Apziņas Lauku), kura izplatītājs ir primārais torsionu (vērpes)lauks [1], un tādējādi iegūt zināšanas par ap mums esošo pasauli.
1972. gadā indiešu filozofs un fiziķis Maharaši Mahešs Joga ASV nodibināja starptautisku universitāti meditācijas praktiskajai pielietošanai dažādās mūsdienu sabiedrības dzīves nozarēs: medicīnā, zinātnē, ekonomikā.
Mahariši un daudzie viņa sekotāji izmanto meditācijas metodiku un zināšanas no senās vēdu zinātnes- Ajūrvēdas, saskaņā ar kuru Apziņas Lauks potenciāli satur visu informāciju par realitāti. Šī transcendentālās meditācijas programma (TM programma) guvusi plašu atzinību un izplatību visā pasaulē, tālab tikušas atvērtas daudzas filiāles dažādās valstīs, ieskaitot Krieviju. ASV katrā trešajā koledžā un universitātē ir fakultāte, kas nodarbojas ar pētījumiem TM programmas ietvaros.
80- to gadu vidū Mahariši universitātes fizikas fakultāti vadīja Hārvardas universitātes abolvents D. Hagelins, kurš pirms tam dažus gadus bija strādājis kā teorētiķis Eiropas elementārdaļiņu laboratorijā un bija pazīstams ar saviem darbiem par vienotā lauka teoriju un superstīgu teoriju.
D. Hagelins apgalvo, ka Mahariši Vienotā Lauka Tehnoloģija atver cilvēka apziņu tiešai pieredzei – saplūstot apzinošajam prātam ar vienoto lauku- Apziņas Lauku, kas nosaka visus dabas likumus.
Pētījumi rāda, ka „Tīrajai Apziņai” , kas nepieciešama, lai mijiedarbotos ar Vienoto Lauku, ir raksturīgi četri pamata stāvokļi, kuri atšķiras no apziņas stāvokļa nomodā, miegā vai dziļā miegā. Apmēram 25 valstu 500 zinātniskajām grupām 200 universitātēs ir dokumentāli pierādījumi neapšaubāmajai TM programmas lietderībai tādās nozarēs kā psiholoģija, fizioloģija un socioloģija. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar transcendentālo meditāciju, uzlabojas veselība, tie kļūst attapīgāki, paaugstinās radošais potenciāls, uz labo pusi izmainās tikumība.
TM programmas gala mērķis ir visu vai vairuma ļaužu cilvēciskā saprāta pacelšana līdz Vienotā Lauka līmenim. Tiek gaidīts, ka tādā gadījumā cilvēce sāks dzīvot harmonijā ar dabas likumiem, pie tam slimu cilvēku skaits strauji samazināsies. Vienotā Lauka tehnoloģija aicina izmainīt mūsdienu antiekoloģisko industriālo tehnoloģiju, un galu galā „radīt paradīzi uz Zemes”.

CILVĒKA SEPTIŅI ĶERMEŅI.

Pastāv atšķirīga cilvēka smalko ķermeņu klasifikācija. Piemēram, pēc Barbaras Brennanas uzskatiem 7 tādi ķermeņi [7] ir saistīti ar katru no septiņām pamata čakrām. Autors pieturas pie nedaudz citas klasifikācijas, uzskatot, ka no septiņiem cilvēka ķermeņiem viens ir fiziskais, bet pārējie seši ir saistīti ar smalko pasauli, t.i., fizikālais šo ķermeņu datu pārraidītājs ir torsionu (vērpes)lauks.
Vakuuma teorijā eksistē divu veidu torsionu lauki, kuri kvalitatīvi atšķiras viens no otra:
1) primārie torsionu (vērpes)lauki- lauki, kuriem nepiemīt enerģija, bet tie ir spējīgi pārnest informāciju;
2) sekundārie torsinu (vērpes) lauki, kas veidojas no materiālajiem objektiem.
Pamatojoties uz zināšanu kopumu, kas iegūts pētot ezoteriskos un reliģiozos traktātus, var secināt, ka ēteriskais, astrālais un mentālais ķermenis ir formējušies no otrējiem torsionu laukiem, t.i., tie radīti no atomāri- molekulārās fiziskā ķermeņa struktūras. Pārējie smalkie ķermeņi- kauzālais, dvēsele un gars ir veidoti no pirmējiem torsionu laukiem un nepastarpināti mijiedarbojas ar apziņas lauku. Smalko ķermeņu kopums veido cilvēka apziņu, tālab apziņai piemīt nelokāla daba, t.i., tā nav lokalizēta cilvēka galvā, par to liecina daudzskaitlīgie cilvēku, kas bijuši klīniskajā nāvē, apziņas pētījumi. [8,9]

VAKUUMA TEORIJA UN SENĀS MĀCĪBAS.

Daudzi senie Austrumu filozofijas traktāti apgalvo, ka visa esošā avots ir tukša telpa vai vakuums mūsdienu izpratnē. Zinātnes attīstība zinātniekus novedusi pie tieši tāda pat priekšstata par jebkura veida matērijas avotu un tas savukārt veidoja pamatu piektā- realitātes vakuuma stāvokļa (pēc cietvielas, šķidruma, gāzes un plazmas) līmeņa izpētei, pamatojoties uz mūsdienu matemātisko aparātu un jaunām pilnīgām iekārtām.
Jau 20.gs. sākumā, radot Maksvela- Diraka kvantu elektrodinamiku no vienas puses un Einšteina gravitācijas teoriju no otras, teorētiskajā fizikā kā izpētes objekts parādījās jauns realitātes līmenis- fizikālais vakuums, pie tam būtībā dažādas teorijas piedāvāja dažādus priekšstatus par to. Ja Einšteina teorijā vakuums tiek skatīts kā tukša četrdimensiju laiktelpa, ko raksturo Rīmana ģeometrija, tad Maksvela- Diraka elektrodinamikā vakuums (globāli neitrāls) ir kā sava veida „buljons, kas vārās”, sastāvošs no virtuālām daļiņām- elektroniem un antidaļiņām- pozitroniem.
Turpmākā kvantu lauka teorijas attīstība parādīja, ka visu kvantu lauku pamatstāvoklis- fizikālais vakuums- veido ne tikai virtuālos elektronus un pozitronus, bet arī visas citas zināmās daļiņas un antidaļiņas, kas atrodas virtuālā stāvoklī.
Lai apvienotu šos divus atšķirīgos priekšstatus par vakuumu, Einšteins izvirzīja programmu, kas ieguva vienotā lauka teorijas nosaukumu. Teorētiskajā fizikā, kas pievēršas šim jautājumam, tikušas noformulētas divas globālas idejas, kas piedāvā veidot vienotu pasaules ainu: tā ir Rīmana, Kliforda un Einšteina programma, saskaņā ar kuru „..fiziskajā pasaulē nenotiek nekas, izņemot telpas liekuma izmaiņas, kas iespējams, ir pakļautas nepārtrauktības likumam”[10], un Heizenberga programma, kas piedāvā visas matērijas daļiņas veidot no spina daļiņām ½ [11]. Apvienojot šīs divas programmas, grūtības, pēc pazīstamā teorētiķa, Einšteina skolnieka Džona Vīlera domām, rodas tālab, ka „.. doma par spina jēdziena iegūšanu tikai no vienas klasiskās ģeometrijas liekas esam tikpat neiespējama, cik sen jēgu zaudējusī dažu iepriekšējo gadu pētnieku cerība atvasināt kvantu teoriju no relativitātes teorijas.” [12]. Vīlers šos vārdus teicis 1960. gadā, lasot fizikas lekcijas Enriko Fermi vārdā nosauktajā Starptautiskajā skolā. Tad viņš vēl nezināja, ka jau tajā laikā bija sākušies spīdošie Penrouza darbi, kuri parāda, ka tieši spinori var būt klasiskās ģeometrijas pamatā, un, ka tieši tie nosaka laika- telpas topoloģiskās un ģeometriskās īpašības, tādas kā, piemēram, tās dimensija un signatūra. [13]. Tāpēc jaunā pasaules aina, pēc autora domām, var tikt atrasta tikai apvienojot Rīmana Kliforda-Einšteina-Heizenberga- Penrouza programmas ar neskaitāmajiem fenomeniem, kas neiederas mūsdienu zinātniskajos priekšstatos.
Tagad kļūst skaidrs, ka Vienotā Lauka Teorijas programma ir pāraugusi Fizikā lā Vakuuma Teorijā, kas ir aicināta skaidrot ne tikai objektīvās fizikas, bet arī psihofizikālās parādības.
Šobrīd pastāv bagātīgs faktiskais materiāls, attiecināms uz psihofizikālajām parādībām, taču pamatīga teorētiskā pamatojuma šajos, pat ņemot vērā Hāgelina [4-6], darbus, nav joprojām. Jebkuri mēģinājumi skaidrot esošos faktus atrauti no mūsdienu zinātnes nevar tikt uzskatīti par veiksmīgiem, jo realitāte pastāv kā vienots veselums, bet psihofizika, no vienas puses un mūsdienu fizika no otras, ir kā viena veseluma dažādas šķautnes.
Šajā darbā tika parādīts, ka dažas psihofizikālo parādību kopīgās īpašības ( piemēram, informācijas pārraide ātrāk par gaismu), ir atvedināmas no fizikālā vakuuma teorijas [1,2,14]. Šī teorija ir dabisks fizikas zinātnes attīstības rezultāts un tāpēc nav nekā pārsteidzoša, ka tieši psihofizikālās parādības ir ievērojams arguments apkopojot mūsdienu fizikas teorijas.
Eksperimenti rāda, ka psihofizikas galvenais instruments ir cilvēka apziņa, kas ir spējīga „pieslēgties” primārajam vērpes laukam (vai Vienotajam Apziņas Laukam) un caur to iedarboties uz „rupjajiem” realitātes līmeņiem- plazmu, gāzi, šķidrumu un cietvielu. Diezgan ticami, ka vakuumā eksistē kritiskie punkti (bifurkācijas punkti), kuros visi realitātes līmeņi izpaužas vienlaikus virtuālo tēlu veidā. Pietiek ar nenozīmīgām iedarbībām uz šiem „apziņas lauka” kritiskajiem punktiem, lai notikumu attīstība novestu pie tā, ka no vakuuma dzimst vai nu cieti ķermeņi, vai šķidrumi, gāzes utt. Priekšmetu teleportācijas parādības eksistence norāda uz šo iespēju- „ aiziešanu vakuumā” un „dzimšanu no vakuuma” pie kam ne tikai elementārdaļiņu un antidaļiņu līmenī, tas iespējams arī daudz sarežģītākiem fizikālajiem objektiem, kas ietver sevī milzīgu, sakārtotu šo daļiņu sakopojumu. Svarīgi atzīmēt, ka bez gravitācijas un elektromagnētiskā lauka, fizikālā vakuuma teorija īpašu lomu iedala apziņas laukam, kura fizikālais pārnesējs ir inerces lauks (torsionu lauks).
Šis fizikālais lauks rada inerces spēkus, kas iedarbojas uz jebkuru matērijas veidu tās universāluma dēļ. Nav izslēgts, ka telekinēzes parādība ( dažādu priekšmetu pārvietošana ar psihofizikālo spēku) ir skaidrojama ar cilvēka spēju uzbudināt vai ierosināt fizikālo vakuumu priekšmeta tuvumā tā, ka rodas lauki un inerces spēki, kas izsauc priekšmeta kustību.
Autors izsaka cerību, ka tieši fizikālā vakuuma teorija izrādīsies tas zinātniskais pamats, kurš ļaus mums izskaidrot tik mīklainas parādības kā psihofizikas parādības.

CILVĒKA KOSMISKĀ EVOLŪCIJA.

Fizikālā vakuuma teorija liek mums pārskatīt matērijas un apziņas saattiecināšanu, prioritāti dodot apziņai kā jebkura reāla procesa radošajam sākumam. Pasauļu un vielas, no kā tā sastāv, radīšana sākas ar Absolūto „Nekas” no potenciālā matērijas stāvokļa- fizikālā vakuuma bez jebkādas sākotnējās matērijas. Iespējamo pasauļu skaits šādā situācijā ir bezgalīgs, tāpēc augstākajai apziņai- Absolūtajam „Nekas” radīšanas procesā nepieciešami brīvprātīgi palīgi, kurus tas pats rada „pēc sava vaiga un līdzības”. Šo palīgu mērķis- pastāvīga pašpilnveidošanās un evolūcija. Evolūcijas pakāpieni veidoti atbilstoši septiņu līmeņu realitātes shēmai, kas rodama fizikālā vakuuma teorijā, tāpēc evolūcija nozīmē virzīšanos pa kāpnēm uz augšu uz smalkajiem vakuuma un bezvakuuma realitātes līmeņiem. Šis mērķis apvieno visus palīgus, lai gan tie atrodas uz dažādiem evolūcijas kāpņu pakāpieniem. Jo augstākā līmenī atrodas palīgs, jo tuvāk tas atrodas Absolūtajam „Nekas” gan savās informatīvajās gan radošajās iespējās. Produktīviem palīgiem šīs radošās iespējas ir tik kolosālas, ka tie ir spējīgi radīt izpaustā stāvoklī zvaigžņu sistēmas un saprātīgas būtnes, līdzīgas mums.
Mūsu planētas cilvēks, iespējams, ir augsta līmeņa palīgu-radītāju vai radītāja radīts. Un mūsu, tāpat kā visa pasaulē esošā, uzdevums- palīdzēt Absolūtajam „Nekas” tā radošajā darbā. Tas, kuram tajā veicas, šī darba procesā arī pakāpjas augšup pa evolūcijas kāpnēm, kļūstot brīvs un gūstot arvien vairāk un vairāk iespēju radošajai darbībai.

NOSLĒGUMS.

Kopsavilkumā, var atzīmēt, ka tradicionālie psihologu priekšstati par cilvēku ir ierobežoti, jo neņem vērā smalkās fiziskās matērijas, kas saistītas ar fizisko ķermeni. Mūsdienu skatījums uz ap mums esošo pasauli prasa jaunas, efektīvākas pieejas, lai varētu izpētīt psihofizikālās parādības, kas pamatotas ar jaunākajām teorētiskajām izstrādnēm dabaszinātnēs. Vislielāko interesi šajā ziņā raisa fizikālā vakuuma teorija [1], kas pareģo smalko pasauļu, saistītu ar cilvēka psihi, eksistenci.

LITERATŪRA.


1. Шипов Г.И. Теория физического вакуума. М.. Н-Т Центр. 1993, 362 с.

2. Акимов А.Е. Эвристическое обсуждение проблемы поиска
лальнодеПствип. EGS - концепция. М.. 1991. 63 с. Препр. МНТЦ ВЕНТ:
№7А.

3. Акимов А.Е. Шипов Г. И. Торсионные поля и их экспсрцмсшалыюс
проявление. М" 1995. 53 с. Препр. МИТПФ АЕН: №4.

4. Hagelin J.S. Modern Science and Vedic Science, v.3. №1. 1989,
р.З-72.

5. Hagelin J.S. Achieving World Peace Throiiglia New Science and
Technology. Maharishi Jnter.Univer. Press, Fail-field, 1992.

6. Hageliii J.S., Herriott S.R. Unified Field Based Economiccs.
Maharishi Jnter.Univer. Press, Fail-field, 1991.

7. Бренпан Б. Руки света, С-П6. 1995.

8. Коротков К. Свет после жизни, С-П6, 1994.

9. Lorinier D. Whole in One. Penguin Books Lid, England. 1990.

10. Клиффорд // Альберт Эйнштейн и теория гравитации. М.. Мир. 1979.
С.36-46.

11. Heisenberg W. // Rev. Mod. Phys. 1957. Vol. 29. P. 269.

12. Уплер Дж. Гравитация, нейтрино и Вселенная. М.. Изд-во пностр.
лит. 1962. 153 с.

13. Пенроуз P., Риндлер В. Спиноры и пространство-время. Т. 1. М..
Мир. 1987.

14. Шипов Г. И. Явления психофизики п теория физического вакуума. В:
Сб. "Сознание и физический мир" под ред. А.Е. Акимова. ИАЯ М.. 1995.
с.35.

Citas dimensijas eksistē

Atradu vienu senu rakstu portālā www.eniostudija.lv, kas manuprāt joprojām ir interesants.
Piedāvāju Jūsu uzmanībai šo informāciju. Intervija notika 2001 gadā.

Latvijas Zinātnes un dialoga centra direktors Prof. Dr. habil. math. Andris Buiķis jau vairāk kā trīsdesmit gadu velta uzmanību zinātnes vispārīgām, to vidū strīdīgām, problēmām, arī ezotēriem jautājumiem.

Izdevniecība «Madris» ir laidusi klajā Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa, Latvijas Universitātes profesora Andra Buiķa grāmatu «Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam». Zinātnieks ir arī Vācijas Lietišķās matemātikas un mehānikas biedrības (GAMM), Amerikas Matemātikas biedrības (AMS) un Latvijas Matemātikas biedrības (LMB) biedrs.

Andris Buiķis ir izstrādājis oriģinālas matemātiskas metodes parciālajiem diferenciālvienādojumiem, organizējis ap desmit starptautisku konferenču, referējis vairāk kā 50 starptautiskās konferencēs, vairākkārt lasījis lekcijas dažādās ārzemju universitātēs. Viņš ir autors aptuveni 200 publikācijām matemātikā, daudziem enciklopēdiju un publicistiskiem rakstiem.

Saruna ar progresīvo zinātnieku Andri Buiķi Zinātņu Akadēmijas augstceltnes viņa kabinetā bija patiesi interesanta, jo aizskārām savulaik ar ierastajām zinātnes metodēm neizskaidrojamas parādības.



- Tas, kas pirms desmit gadiem bija mistika, tagad ir psihofizika vai kvantu fizika vai vēl kaut kas... Cik lielā mērā tā var teikt, un, ja tā, tad zinātne šobrīd atrodas zīdaiņa līmenī...

- Tā es negribētu teikt. Es gribētu atsaukties uz Spinozu, kurš teica - ja mēs iedomājamies tumšu sienu un mūsu izzinātais ir kā gaismas aplis, tad, jo tas kļūst lielāks, jo lielāka kļūst aploce, ap kuru šis gaismas aplis saskaras ar tumsu. Tātad jo vairāk mēs izzinām, jo vairāk jautājumu rodas. Tā varētu teikt, jo visas modernās tehnoloģijas, kaut vai diktofons manā priekšā, ir zinātnes pētījumu auglis. Cits jautājums ir, vai ir pareiza sabalansētība starp tehnoloģisko (materiālo) un garīgo. No otras puses, ir taisnība, ka daudzas lietas, kas ir mistika, zinātnisko pētījumu ceļš pārvērš par zinātnes pētījumu objektu. Ja mēs XIX gadsimta sākumā iedomātos radioaparātu vai televīziju, kad vienā mirklī uzzinām, kas notiek otrajā pasaules malā, tas, neapšaubāmi, tā laika cilvēkiem būtu licies kā mistika, kā neiespējamas lietas. Jaunais sākumā vienmēr liekas pārsteidzošs, bet vēlāk mēs sakām, ka tā ir labi saprotama lieta, kuru varam izskaidrot.



- Jūs esat speciālists torsionu lauku jomā...

- Es neteiktu, ka esmu speciālists torsionu lauku teorijā, jo tā tomēr ir fizikas nozare, es esmu matemātiskās modelēšanas speciālists, un šajā sfērā man nākas saskarties ar ļoti daudzām nozarēm, tajā skaitā fiziku. Bet es varu teikt, ka torsionu lauki ir mans hobijs kopš 1998. gada, kad šeit bija gan teorijas pamatlicējs G. Šipovs, gan vairāku lietišķo virzienu pārstāvis, institūta direktors A. Akimovs, kas izraisīja milzīgu sabiedrības interesi. Bet akadēmiskā vide to uzņēma diezgan rezervēti. Bija arī psiholoģiskais aspekts, jo auditorija visu teikto uztvēra emocionāli, kas nav raksturīgs zinātnieku aprindām. Daudzi to nespēja pieņemt un teica, ka tas ir šarlatānisms. Ko nozīmē šarlatāns? Tas ir galīgi neizglītots neprofesionālis, kas mēģina tēlot gudru. Bet šie cilvēki ir ieguvuši akadēmiskos grādus arī klasiskās fizikas nozarēs. Saukt viņus par šarlatāniem nozīmē parādīt emocionālu attieksmi, nevis zinātniski analītisku pieeju. Tā tas notika - fiziķi teica, ka tur nav ko pētīt - tas ir šarlatānisms. Mani tas ieinteresēja, un es ar Akimova kungu uzturu regulārus kontaktus. Argumentācija, ko toreiz teica, ir novecojusi. Akimovs stāsta, ka vairākos virzienos - enerģētikā, veselības aizsardzībā, metalurģijā jau ir komerciālie produkti, tos pārdod, tie ir nopērkami. Trīs gadu laikā ir daudz kas noticis.



- Kā jūs skaidrosiet, kas ir torsionu lauki, cilvēkam, kas neko par tādiem nav dzirdējis?

- Tas ir tāpat kā salīdzināt: braukt automašīnā pa ceļu vai vizināties karuselī, kur notiek rotācija. Ir principiāla atšķirība starp rotācijas kustību un cita veida kustību. Rotācijas kustība ir pieejama jebkurā līmenī, sākot ar elementārdaļiņām, kurām rotācijas kustības analogs ir spins un beidzot ar galaktikām, kurām redzami šie «spirāliskie zari» - tātad no mikropasaules līdz megapasaulei. Šie ir pētījumi, ko par pētījumiem īsti nosaukt nevar, jo tie netiek finansēti - tie notiek hobija līmenī. Līgatnē, piemēram, jau otro sezonu strādā šajā hobija līmenī konstruēta siltumiekārta. Praktiķi atzīst, ka tā ir gan kompakta, gan ekoloģiski tīra, gan efektīva - tā simtprocentīgi elektroenerģiju pārvērš siltuma enerģijā. Visās šajās iekārtās ir rotācijas princips. Līgatnē, piemēram, elektromagnētiskais lauks (parastā trīsfāzu maiņstrāva) caurtekošam šķidrumam (šajā gadījumā ūdenim), kurš tālāk plūst pa radiatoriem, piešķir rotācijas kustību, kas visu pārvērš siltumā.



- Nesen profesors Ignatenko šajā pat mājā arī īsumā pievērsās torsionu laukiem. Domu torsiona lauki griežas pulksteņrādītāja virzienā, bet datoru, mobilo tālruņu utt. pretēji, kas rada negatīvu iedarbību. Vai tā ir?

- Tiešām rotāciju var iedomāties divos virzienos - Saules virzienā un pretēji, par to runājam arī grāmatā. G. Šipovs un A. Akimovs izsakās mazliet piesardzīgi, viņi saka, ka labie un kreisie lauki - pozitīvie un negatīvie lauki - vieni tiešām var iedarboties stimulējoši, otri - kaitīgi. Tādā nozīmē tas būtu pareizi. Es pieļauju, ka tehniskām iekārtām tā ir, lai gan tur ir svarīga dažādu faktoru mijiedarbība. Akimovam ir aparatūra, ar kuru var to mērīt. Un, ja var mērīt, tad tas ir punkts, no kura sākās eksaktās zinātnes. Mēs izmērām un tad varam šo procesu pētīt. Pirms trijiem gadiem viņi neatveda līdzi šo aparatūru, kas nāca par labu skeptiķiem. Tas nav zinātnieka cienīgi pateikt, ka tur nav ko pētīt, nav vērts nodarboties. Zinātnes vēsturē tā ir bijis simtiem reižu - lielākā daļa saka, ka tās ir muļķības, tie ir īpatņi, bet vēlāk izrādās, ka tie ir bijuši ģeniālākie cilvēki, kuri apsteiguši laiku.



- Mēs dzīvojam četru dimensiju telplaikā. It kā ir atklātas jau 11 dimensijas...

- Klasiskā nozīmē, no Einšteina teorijas, ceturtā dimensija ir laiks. Es nerunāšu par eksotiskām teorijām, bet par tā saucamo superstīgu teoriju, ko fiziķu vairākums atzīst par cerīgāko un kas ir mēģinājums apvienot šobrīd visus zināmos laukus. Fizika ir ļoti smagā situācijā. Par to gan netiek plaši runāts, kaut gan par to būtu ļoti nopietni jārunā, jo fizikā nav vienota, nepretrunīga apraksta mikropasaulei un makropasaulei. Mikropasauli - elementārdaļiņu līmenī, atomārā līmenī apraksta kvantu mehānika. Savukārt Einšteina teorija apraksta makropasauli, to, ko mēs spējam uztvert un pasauli visa Visuma mērogā - megapasauli. Šo divu teoriju pamatprincipi viens ar otru ir pretrunā. To nesaku es, to saka izcili šodienas zinātnieki. Mums ir pazīstami četru spēku lauki: gravitācijas lauks, elektromagnētisms un vājo un stipro kodolspēku lauki. Superstīgu teorija cenšas vienotā nepretrunīgā teorijā apvienot šos četrus spēku laukus. Un šai superstīgu teorijai tik tiešām ir šīs desmit vai 11 dimensijas. Tā ir teorija, uz kuru vairākums fiziķu cer. Es uz šo teoriju kā visu aprakstošu vairs neceru - ja viņi runā par četru spēku lauku apvienošanu, tad šobrīd, 2001. gadā, pētījumi kosmoloģijā par paātrinātu Visuma izplešanos jau liecina, ka jābūt vēl vienam - piektajam spēku laukam. Tātad šī superstīgu teorija ir nepietiekama, jo tā šobrīd cenšas aptvert tikai četrus laukus. Bet pat šī teorija, kad izdosies to formulēt, liecinās, ka pastāv citas dimensijas. Tiesa, tiek runāts, ka pārējās telpas dimensijas ir kaut kā sarotētas vai sarullētas un to izmēri ir daži milimetri, bet runājot principiāli - šīs dimensijas ir!



- Varbūt lidojošo šķīvīši neierodas no tālām planētām, bet no tepat esošas daudzdimensiju telpas?

- Var būt gan tā, gan tā. Daudzi zinātnieki par šo fenomenu joprojām saka, ka tas nav nopietni. Piecdesmitajos gados Amerikā tika nodibināta komisija, kuru vadīja kāds fiziķis, bet viņa vietnieks biologs vēlāk rakstīja presei, ka viņš vienpersoniski uzrakstījis, ka šis fenomens neeksistē, jo tā bijusi vienošanās ar to laiku ASV valdību. Pie varas esošie cilvēki uzskata, ka ir lietderīgi šo informāciju slēpt. Es kopā ar ģimeni biju Vācijā, kur 1990. gadā lasīju lekcijas. Tad mēs arī novērojām šādu objektu - tas bija grandiozs, apmēram puskilometru liels, ar prožektoriem atsevišķos punktos. Tas pilnīgā klusumā pārvietojās virs pilsētas un atstāja satriecošu iespaidu. Pēc tam avīzē lasīju, ka to bija redzējuši tūkstošiem cilvēku, sākot no Francijas un aptuveni līdz Alpu kalniem. Tātad es arī esmu šādu fenomenu redzējis. Bet cilvēku, kas to nav redzējuši, skepsi es varu attaisnot. Taču jo fantastiskāka parādība, jo ar lielāku interesi tā būtu jāpēta.

Heksogrammas un ceļojums laikā

Neliels ieskats ģeopolitikā

Ģeopolitiku uzskata par jaunu zinātni, bet patiesībā tā ir tikpat veca, cik pati zemeslode vai cilvēce. Jo sevišķi senos laikos tā bija izšķīrējs faktors tautu un valstu eksistencē.

Ģeogrāfiskie apstākļi, zeme, kurā kāda tauta dzīvo, valstu vieta, vai dzīves telpa, ļoti lielā mērā ietekmē un noteic valstu likteņus. Pasaule vienmēr ir darījusi lielu kļūdu, neatzīdama faktu, ka zemeslode nav pārveidojama cilvēka spēkiem. Par spīti visai modernajai tehnikai un A-bumbai Alpu kalni joprojām atradīsies tur, kur tie ir bijuši gadu tūkstošus, — un tos nevarēs pārcelt un nolikt par robežu starp Latviju un Krieviju. Tāpat nevarēs pārvietot jūras un okeānus, utt. Tāpēc ģeogrāfija, kas gadu tūkstošus ir bijusi svarīgākais faktors valstu un tautu politikā, arī mūsdienās būtu jāņem vērā.

Politiskās zinības, jeb politika vispār, runā par notikumiem, apskata un diskutē jautājumus: Kas ir? Kāpēc ir? Kam vajadzētu būt? Un tā tālāk.

Ģeopolitika, turpretim, pievēršas pašai telpai. Pirmā vietā tā stāda vietu, kur notikumi risinās. Ģeopolitiķi atzīst, ka telpai, kuru apdzīvo kāda tauta, ir liela ietekme uz šīs tautas raksturu, mentalitāti, rasi, politiku, kultūru, saimniecību. Politisko dzīvi ietekmē jūras, upes, augsti kalni, tuksneši, dabas bagātības, klimats un citi apstākļi. Ģeogrāfija ir noteicošais faktors tautu un valstu dzīvē, un valsts nevar pastāvēt, ja nebazējas uz ģeogrāfijas principiem. Napoleons savā laikā teica: „Tauta ir kā ūdens, tā pieņem trauka veidu, kurā to ielej.”

Ģeopolitiķi pat apgalvo, ka noteiktām zināmām vietām uz zemeslodes ir jākļūst par politiskiem centriem. Ģeopolitiķi ir pārliecināti, ka cilvēki un politiskie notikumi ir zināma dabas spiediena iespaidā.

1904.gadā angļu ģeopolitiķis, Oksfordas universitātes prof. Helfords Mekinders Londonā nolasīja savu slaveno lekciju par zemes ģeogrāfiskās ass lomu pasaules vēstrurē. Šī lekcija bija iespiesta Karaliskās ģeogrāfu biedrības žurnālā. Ar to bija likts pamats moderno laiku ģeopolitiskai zinātnei, kas kļuva par vienu no aktuālākiem un interesantākiem priekšmetiem mūsdienās.
Kā jau minēju, ģeopolitiķi par galveno faktoru pasaules spēka un tautu likteņu noteikšanā uzskata ģeogrāfiju. Galvenais ir telpa, jo tā ir statiska, kamēr cilvēku kustība ir dinamiska. Tas ir vēstures likums, ka cilvēkiem mūžīgi jācīnās par telpu. Un tautu relatīvais spēks ir šī savstarpējā cīņa dzīves telpas dēļ.

Pēc ilgākiem pētījumiem Helfords Mekinders nāca klajā ar visai sensacionālu atzinumu, proti, ka dabiskā pasaules politiskās varas vieta sakrīt ar zemeslodes ģeogrāfisko centru. Tas visai ietekmē tautu ārpolitiku un vēsturi. Viņš teica, ka cilvēki gan lietas ierosina, bet tās lielā mērā kontrolē daba.

Visu zemeslodi, kā cietzemi, tā ūdeņus, Mekinders iedala trīs joslās: Zemes ģeogrāfiskais centrs, ko Mekinders ir nosaucis par zemes sirdi jeb „Sirds zemi”, sastāv tikai no cietzemes, kuras robežas ietver gandrīz visu Sibīriju līdz Klusajam okeānam, tad ārējo Mongoliju, Sinklangas provinci,Afganistānu, Irānu, Kaspijas jūru, līdz Melnajai jūrai, gar Ukrainas austrumu robežu, ietverot Latviju un Igauniju līdz Baltijas jūrai un tālāk metot strauju līkumu uz augšu līdz Baltajai jūrai. Iekšējā josla sastāv no ciet zemes un ūdeņiem un ietver visu Eiropu (izslēdzotAngliju un Pireneju pussalu), Z-Āfriku, Turciju, Indiju, Ķīnu. Ārējā josla sastāv lielāko tiesu no ūdeņiem. Tā ietver Britāniju, D-Āfriku, Austrāliju, ASV, Kanādu un Japānu.
Mekinders uzsver, ka nevis jūras, bet gan sauszemes spēki, kontinentālie spēki būs valdnieki pār zemeslodi.

Mekinders neatzīst vispārējo teoriju, ka Pasaules salā varētu dominēt jūras spēki; domāta toreizējā pasaules jūru valdniece – Lielbritānija. Viņš pasvītro, ka no zemes centra pastāvīgi nāk spiediens uz pārējo pasauli. Analizējot pasaules vēsturi, jāsecina, ka visa Eiropas vēsture ir mūžīga cīņa pret aziātu invāziju.
Jau gadu simteņiem Eiropa atradusies zem zemes centra spiediena. Kā no vēstures zinām, vairākas invāzijas, kas nākušas no Āzijas, kā Čingishana jeb mongoļu – tatāru iebrukums, kas valdīja pār Krieviju 200 gadus: Atillas, vandaļu, huņņu iebrukums, kas sagrāva vareno Romas impēriju, pārstaigāja gandrīz visu Rietumeiropu. Gadu simtos, pat tūkstošos, šie stepju nomadu pulki ir ietriekušies līdz pat Eiropas centram, pakļaujot sev Krieviju, Persiju, Indiju un vai visu Ķīnu. Un visas šīs invāzijas nākušas no „Zemes sirds” apgabala.

Bet mēs tikpat labi zinām, ka uzbrukumiem pretējā virzienā nav bijis panākumu. Jau 13. g.s. sākumā vācu bruņiniekus uz Ladogas ezera smagi sakāva Aleksandrs Ņevskis, un tie tālāk par Livonijas konfederācijas robežām uz austrumiem vairs negāja. Tāpat mēs zinām, cik traģiski beigušies zviedru karaļa Kārļa XII, Napoleona, kā arī l un II pasaules kara vāciešu iebrukumi Krievijā.

Mekindera vārdiem runājot: Eiropas civilizācija radusies barbaru pastāvīga ārējā spiediena ietekmē. Agri vai vēlu visa vecā pasaule kritīs par upuri stepju ordu ekspansijai.

Mekinders paredzēja, ka Zemes sirds apgabala spēks augs līdz ar šī apvidus ekonomisko un militāro spēku. Krievija nomainīs mongoļu impēriju, un tās spiediens uz kaimiņu zemēm augs. Viņš norāda, ka viņa nolūks nav pareģot vienai vai otrai zemei vai tautai lielu nākotni, (tas arī nav šī raksta nolūks), bet tikai izveidot ģeopolitisku formulu par politisko spēku līdzsvaru. Pēc Mekindera domām, pasaules nākotne ir atkarīga no spēku līdzsvara starp ekspansīvo pasaules centra varu un pārējo pasauli.

Nav jāaizmirst, ka Mekinders šos pieņēmumus formulēja 1904. g., kad vēl nebija ne komunisma, nedz Padomju Savienības. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un daudz kas no viņa paredzējumiem arī piepildījies.

1919. g. iznāca Mekindera slavenā grāmata „Demokrātijas ideāli un īstenība”. Tā bija pamatota uz 1904. g. tēzēm par Zemes sirdi. Grāmata bija domāta par brīdinājumu demokrātijām. Ka pats autors teica: „Tas ir brīdinājums gaišiem vīriem no tumšām varām un apstiprinājums tam, ka ģeogrāfija ir līdzeklis valsts politiskās varas un stratēģijas noteikšanai.” Starp citu, šī grāmata celta priekšā arī Versaļas miera sarunu dalībniekiem.

Pēc Mekindera teorijas trīs kontinenti – Āzija, Eiropa un Āfrika sastāda vienu milzīgu salu pasaules ūdeņos. To viņš arī nosauca par „Pasaules salu”. Ap šo salu grupējas visa pārējā pasaule. Izejot no šīs ģeogrāfiskās struktūras, Mekinders veidoja savas trīs slavenās tēzes:

1. kas valda pār Austrumeiropu – dominē „Zemes sirdī”;
2. kas valda pār „Zemes sirdi” – dominē „Pasaules salā”;
3. kas valda pār „Pasaules salu” – dominē visā pasaulē.

Līdz ar tehnikas attīstību, ideja par „Zemes sirdi” ir pievirzījusies tuvāk savai īstenošanai, nekā bija pirms 50 ...60 gadiem. Pēc Otrā pasaules kara Pad. Savienība ir kļuvusi par lielāko sauszemes varu uz zemeslodes. Pašreizējā PSRS teritorija aptuveni līdzinās „Sirds zemes” robežām.

Angļu ģeopolitiķis Helfords Mekinders skaidri nepasaka, ka tai ir jābūt krievu tautai, kas valdītu pār „Zemes sirdi”. Jo ģeopolitiķi runā tikai par vietu, kas pēc ģeogrāfiskā stāvokļa ir svarīgāka vai mazāk svarīga. Turpretim vācu ģeopolitiskā skola skaidri pasaka, ka vācu tautas misija ir valdīt pār „Zemes sirdi” — pasaules varas ģeogrāfisko centru. Šī ģeopolitiku doktrīna bija sevišķi iecienīta naciķu varas laikā. Tāpēc arī vācieši centās pakļaut sev Austrumeiropu, lai padarītu Vāciju par pasaules dominējošo varu.
Mekinders izsaka bažas: gadījumā, ja Vācija apvienotos ar Krieviju, tad — „Pasaules impērija jau būtu saredzama”. Jo ģeogrāfiskā ass savu nozīmi nezaudētu, ja arī tur valdītu citas tautas, ne krievi. Bet, ja, piemēram, Japāna kopīgi ar Ķīnu uzvarētu Krieviju, tad „dzeltenās briesmas”, par ko ir daudz runāts
– kļūtu reālas.

Nepārprotami un skaidri Ādolfs Hitlers vācu mērķi deklarē savā grāmatā „Mein Kampf”. Piemēram: „Vācijas vienīgā izeja ir jaunas teritorijas austrumos, t.i. Vācijas ekspansija Krievijā līdz Urāliem, ar neizmērojamām izejvielu bagātībām, un Ukrainu, ar neizmērojamiem labības laukiem...” Vai: „Ja runā par zemi Eiropā, tad tā, pirmkārt ir Krievija un tās robežu valstis.”

Vācu ģenerālštābā jau 1914. g. pastāvēja plāns, ka rietumu fronte ir tikai jāaizsargā, bet ar visiem spēkiem jātriecas uz austrumiem. Gandrīz šo pašu gājienu atkārtoja arī Hitlers, iepriekš ātri sakaujot Franciju, lai nodrošinātu aizmuguri. Abas reizes vācieši nebija tālu no mērķa. Lai aizkavētu šo vācu tieksmi „Drang nach Osten”, rietumu sabiedrotie pēc Pirmā pasaules kara nolēma uzcelt barjeru šķērsli no bufervalstīm. Tikai žēl, ka pēc Otrā kara viņi paši šo barjeru arī nojauca...Tai vietā krievi uzcēla dzelzs aizkaru...
Jau Veimāras republikas laikā vācieši pievērsās ģeogrāfijas un stratēģijas studijām un Minhenē atvēra ģeopolitisko institūtu ģen. Haushofera vadībā. Vācu ģeopolitiķis Haushofers bija Pirmā Pasaules kara ģenerālis, ģeopolitiskais ideologs un stratēģiskais plānotājs Hitlera laikā. Sirmais vīrs pēc Trešās valsts sabrukuma ir beidzis dzīvi pašnāvībā kopā ar sievu savās mājās Bavārijā. Bet viņa dēlu, arī ģeopolitiķi, kara pēdējās nedēļās apcietināja, un viņš ir beidzis dzīvi koncentrācijas nometnē.

Vācieši visumā atzina Mekindera teoriju, kaut vācu ideja bija par dzīves telpu – Lebensraum, Vācieši teica, ka viņi ir tauta bez telpas – Volk ohne Lebensraum. Vācija lēnām mirstot ārējo varu žņaugos utt. Vispār vācu ģeopolitiku temati ir: Raum, Lebensraum, Grossraum, Schicksalraum, Volk und Raum, Blut und Boden (telpa, dzīves telpa, lieltelpa, likteņa telpa, tauta un telpa, asinis un zeme) utt.

Haushofers teica, ka Eiropa ir divu varu sažņaugta: viena ir aziātu nomadi austrumos un otra — pirāti uz jūras (domāti angļi). Jau 1921. g. viņš paredzēja japāņu ekspansiju dienvidaustrumu virzienā, pie tam tieši uzbrukumu Havaju salām. Šāda invāzija varētu ieslēgt ap 900 milj. aziātu. Arī amerikāņi pārmeta Haushoferam, ka viņš izstrādājis japāņiem plānu uzbrukumam Pearl Harbor. Haushofers, kā bijušais militārais atašejs Japānā un japāņu un ķīniešu valodu pratējs, bijis tuvs draugs un padomdevējs japāņu ģenerālštābam. Kā pierādījies, šis japāņu uzbrukums dienvidaustrumu Āzijas telpā patiešām bijis izplānots Berlīnē, lai aizkavētu japāņu uzbrukumu Krievijai, resp., novērstu japāņu uzmanību no „Sirds zemes”, jo vācieši vieni paši 6 nedēļās cerēja tikt galā ar Krieviju.

Haushofera „lielajā stratēģijā” ietilpa milzīga Eirāzijas bloka radīšana, kurā ieietu Krievija un Japāna, protams, Vācijas vadībā.
Kad 1939. g. 23. augustā slēdza sensacionālo paktu starp Vāciju un Pad. Savienību, daudzi domāja, ka tas jau ir pirmais solis uz Eirāzijas valstu savienību. Pats Haushofers to uzskatīja par sevišķu triumfu, jo bija noticis, ko viņš bija paredzējis. Ģeopolitiku žurnāls „Zeitschrift fūr Geopolitik” norādīja, ka šāda vienošanās Vācijai un Krievijai ir vitāla nepieciešamība.

Vēl soli tuvāk globālās varas plāniem piegāja 1940. g. 27. septembrī, līdz ar Japānas formālu pievienošanos Berlīnes –Romas ass valstu savienībai, cerot, ka nu radīts gigantisku apmēru transkontinentāls bloks, kas būs pretsvars divām anglosakšu varām.

Haushofers runā par dzīves telpu, lielo valsti, Vācijas kultūras sfēru, kurā ietilptu lielākā daļa Eiropas Krievijas, ieskaitot Ļeņingradu, Maskavu, Volgas apgabalu un Ukrainu. Šī ideja, protams, patika Hitleram un vācu ģenerālštābam. 1939. gadā ar vācu – krievu neuzbrukšanas paktu likās, ka šī ideja varētu kļūt par realitāti. Bet, kad 1941. g. sāka karu pret Pad. Savienību, Haushofers nebija apmierināts.

Ģeopolitikas vēsture nav gluži jauna. Lielākā vai mazākā mērā, apzināti vai neapzināti – ģeogrāfija vienmēr ietekmējusi tautu un valstu politiku, centienus, mērķus, labklājību. Tā tas ir novērojams visās tautās. Arī mūsu senči cēla pilis stratēģiski svarīgākās vietās. Tautas cenšas nostiprināties vietās, kas ir svarīgākās saimnieciski, militāri, politiski un citādi.

Lielākā vai mazākā mērā ģeopolitika sekojusi visur, kur vien īstenota varas politika, piemēram, Napoleona karagājiens uz Krieviju, Bīlova un Klauzevica stratēģija, utt. Prof. Riters, Fichte, Hēgelis u.c. ievērojami padziļināja ģeopolitikas ideju. Pat tālā pagātnē itāliešu valstsvīram Makiavelli (1469 ...1527) ģeopolitikas ideja nav bijusi sveša. Daži pat apgalvo, ka Hēgelis ir pārņēmis Makiavelli domu. Tomēr par jauno laiku „ģeopolitikas tēvu” uzskata Mīnhenes profesoru Fridrihu Racelu (1844 ...1904). Kā Nīcše nodibināja filozofiju par „pārcilvēku”, Racels nodibināja „likumu” par teritorijas ekspansiju. Racels teica: „Uz šīs mazās planētas ir pietiekoši daudz vietas tikai vienai lielai valstij.” Arī pēc Haushofera domām, mazām valstīm vairs nav nākotnes.

Ģeopolitikas terminu pirmais tomēr definējis zviedrs Rūdolfs Kjellens (1864... 1922). Kjellens bijis Fichtes ietekmē. Viņš teica: „Ģeopolitika ir zemes un politiskās attīstības attiecību doktrīna. Tā ir dibināta uz ģeogrāfijas pamatiem. Tās mērķis ir vadīt praktisko politiku, kur jāsper solis nezināmajā. Tikai iedvesmots no ģeopolitiskās zinātnes, šis solis var būt sekmīgs.”

Ar Monro doktrīnu (1823. g.) ASV radīja ideju par Rietumu hēmisfēru. Amerikāņu ģeopolitiķi ir vienis pratis par to, ka „pasaules kontrole ir daudz vieglāka, ja labi pārzina un ievēro ģeogrāfijas principus.”

Bet amerikāņi vairs negrib samierināties ar to, ka Amerika iedalīta „ārējā joslā”. Viņi saka: „Toreiz, pirms 80 gadiem, Mekinders Ameriku ir nosaucis par „ārpusē stāvošu salu.” Bet tagad tā ir kļuvusi par ekonomisku, politisku un militāru centru; ģeopolitiku frazeoloģijā runājot — par „Zemes sirdi””.

Te der minēt arī brīdinātājas balsis, ko angļu ģeopolitiķis Mekinders teicis par Krieviju. Otrā pasaules kara laikā, 1943. g. (4 gadus pirms savas nāves) viņš norādīja, ka Sirds zemes teorija šodien ir vēl aktuālāka, nekā bija pirms 40 gadiem. Viņš teica: „Ja Pad. Savienība šai karā uzvarēs Vāciju, tā kļūs par lielāko varu pasaulē. Tā ieņems stratēģiski svarīgākās pozīcijas, jo Sirds zeme ir lielākais dabiskais cietoksnis uz zemeslodes”.

Vai arī: „Tagad mongoļu impēriju ir nomainījusi Krievija, kuras militārais un ekonomiskais spiediens uz Somiju, Skandināviju, Poliju, Turciju, Irānu, Indiju un Ķīnu aizstās mongoļu stepju ordu iebrucējus. Okupējot Eiropu, Krievija iegūtu centrālās stratēģiskās pozīcijas, kas Eiropā pieder Vācijai. Tas varētu notikt, protams, arī tad, ja Vācija pati labprātīgi kļūtu Krievijas sabiedrotā...”

Austrijas grāfs Rihards Kudenhove – Kalergi, Paneiropas idejas tēvs un ideologs, profesors un prezidents, jau 1923. g., vēl jauns cilvēks būdams, paredzēja Eiropas traģisko nākotni. Savā grāmatā „Paneiropa” viņš brīdināja Eiropu, kas bija saskaldījusies mazās valstiņās, kamēr Krievija ir milzīgs politisks komplekss, kas bija 4,5 reizes lielāka par visu Eiropu. Organizētai un industrializētai Krievijai neviena Eiropas valsts militāri nevarēs stāties pretim. No Krievijas arvien nāks spiediens uz pārējo Eiropu. Krievijas gājiens uz Rietumiem ir sācies jau kopš Pētera Lielā, un Baltijas valstis, Polija, Somija – būs tikai etapi šai gājienā.

Kā redzējām, pēc ģeopolitiku teorijām, vislielākā loma kādas tautas un valsts likteņu noteikšanā ir tās ģeogrāfiskajai vietai, kurā šī tauta atrodas. Ne valsts robežas ir izšķīrējas, bet gan dzīves telpa – Lebensraum.

Vēsture un politika nav šķirama no ģeogrāfijas. Piemēram, ja Latvija, resp., Baltijas valstis, būtu kaut kur Šveices telpā, tad noteikti varētu apgalvot, ka to liktenis būtu bijis pavisam citāds. Un tāpat Šveices liktenis būtu bijis citāds, ja tā būtu pie Baltijas jūras, nevis Alpu kalnos, kur daudz vieglāk ir tai apiet apkārt, nekā pāri pārkļūt. Kara gadījumā tai būtu jāaizstāv tikai dažas kalnu ejas, kamēr Baltijas valstīm nav nekādu dabīgu aizsardzības šķēršļu.
Līdzīgi Holandes – Beļģijas telpu ir pārstaigājuši daudzi kari tikai tādēļ, ka šīs valstis ir stratēģiski un ģeogrāfiski svarīgā vietā, kur saduras vairāku lielvalstu – Anglijas, Francijas, Vācijas – intereses. Katra no šīm valstīm ir ieinteresēta, lai šis apgabals nekristu pretinieka rokās.

Šādu stratēģiski, militāri, politiski un saimnieciski svarīgu vietu pasaulē ir daudz. Piemēram, varam minēt Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumus, kas veido izeju no Melnās jūras Vidusjūrā. To pašu var teikt par Lielo un Mazo Zundu šaurumiem, kas savieno Baltijas jūru ar ārpasauli utt. Tātad, svarīga ir kāda apgabala vai valsts starptautiskā politiskā nozīme, lielo valstu intereses, dabas bagātības. Klasisks piemērs mūsdienās ir Vidējie austrumi. Tur satiekas trīs kontinenti. Vidējie austrumi ir atslēga šo kontinentu pārvaldīšanai. Tāpēc pēc šī apgabala ir tīkojuši visi lielie pasaules valdnieki un karavadoņi, kā Kserkss, Aleksandrs Lielais, senie romieši, Krievijas cari, arī Napoleons u. c. Ja milzīgās naftas bagātības krieviem izdotos iegūt savā pārvaldīšanā, Eiropā apstātos visa rūpniecība, tanki, kuģi un lidmašīnas. Tātad, iegūstot Vidējos austrumus, būtu iekarota arī Eiropa, t.i., tā būtu atkarīga no Pad. Savienības. Līdzīgā stāvoklī nokļūtu arī Japāna un Tālie austrumi.

Šim apgabalam, kurā ietilpst Baltijas valstis un Polija, ir liela politiska un stratēģiska nozīme, jo tas atrodas Rietumu – Austrumu ceļā, pa kuru ir gan noritējuši tirdzniecības un kultūras sakari, gan arī pāri brāzušies visi svešie karapulki. Tāpēc droši varam teikt: ja, piemēram, Polija būtu kaut kur Spānijas telpā, tā šodien noteikti būtu brīva. Bet, savukārt, Spānija Polijas telpā noteikti būtu tikusi sadalīta vairākas reizes. Nav spāņi pārāki par poļiem vai poļi zemāki par citām tautām.

Mēs varētu minēt neskaitāmus piemērus kā pierādījumu, ka ģeopolitika ietekmē tautu un valstu likteņus. Mušu kaimiņi pāri Baltijas jūrai — neitrālā un lepnā Zviedrija — Latvijas vietā šodien noteikti būtu padomju republika. Bet Baltijas valstis Zviedrijas vietā varbūt būtu bijušas neatkarīgas. Vēl var minēt Anglijas visu laiku izcilo ģeogrāfisko stāvokli, jo Lamanšas jūras šaurums daudzreiz to ir glābis (arī l un II pasaules karā). Nav divu domu, ka vācu kara mašinērija to būtu pie-veikusi līdzīgi Francijai.

Baltijas telpa nav svarīga un nozīmīga tikai šīm valstīm, bet arī visai Eiropai. Tie ir Eiropas vārti, kā saka vācu autors Klauss Grimms savā grāmatā „Vor den Toren Europas”, kurā viņš apraksta vācu cīņas pret Krieviju.

Jau no seniem laikiem ir pieņemts uzskats: kurš valda pār Baltijas jūru, tas dominē visā Austrumeiropā. Tā tas ir arī šodien. Tāpēc pēc šī svarīgā apgabala ir tiekušies visi Krievijas cari, sākot ar Jāni Briesmīgo, Pēteri Lielo, Katrīni Lielo u. c. Baltijas jūru Krievija ir vienmēr tīkojusi padarīt par Mare Clausum. Tagad tas ir noticis.
Savā laikā Baltijas jūra ir bijusi Skandināvijas jūra — vikingu laikā; Vācu jūra — Hanzas valstu savienības laikā (1250 ...1535); Dāņu jūra, tad atkal Zviedru jūra (17. ...18. gs.) Kārļa XII laikā. Un jaunākā laikā pēc tās un visa Baltijas apgabala sacentušās Vācija un Krievija. Arī Anglija nekad nav bijusi vienaldzīga, kas pār šo apgabalu valda. Pēc l Pasaules kara britu politika bija, lai Baltijas jūra būtu brīva no vācu un krievu dominācijas. Tāpēc tā atbalstīja Baltijas valstu nodibināšanos, lai ne Vācija, ne Krievija neokupētu Baltijas piekrasti.

Nobeigumā gribēju vērst lasītāju uzmanību uz kādu apstākli, ko, diemžēl, mūsu politiķi neņem vērā. Mēs esam daudz dzirdējuši izsakāmies, ka Latvijai 1940. g. vajadzēja karot pret Krieviju tāpat, kā to darīja Somija, un Somija palika brīva.

Somijas ģeopolitiskais stāvoklis ir daudz citādāks nekā Baltijas valstīm, it sevišķi Latvijai un Lietuvai, tāpat Polijai, Ja Somija būtu Baltijas telpā, tad šodien tā noteikti būtu padomju republika, par spīti visai somu varonībai. Vispirms, Somija atrodas nomaļus no lielā Rietumu — Austrumu ceļa; otrkārt: tai ir dabīgas aizsardzības robežas, un treškārt: tā tomēr tika uzvarēta un Pad. Savienība paņēma no tās, ko vēlējās.

Apskatījuši Latvijas, resp. Baltijas valstu stāvokli ģeopolitiskajā ziņā, mums rodas jautājums: kādas politikas ceļš šīm valstīm būtu jāiet?

Atbildot uz šo jautājumu, būtu jāsaka, ka mums jāiet ceļš, kādu prasa mūsu starptautiski politiskais, stratēģiskais un ģeopolitiskais stāvoklis. Napoleons ir teicis, ka valsts ārpolitiku nosaka tās ģeogrāfija.

Pagātnē mēs negājām reālpolitikas ceļu, bet gan nodevāmies iluzoriskai anglofīliskai politikai, kas izrādījās nereāla un atnesa mums tikai vilšanos, postu un nelaimi.

Vai, ejot reālpolitikas ceļu, būtu bijis citādi, šodien varam tikai minēt.

Savdabīgs skats uz ekonomiku jeb nedaudz par jauno USA valūtu

Atskats uz amerikāņu Apollo Mēness misijām

Amerikāņu kosmosa kuģa "Apollo-11" misija uz Mēnesi pirms 40 gadiem cilvēces vēsturē ierakstīta kā zvaigžņu stunda, kad mūsu iespējas šķita neierobežotas un fantastu pareģotā nākotne – tuva un sasniedzama. Tomēr nekad vēl nav bijis gadījuma, kad kāda izcila notikuma nozīme tiktu tik skaļi apšaubīta, liekot to dēvēt gan par pagājušā gadsimta lielāko sensāciju, gan arī par visrūpīgāk organizēto krāpšanos.

godu "Apollo-11" slavenā ceļojuma apaļajai gadskārtai 20. jūlijā Dž. F. Kenedija kosmodroma rīkotajos pasākumos (Floridā, ASV) debesu plašumu izpētes entuziasti varēs aci pret aci satikties ar slavenajiem amerikāņu astronautiem Valtu Kaningemu ("Apollo-7"), Edgaru Mičelu ("Apollo-14"), Elu Vordenu ("Apollo-15"), Čārlzu Djūku ("Apollo-16"). Viņu vidū būs arī Edvīns (Bazs) Oldrins – viens no 1969. gada 20. jūlija varoņiem, kurš gatavojas iepazīstināt ar savu jauniznākušo nu jau trešo atmiņu grāmatu "Lieliskā vientulība: garais mājupceļš no Mēness", pēc kuras jau ir uzņemta tāda paša nosaukuma trīsdimensiju filma. Kenedija kosmodroma Raķešu parkā (savdabīga brīvdabas izstāde, kur redzamas dažādas ASV nesējraķetes un cita kosmiskā tehnika) varēs nobaudīt pasaulē lielāko Mēness kūku. Tā būšot vismaz metru plata un 25 kilogramus smaga, greznota ar šokolādi un zefīru. Apmeklētāji līdzpārdzīvos aizraujošākos "Apollo-11" misijas brīžus, nokļūstot šim gadījumam īpaši izveidotā kosmosa vadības centrā, kā arī aptaustot un izpētot izjauktā gigantiskā raķešnesēja "Saturn-5" daļas. Šobrīd ikviens var sekot līdzi astronautu piedzīvojumiem arī britu zinātniskā žurnāla "Nature" dienasgrāmatā, kas apmeklētājiem pieejama virtuālās komunikācijas tīklā "Twitteer".

1969. gada 20. jūlija vēls vakars. Laikā, kad padomijas centrālā televīzija parastajai tautai rāda Staļina laiku kinokomēdiju "Cūkkope un gans", vairāk nekā pusmiljards pārējās pasaules iedzīvotāju ar aizrautību skatās, kā ASV astronauti Nils Ārmstrongs un Edvīns (Bazs) Oldrins pirmo reizi cilvēces vēsturē izkāpj uz Mēness virsmas. Miljoniem cilvēku šajā dienā sasirgst ar sapni par zvaigznēm, kas daudzus apbur uz mūžu. No televīzijas ekrāniem Ostankinas studijā Maskavā acis nenovērš arī padomju elite, kas tur pulcējusies kopā ar pāris simtiem īpaši pietuvinātu personu.

Šie notikumi daudziem var šķist kā sens stāsts, ko der atcerēties un izbaudīt – kā smalkas smaržas vai laba vīna glāzi. Tomēr mūsdienu pasaulē netrūkst arī entuziastu, kuri nebeidz uzdot jautājumu: vai amerikāņi toreiz patiešām bija uz Mēness? Kaislības pastiprina daudzās neskaidrības un tīšās vai nejaušās mistifikācijas, kas tā vien virmo ap "Apollo-11" misiju jau no paša tās sākuma.

"Uzlabotās" fotogrāfijas un pazudusī filma

Uzmanības vērts ir kaut vai tas, ka lielākā daļa no fotokadriem, kuros amerikāņi ir redzami uz Mēness, ir viltojums. Šīs bildes radītas uz Zemes vai nu pēc atgriešanās, vai arī pirms lidojuma treniņu laikā. Šāda prakse NASA nebija nekas neparasts – misiju laikā no Mēness uz Zemi nosūtīto attēlu kvalitāte nereti bija tik slikta, ka NASA neriskēja tos publiskot. Foto un videomateriālos par "Apollo" misijām uz Mēnesi nereti ir "iekomponēta" arī autentiskā informācija par kosmosa kuģu "Gemini" piedzīvojumiem iepriekšējos gados. Tāpēc arī tajos ir vērojamas speciālistu novērotās neatbilstības un optiskās anomālijas.

Saistībā ar atklātībā pieejamo "Apollo-11" misijas fotomateriālu internetdiskusijās tiek apspēlētas visdažādākās tēmas – sākot ar astronautu palēcieniem, kuriem Mēness vājās gravitācijas ietekmē vajadzējis būt krietni augstākiem, un beidzot ar viņu pēdām, kuru nospiedumi putekļotajā Mēness virsmā esot pārāk dziļi un skaidri saskatāmi. Citiem šķiet dīvaini, kāpēc amerikāņi no Mēness fotogrāfijās neiemūžināja Zemi. (Tā it kā esot atradusies pārāk augstu virs Mēness horizonta.) Vēl viens skeptiķu arguments – astronautu ēnām uz Mēness, kur Saule ir vienīgais gaismas avots, teorētiski būtu bijis jākrīt vienā virzienā, bet bildēs redzams, ka tās ir dažāda garuma un virziena. (To parasti izskaidro ar faktu, ka drošības dēļ astronauti uz Mēness vienmēr izsēdās vietās, kur Saule tikko uzlēkusi vai arī atradusies zemu virs horizonta.) Viena no lielākajām dīvainībām – kā uz Mēness var plīvot ASV karogs, ja ap Zemes pavadoni nav atmosfēras? (Diezgan vārgs šķiet pamatojums, ka astronautiem neesot izdevies līdz galam Mēness virsmā iestiprināt karoga pamatni. Tas neesot bijis nostiepts, un astronautam nācies ik pa brīdim karogu iztaisnot.) Savādību ķēdi papildina novērojums, ka nevienā no bildēm nav redzamas zvaigznes. Tas gan nemaz nešķiet tik dīvaini, jo pats Nils Ārmstrongs reiz atcerējies – atrodoties uz Mēness, bijusi sajūta, kā stāvot spilgti apgaismotā futbola stadionā, un nekādas zvaigznes tādā gadījumā nevarot saskatīt.

Pirms dažiem gadiem pasaulē diezgan plašu vērību piesaistīja telefilma "Mēness tumšā puse", kurā slavenā kinorežisora Stenlija Kubrika atraitne stāstīja, ka viņas vīrs prezidenta Niksona uzdevumā Mēness ainas esot īstenībā filmējis Holivudas paviljonos un, iespējams, arī Nevadas tuksnesī. (1968. gadā uz ekrāniem parādījās Kubrika filma "2001: kosmosa odiseja", kas, kā stāsta, bija ļoti iedvesmojusi Niksonu.) Pēc vēlāk izskanējušām ziņām, šī telefilma gan izrādījās vien kārtējais falsificējums.

Neizpratni raisa fakts, kāpēc NASA joprojām slēpj "Apollo-11" astronautu uzreiz pēc izsēšanās uz Mēness nofilmēto videomateriālu, tā vietā pasaulei rādot sliktas kvalitātes fragmentus, kas neatbilda pat tā laika tehniskajām iespējām. (Zināms, ka amerikāņi uz Mēnesi līdzi ņēma tobrīd pasaulē labāko fototehniku un kinokameras – zviedru firmas "Hasselblad EL 500" ražojumus.) Pēc oficiālās versijas, noslēpumainā filma esot bez pēdām pazudusi NASA arhīvā. Pirms diviem gadiem pasauli aplidoja vēsts, ka viena tās kopija atradusies Sidnejā, pateicoties grupas "Pink Floyd" producentam Pīteram Kliftonam, kurš to savulaik izlūdzies NASA, lai filmētu grupas slavenā albuma "The Dark Side Of The Moon" videoklipu. Skeptiķi gan uzskata, ka šis videomateriāls visdrīzāk ir viltojums, ko NASA "pametusi" sabiedrībai, lai atkal uzjundītu tās interesi par Mēness iekarošanas aizkulisēm.

Vai Brežņevs vienojās ar Niksonu?

Visas šīs neatbilstības ir rosinājušas aizdomas, ka ASV raķeti gan palaidušas kosmosā, bet tā nekad nav nogādājušas astronautus uz Mēness. Pēc šīs teorijas iznāk, ka "Apollo-11" ar astronautiem vienkārši astoņas dienas riņķojis ap Zemi. No kurienes tad skanēja sarunas ar tā apkalpi, kuras taču dzirdēja vai visa pasaule?

Daži domā, ka tās varēja pārraidīt no kāda Zemes punkta caur retranslatoru, kuru iepriekš uz Mēnesi nogādājuši bezpilota aparāti.

No padomju avotiem gan zināms, ka vismaz no 1968. gada rudens līdz 1969. gada decembrim "Apollo" pārvietošanos nemitīgi izsekoja PSRS kosmiskās novērošanas ierīces. Krievi ne vien noklausījās astronautu sarunas, bet arī saņēma telemetrisko informāciju par borta sistēmu darbību. Līdz ar to visticamāk, ka amerikāņi tomēr vismaz reizi bija apriņķojuši ap Mēnesi un vismaz reizi nosēdušies uz tā, jo no krievu modrajām acīm vienkārši nebija iespējams izvairīties. Amerikāņu klātbūtni uz Mēness arī netieši apstiprina lāzeratstarotāji, ar kuriem var ļoti precīzi noteikt attālumu no Zemes līdz Mēnesim. (Skeptiķi gan teiks, ka tos uz Mēnesi nogādāja automātiskās stacijas.) Iespējams, atbildi uz šo mīklu sniegs jaunākie dati no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, kas raidīti uz Mēnesi.

Neoficiāli avoti min, ka, sākot no 1969. gada beigām ("Apollo-12" misija), padomju puse it kā zinājusi, ka amerikāņu lidojumi tiek falsificēti, tomēr atmaskošana nav sekojusi. Krievija vēl šodien nav atslepenojusi savu izlūkdienestu informāciju arī "Apollo-11" sakarā. Kāpēc? Pēc viena no pieņēmumiem, Brežņeva valdība šīs ziņas izmantojusi spiedienam uz ASV, iegūstot iespēju sākt savas naftas piegādes uz Rietumiem. (Tās patiešām sākās 70. gadu sākumā – vēl pirms arābu izraisītās naftas krīzes. Tomēr diez vai šo faktu var uzskatīt par neapstrīdamu pierādījumu sazvērestībai abu lielvalstu starpā. Tā šķiet pārāk neticama – it sevišķi aukstā kara apstākļos.)

Bez cerības atgriezties

Ar "Apollo-11" misiju saistīto sazvērestības teoriju piekritēju vidū viens no pazīstamākajiem ir amerikāņu rakstnieks Bils Keizings, kurš kādreiz strādāja par tehniskās informācijas daļas priekšnieku kompānijā "Rocketdyne" (tā būvēja raķešdzinējus programmai "Apollo"). 1976. gadā viņš uzrakstīja grāmatu "Mēs nekad nebijām uz Mēness", kurā pauda visai murgainu ideju, ka amerikāņu astronauti kādā misijas sagatavošanās posmā esot bijuši pakļauti hipnotiskajai zombēšanai. Tās laikā viņu apziņā iepotētas viltus atmiņas par it kā notikušu ceļojumu. Keizinga grāmatā arī izskan viedoklis, ka NASA tehnoloģiju attīstības līmenis nav bijis pietiekams misijai uz Mēnesi. Arī šodien daudzi uzskata, ka amerikāņiem 60. gadu beigās nav bijis pieredzes, lai nodrošinātu kuģu atgriešanos uz Zemes ar otro kosmisko ātrumu. Turklāt bijušas arī problēmas ar nesējraķeti "Saturn-5" tās pārāk mazās celtspējas dēļ. Bažas raisīja arī tas, ka pirms "Apollo-11" misijas izcilā vācu konstruktora Vernera fon Brauna lolojumam bija veikti divi izmēģinājumi un otrajā raķetes trešā pakāpe pēkšņi izjuka gabalos.

"Apollo" sistēmām izmēģinājumos mēdza arī atslēgties borta skaitļošanas tehnika (datora procesors sastāvēja tikai no 5000 mikroshēmām, bet operatīvās atmiņas apjoms bija četri kilobaiti) un gadījās vēl citas ķibeles. Viena no tādām 1968. gadā ASV gaisa kara spēku Elingtonas bāzē gandrīz kļuva liktenīga Nilam Ārmstrongam. Tikai laimīga gadījuma dēļ viņš paspēja katapultēties no vadību pazaudējušā lidaparāta.

Skeptiķi arī spriež, ka astronautu skafandri, lai gan 25 kārtas biezi, tomēr neesot bijuši piemēroti darbam uz Mēness. Franču inženieris Ralfs Renē ir aprēķinājis – lai aizsargātu apkalpi no radiācijas, kosmosa kuģa sienām un skafandram vajadzējis būt vismaz 800 milimetru biezumā, turklāt izgatavotiem no tīra svina.

Tāpēc nav brīnums, ka jau pirms "Apollo-11" lidojuma ASV prezidents Niksons bija sagatavojies nepieciešamības gadījumā teikt sēru runu. Misijai orbītā piedzīvojot ko neparedzēti traģisku, bija arī nolemts ar astronautiem pārtraukt jebkurus sakarus.

Vēlāk ASV valdībai ne reizi tika pārmests, ka, vēloties uzvarēt kosmiskajā sacensībā ar PSRS, tā sūtījusi "Apollo-11" misiju uz Mēnesi bez pienācīgiem aprēķiniem un drošības līdzekļiem. Ļaunākā scenārija gadījumā – bez jelkādas cerības atgriezties. Šķiet, daudzās situācijās astronautu dzīvība tiešām bija atkarīga vienīgi no viņu pašu drosmes un straujās reakcijas. Piemēram, Ārmstrongam un Oldrinam aizlidojot no Mēness, notika negaidītais – pēkšņi ieklemmējās dzinēja slēdzis. Oldrins atrisināja situāciju ar vienkāršas pildspalvas palīdzību.

Tostarp amerikāņu 60. gadu beigu panākumus kosmosa apguvē nebūtu prātīgi arī novērtēt par zemu. Jau projekta "Gemini" ietvaros viņiem izdevās pirmajiem palaist kuģi, kas spēja veikt manevrus orbītā, jo bija aprīkots ar borta datoru. Līdz misijai uz Mēnesi amerikāņi jau bija veiksmīgi izpildījuši vismaz sešas pilotējamo kosmosa kuģu saslēgšanās. Krievu kontā bija tikai viena šāda operācija. Turklāt, ja runājam par "Saturn-5", krievi tik spēcīgas nesējraķetes iemācījās būvēt tikai 80. gados.

Kāpēc nepatika dublieri?

Skeptiķi savu argumentu vidū min arī kādu pavisam baisu un neticamu. Lai saglabātu noslēpumā Mēness lidojumu falsificēšanu, NASA it kā nogalinājusi vienpadsmit "Apollo" programmās piedalījušās personas. No pirmā skata, skaitļi patiešām ir daiļrunīgi, jo tikai 1967. gadā vien pārsvarā dažādās katastrofās aizgāja bojā astoņi šajos projektos lielākā vai mazākā mērā iesaistīti cilvēki. Viņu vidū – arī nelaimīgā "Apollo-1" apkalpe, kuru kuģī 1967. gada 27. janvārī treniņu laikā izcēlās ugunsgrēks. (Ļoti līdzīgos apstākļos pie pazemināta spiediena ar skābekli piepildītā barokamerā 1961. gadā sadega arī PSRS kosmonauts Valentīns Bondarenko.) Bet kas tad notika ar tiem, kas tieši lidoja "Apollo" kosmosa kuģos? Izrādās, nekas īpaši aizdomīgs. No divpadsmit astronautiem, kuri ir pabijuši uz Mēness, šobrīd aizsaulē ir aizgājuši trīs. Slavenais Alans Šepards, pirmais amerikānis, kurš pabija kosmosā, nomira 74 gadu vecumā no leikēmijas. "Apollo-12" komandieris Čārlzs Konrads 69 gadu vecumā nositās ar motociklu, bet "Apollo-15" apkalpes loceklis Džeimss Ērvins šo pasauli pameta infarkta dēļ.

Pētot "Apollo" misiju norisi, skeptiķi arī novērojuši, ka NASA nezin kāpēc ļoti nelabprāt izmantojusi dublierus (viņi katrā ziņā bija nepieciešami, jo astronauts varēja saslimt, bet katrs šāds lidojums ta ču izmaksāja vairākus simtus miljonus dolāru). Bija gadījumi, kad lidojumus vairākas reizes pat atlika, tomēr dublierus kuģos laida iekšā tikai galēji ekstrēmos gadījumos. Arī šis apstāklis dažus uzvedina uz domām, vai pamatekipāžu sagatavošanā nebija kāds noslēpums, par kuru citiem labāk nezināt.

Ko šodien dara "Apollo-11" apkalpe?

Pārsteidzošākais ir tas, ka tūlīt pēc triumfālās misijas šie trīs vīri nekad vairs nepiedalījās kosmosa lidojumos un aizgāja no NASA. Katrs no viņiem ir visaugstākās klases gaisa spēku profesionālis, tomēr citādi viņi ir ļoti dažādi un arī viņu dzīves ceļi ir veidojušies atšķirīgi.

Nils Ārmstrongs, šodien – Sinsinati universitātes astronautikas profesors, pēc rakstura ir ļoti noslēgts. Draugi viņu raksturo kā tipisku amerikāni, kurš brīvajā laikā iedzer alu, bet nemēdz plātīties ar saviem varoņdarbiem. Viņš ir vienīgais no "Apollo-11" apkalpes, kurš nekad savu zvaigžņu stundu nav centies atainot memuāros.

Īsts mačo tips, atlētisks, sabiedrisks, raibu žakešu mīļotājs. Parasti viņu varēja redzēt ar glāzi rokā, pīpi zobos un trim gredzeniem pirkstos (viens no tiem simbolizēja viņa piederību Masonu ložai)... Šāds varētu būt otra Mēness iekarotāja, Vestpointas militārās akadēmijas absolventa Edvīna (Baza) Oldrina raksturojums viņa triumfa laikos. Par Oldrinu vēlāk mēdza teikt, ka viņš ir garīgi salūzis amerikāņu varonis, jo kāda viņa dvēseles daļa tā arī nav spējusi atgriezties no kosmosa. Paša Oldrina rakstītās atmiņas par šo laiku ir kā rūgtas un atklātas grēksūdzes. "Mūs centās padarīt par ideāliem, īstiem amerikāņiem. Tomēr mums, tāpat kā visiem, bija savas problēmas. Bija skumji apzināties, ka jāizrādās kā reklāmas stabam. Sāpināja mūsu iekšējās nesaskaņas, strīdi un sāncensība. Savstarpējais ienaids kosmosa programmā bija tāds pats kā visur citur," viņš raksta. Pēc publikācijām ASV presē var nojaust, ka kādā dzīves posmā Oldrins sāka lietot alkoholu un psihotropās vielas, līdz bija spiests vērsties pie speciālistiem. Šodien viņš ir ASV Nacionālās kosmosa biedrības prezidents.

Trešais misijas dalībnieks, militārpersona Maikls Kolinss, sava līdzsvarotā rakstura dēļ bija izslavēts kā visu mīlulis. Pēc misijas beigām viņš kādu laiku strādāja par ASV valsts sekretāra palīgu, bet vēlāk sāka vadīt Smitsona universitātes aerokosmisko muzeju.

Neatbildēts paliek jautājums – kāpēc šie vīri nekad vairs nelidoja? Nevienam no viņiem nepiešķīra augstāko militāro pakāpi, kas ir pavisam neparasti tik lielam veikumam. Neviens "Apollo-11" apkalpes biogrāfs arī nespēj skaidri pateikt, kādu apsvērumu dēļ ASV valdība tieši šiem cilvēkiem uzticēja godpilno un bīstamo Mēness misiju. Vairākums lietpratēju pirms 40 gadiem uzskatīja, ka jālido būtu tikpat pieredzējušajiem Čārlzam Konradam, Ričardam Gordonam un Alanam Bīnam (vēl tika nosaukti arī Frenka Bormana un Džeimsa Louvela vārdi). Neliekas, ka šī izvēle varētu būt gluži nejauša...

Lai vai kā, bet NASA sadarbībā ar citām kosmosa lielvalstīm plāno līdz 2020. gadam atjaunot lidojumus uz Mēnesi, varbūt pat izveidojot uz tā pirmo cilvēku apmetni – bāzi, kurā astronauti varētu nākotnē uzturēties. Šim un citiem tikpat ambicioziem ar kosmosa apguvi saistītiem mērķiem ASV Kongress 2010. gadam vien ir piešķīris 18,7 miljardus dolāru. Līdz 2025. gadam apciemot Mēnesi gatavojas arī Krievija. Mēness odiseja turpinās.

***

"Apollo-11" lidojums

• Apkalpe: Nils Ārmstrongs, Maikls Kolinss un Edvīns (Bazs) Oldrins.

• Starta brīdis no Kenedija kosmodroma: 1969. gada 16. jūlijā plkst. 13.32 pēc Grinvičas laika.

• Nolaišanās uz Mēness: 1969. gada 20. jūlijā plkst. 20.17.

• Nolaišanās uz Zemes: 1969. gada 24. jūlijā plkst. 16.50.

• 30 reizes aplidoja Mēnesi.

• Mēness orbītā pavadīja 59 stundas, 30 minūtes, 26 sekundes.

***

• Amerikāņi savai Mēness programmai no 1963. līdz 1972. gadam iztērēja 25 miljardus dolāru. PSRS līdzīgiem mērķiem iztērēja summu, kas pielīdzināma

4 mljrd. dolāru.

• Lielāko finansējuma daļu – 18 miljardus dolāru – iztērēja izmēģinājumos turpat uz Zemes, tomēr arī tas neļāva izvairīties no traģēdijām.

• No visām "Apollo" misijām tieši "Apollo-11" Mēnesi sasniedza visātrāk (4,3 diennaktīs). Visilgāk lidoja "Apollo-17" (4,7 diennaktis).

• Nils Ārmstrongs 60. gadu otrajā pusē no NASA algā saņēma 30 054, Edvīns (Bazs) Oldrins – 18 623, Maikls Kolinss – 17 147 dolārus gadā.

• Cilvēki uz Mēness virsmas kopumā pavadījuši trīs dienas un astoņas stundas, kuru laikā, gan ejot, gan braucot ar lunomobiļiem, pievārēts ap 100 kilometru liels attālums, bet no Mēness uz Zemi nogādāti 382 kilogrami dažādu iežu.

P.S. Arī šobrīd notiek gatavošanās jaunajaii amēness (iespeājsm arī Marsa) misijai un tiek izstrādatas jaunas tehnoloģijas. Dažas no tā var skatīt pievienotajā video:

Ceļš uz garīgām zināšanām

Ieskats jaunajā NASA Mēness misijā

Interesants viedoklis par pasaules uzbūvi un mūsu vietu tajā

Ieskats lietās, par kurām parasti nerunā, jeb nedaudz par sazvērestības teorijām

Ceļojums Visumā

Arābu pasaules zinātniskie atklājumi un ietekme uz mūsu dienām

Ja vidēji statistiskam eiropietim liktu iztēloties arābu, viņš ticamāk iztēlosies hašišu smēķējošu teroristu ar Kalašņikova automātu vai arī Sauda Arābijas šeihu ar trīs miljardiem dolāru sīkiem izdevumiem. Mēs esam pieraduši uzskatīt Rietumu pasauli par zinātnes progresa "stūrakmeni".Aristotelis, da Vinči, Einšteins... bet arābi - tas labākajā gadījumā ir astronomija, matemātika un spirts. Nacionālas zinātnes, tāpat kā nacionālas reizrēķina tabulas nav. Ja kāds pretendē būt pirmais fundamentālajās disciplīnās - tas nozīmē tikai to, ka viņš neko nezina par arābu zinātnes sasniegumiem. Bija laiks, kad šī tauta tik tālu bija apsteigusi laiku, ka, ja vēsture būtu iegriezusies savādāk, tad uz Mēness jau sen stāvētu zaļais karogs ar pusmēnesi.

Brīnumu zinātne.

Skatoties uz dažām islama valstīm, sāc šaubīties - par kādu zinātni te var būt runa? Cilvēkuspubliski kar pie ceļamkrāniem. Sievietes apmētā ar akmeņiem. Senām skulptūrām notriec sejas vai uzspridzina ar sprāgstvielu. Fanātiķi Ašura svētkos sagriež sev galvas un, noplūduši asinīm,staigā pa ielām. Kāda zinātne var rasties tur, kur nesen bija pat aizliegta televīzija? Kristīgā pasaule droši dodas prom no tumsnības. Progress ir acīmredzams: šodien garīdznieki iesvētī kosmiskos kuģus, kaut gan kādreiz viņi nostādīja uz ceļiem Galileju un dziedāja himnas pieDžordano Bruno sārta. Islamā ir noticis pretējais process. Tā tradicionālisms, kas reizēm pārkāpj tumsonības robežu, nav nekādā sakarā ar attiecībām, kādas bija starp zinātni un reliģiju pirms tūkstots gadiem. Tad zinātne bija dabisks cilvēka nodarbošanās veids. Uzskatīja, ka vienīgais zināšanu avots ir Allahs un zinātnieku darbībā netika saskatīta nekāda ķecerība. Tieši tāpēc, kad visa Eiropa bija iegrimusi necaurskatāmā reliģiskā tumsā, Austrumi bija kļuvuši par galveno planētas intelektuālo centru. Eiropas bibliotēkas bija ieslēgtas klosteros un specializējās galvenokārt uz reliģiskiem tekstiem.Bet tikai vienā Bagdādes "Zinību namā" tika glabāti vairāki miljoni zinātnisku manuskriptu. Eiropas dziednieki zāģēja ievainotajiem bruņiniekiem rokas un kājas, anestēzijai lietojot lielu akmens veseri.Arābu ārsti gatavoja sarežģītas zāles tablešu un mikstūru veidā, kā arī par brīvu, uz kalifa rēķina ārstēja vietējos iedzīvotājus. Slimnīcas celšanas vietu noteica, izkarot kokos gaļas gabalus. Tur, kur tā sabojājās visvēlāk, arī cēla hospitāli. Par mikrobiem, baktērijām un barības vidēm diez vai kāds toreiz zināja, taču spriežotpēc visa - nojauta gan. Nitroglicerīna, slāpekļ- un sērskābes, kālija, amonjaka sāls, ožamā spirta, metalurģijas un ūdensatsāļošanas metožu atklāšana netraucēja islama zinātniekiem būt dziļi ticīgiem. Viņi negāja pa Eiropas zinātnieku - kolēģu pēdām un necentās pierādīt, ka dabas likumi ir pretrunā ar Dieva brīnumiem. Par musulmaņu pasaules kultūras varenību liecināja kaut vai tāds fakts, ka 9. gadsimtāarabofobi žēlojās, ka visi jaunie un apdāvinātie kristieši grib mācīties vienīgi arābu valodu, lasa tikai arābu grāmatas un atrod, ka tās ir apbrīnojamas.

Filosofu akmens meklējumos.

Runājot par alķīmiju, mēs parasti "pārlecam" islama periodam un uzreiz atceramies Bekonu, Flamelu,Agripu un Paracelsu. Islama zinātnieku loma šajā rūpalā parasti netiek novērtēta - taču žēl, jo tiešiviņi ir izdomājuši galvenos instrumentus (pārtvaicēšanas ierīci, retorti), ieguvuši un izpētījuši skābes,sārmus, citiem vārdiem - atsevišķos seno grieķu un ēģiptiešu panākumus pārvērtuši zinātniskajā praksē. Par pirmo islama alķīmiķu "superzvaigzni" kļūst irānis Abu Musa Džabirs ibn Haijans (721. - 815.),kas Eiropā ir pazīstams ar vārdu Gebers. Viņš izstrādāja ķīmijas pamatoperācijas: destilāciju,sublimāciju, kristalizāciju, šķīdināšanu, cenšoties pēc pavisam fantastiskiem mērķiem. Gebers centās radīt "dzīvību mēģenē", atstājot pēc sevis miglainas instrukcijas, kā iegūt laboratorijas apstākļos skorpionus, čūskas un pat cilvēkus. Dzīvības meklējumi noveda viņu pie tīra spirta (pirmo reizi pasaulē) iegūšanas. To nosauca par "al kogol","apreibinošais". Spirta masveida ražošana iesākās 10. gadsimtā. Tā kā reliģija aizliedza dzeršanu, musulmaņi to lietoja tikai medicīniskos nolūkos, ko ļoti ātri pārņēma krustneši. Viņi spirtu iesaica par"dzīvo ūdeni" (aqua vitae). Tas bija jālieto dozēti, 2 - 3 piles, tas radīja cilvēkā īslaicīgu uzmundrinošu efektu. Austrumi tradicionāli bija slaveni ar garšvielām un smaržām. Islama normas stingri noteica ievērothigiēnu, tāpēc jau 7. gadsimtā arābi masveidā ražoja ziepes. Nonākuši tā laika vannas istabā, jūs būtupārsteigti - ziepes gandrīz ne ar ko neatšķīrās no mūsdienu ziepēm. Varēja izvēlēties aromatizētus,krāsainus stienīšus, šķidrās ziepes traukos vai speciālas ziepes priekš skūšanās.Vai vēl vērts teikt, ka šampūnus arī ir izgudrojuši arābi? Dins Muhammeds atveda to uz Angliju kā zālesun atklāja speciālu "šampūna" hospitāli, kur ārstēja kraupjainos pacientus ar galvas mazgāšanu.Destilācijas atklāšana 9. gadsimtā palīdzēja arābiem izdalīt aromātiskās eļļas un esences, ko lietoja parfimērijā, kulinārijā (produktu speltēšanai) un aktīvi tirgoja uz Rietumiem "cīņai ar miazmiem". Pēc pravieša Muhameda novēlējuma īsteni ticīgie tīrīja zobus ar šķeltiem araka koka zariņiem, kas saturējatriklozanu (mūsdienu zobu pastu antibakteriālo komponentu). 8. gadsimtā Bagdādes zinātnieki iedomājās pārtvaicēt naftu un ieguva no tās petroleju. Pēdējā ar panākumiem aizvietoja eļļu lampās. Destilētu ūdeni izmantoja karavānas tuksnesī: pretstatā parastamūdenim tas nebojājās karstumā. Gebers arī izgudroja "karaļūdeni" - skābju maisījumu, kurā izšķidapar cēlmetāli. Arābu kulināri izgudroja "šarab", tas arī ščerbets - atsvaidzinošs dzēriens no augļu sulu maisījuma, garšvielām un ziediem. Tam pierakstīja ārtējošas īpašības. Ščerbetu joprojām dod dzert zēniem pēc apgraizīšanas, sievietēm - pēc dzemdībām. Tāpat arābi dzērieniem izmantoja dažādus sīrupus, jotos ilgi varēja uzglabāt karstumā. Un kur tad vēl kafija, kas cēlusies no Etiopijas kalnienēm. Alķīmijas sasniegumi palīdzēja arābiem sākt stikla ražošanu pavisam jaunā līmenī. Stiklu jau pazina Ēģiptē. Arābi iemācījās ražot kvalitatīvu krāsaino stiklu un pat izgriezt no tā mākslīgus dārgakmeņus. Viņi pirmie sāka ražot arī bezkrāsainu stiklu un 11. gadsimtā iemācījās no tā gatavot mums pazīstamosspoguļus. 8. gadsimtā Bagdādes ielas klāja savdabīgs "asfalts" - gudrons, ko ieguva no virszemes naftas atradnēm. Irākā 10. gadsimtā pa upēm peldēja savdabīgi kuģi-dzirnavas, pilsētu tuvumā tie noenkurojās,nolaida ūdenī ratus un sāka malt graudus, līdz 10 tonnām diennaktī.953. gadā pēc Ēģiptes kalifa prasības tika konstruēta pasaulē pirmā pildspalva ar iebūvētu tints rezervuāru.

Tuvāk Allaham.

Vai jūs līdz šim esiet domājis, ka planieri un helikopteru ir izdomājis Leonardo da Vinči? Velti. Arābijau sāka spert pirmos soļus pretī aviācijai jau tad, kad daudzi eiropieši vēl pielūdza elku dievus.Iepazīstieties - Abass ibn Firnass (810. - 887.). Berbers, dzimis Spānijā. Kā vairums islama gudro,viņš neapmierinās tikai ar vienu nozari. Sākumā Abass apgūst matemātiku un mūziku (tolaik tā bijamatemātikas nozare), muzikāliem mērķiem konstruē metronomu, izgatavo no smiltīm stiklu (pēc tam Spānija vairs nepērk stiklu no Ēģiptes un sāk taisīt pati), kā arī pārsteidz tautu ar mehānisku "virtuālāsrealitātes" istabu, kur pie griestie spīd zvaigznes, peld mākoņi, grand pērkons un zibsnī zibens.Taču pasaules vēsturē viņš ir iegājis ar citu sasniegumu. 852. gadā ibn Firnass pārvilka koka karkasamaudumu un sekmīgi nolēca no minareta Kordovā, iegūstot tikai sīkas traumas. Šajā laikā pilsētā,ko sauca par "pasaules rotu", dzīvoja pusmiljons cilvēku, vairums no tiem bija izglītoti (pilsētā bija 70bibliotēkas). Iesdzīvotāji nekādu dižu sajūsmu par šo sasniegumu neizrādīja, tāpēc zinātnieks sākakonstruēt pilnvērtīgus spārnus.Tos viņš gatavoja ilgus gadus. 65 gadu vecumā viņš sarīkoja nāvējošu šovu: uzrāpās ar tiem kalnā pie Kordovas, piestiprinājās pie paša izstrādātā planiera un nolēca lejā. Notikušajā skatījās vairāki tūkstoši cilvēku. Par pārstegumu sanākušajiem, "mākslīgie spārni" uztvēra gaisa strāvas un aiznesaprom veco zinātnieku ar visai pieklājīgu ātrumu. Lidojums noritēja "normāli", tikai kā nolaisties ibn Firnassnebija izdomājis. Viņš uzņēma augstumu un mēģināja atgriezties starta vietā, taču viņa planierimnebija bremžu sistēmas, tāpēc izgudrotājs satikās ar zemi pilnā atrumā, iegūstot muguras traumu. Ibn Firnasa varoņdarbs tika atkārtots tikai pēc pusotra gadsimta - ar līdzīgu rezultātu, Anglijā.Mūks Eilmers nolēca no abatijas jumta, ar mākslīgajiem spārniem nolidoja virs 200 metrus un piezemējotiessalauza kāju.Pirmo kontrolējamo lidojumu ar sekmīgu nosēšanos arī veica musulmanis. 1630-tajos gados izgudrotājsAhmets Čelebi Hezafrens nolēca no Galatas torņa Stambulā (augstums 61 m) ar ādas spārniem un pārlidoja pāri Bosforam, veicot faktiski pasaulē pirmo lidojumu no Eiropas uz Āziju. Iespaidojies no šī lidojuma, sultans Murads IV apbalvoja Ahmetu ar zeltā izšūtu halātu un tūlīt pat aizsūtīja viņu uz kādutālāku provinci. Katram gadījumam, lai nelido, kur pagadās.Islama pasaulei pieder arī pirmais cilvēka lidojums kuģī ar reaktīvo dzinēju. Tas notika 1633. gadā.Par godu Murada IV meitas Dzimšanas dienai izgudrotājs Lagari Hasans Čelebi uzbūvēja pasažieruraķeti - konisku lādiņu ar pulvera kamerām un kambari pilotam. Liela pūļa klātienē Lagari iesēdāskambarī, aizdedzināja degli un raķete uzšāvās debesīs. Lidojums aptuveni ilga 20 sekundes. Degvielabeidzās 300 m augstumā.Skatītāji gaidīja, ka trakais Čelebi nogāzīsies zemē un nositīsies, bet tas pēkšņi izplēta spārnus, kasbija piestiprināti pie ķermeņa un noplanēja Bosfora ūdeņos. Sultāns apbalvoja zinātnieku ar zelta maisu un iecēla viņu par galma galveno izgudrotāju.

Džihada instrumenti.

Visiem ir zināms, ka ķīnieši veidoja pulvera uguņošanu, bet grieķi dedzināja ienaidnieku kuģus ar slepenu sastāvu no naftas un salpetra. Pēdējo varēja iegūt pat no kūtsmēsliem, taču, lai iegūtu normālu sprāgstvielu, tā nederēja. 10. - 11. gs. arābi iemācījās iegūt ķīmiski tīru salpetri un izstrādāja optimālu pulvera recepti (75% salpetris, 10% sērs, 15% ogles). Sprāgstviela nekļuva par "brīnumieroci", kas izglābtu arābu pasauli no krustnešiem, bet senajos karos lielu troksni tomēr sataisīja.1168. gadā bruņinieki aplenca Kairu. Arābi nolēma nodedzināt pilsētu, lai tā nenonāktu ienaidnieka rokās. Tādēļ tika izmantotas "karaz šami" - keramikas granātas ar degmaisījumu. Pēc vēsturnieku teiktā, pilsēta dega 54 dienas. Līdzīgas ietaises arābi izmantoja arī pret franču armiju kaujā pieAl Mansuras (1250.). Aculiecinieki stāstīja, ka saracēņi meta podus ar pulveri, kas radīja jūtamus zaudējumus eiropiešiem, pēc tam, kad tie bija izkliedēti, Ludviķis IX nokļuva gūstā. Beidzot 1291.gadā arābi salauza krustnešu mugurkaulu un ieņēma Akru. Pilsētas aplenkumā pie mūriem spridzinājapulvera mīnas, metamās mašīnas - trebušeti apmētāja pilsētu ar bumbām, bet loku šāvēju bultāmtika piesietas kompaktas "sprāgstošās paketes".Mazliet vēlāk arābi pirmie sāka masveidā izmantot lielgabalus, kurus viņi noskatīja no ķīniešiem unmongoļiem, bet Konstantinopoles aplenkumā 1453. gadā izmantoja "Baziliku" - milzīgu bombardi, kassvēra 32 tonnas. Viņa sagrāva pilsētas sienu, taču pēc pāris ekspluatācijas nedēļam sasprāga pati.Kaujā pie Al Džalutes (1260.) mongoļiem nācās uz sevis izjust vēl dažas "elles mašīnas". Mameluki apstādināja neuzvaramo mongoļu kavalēriju ar "pārnēsājamo lielgabalu" midfa palīdzību, kas šāvaar maināmiem lādiņiem (patronām), un ar šķēpiem ar petardēm. Karotāji bija tērpti pret uguni sargājošostērpos un ierīvēja rokās talku, lai neapdedzinātos šaušanas laikā. Sīriešu zinātnieks Hasans al-Ramma 1275. gadā radīja pasaulē pirmās reaktīvās torpēdas rasējumus.Tā bija parasta bumba uz divām peldošām vadulām, pie kurām tika piestiprināts reaktīvais dzinējs.Ideja ieguva attīstību tikai pēc 500 gadiem. Sultāns Tipu (Dienvidindija, 18. gs. beigas) to lietoja pretangļiem, kad tie centās iekarot Maisuru, kaut kas līdzīgs mūsu "katjušām", kas šāva ar sprāgstošiemreaktīviem lādiņiem metāla korpusos. To garums bija 2,5 metri un lidojuma attālums - līdz 1,5 kilometri.

Populārā mehānika.

Arābu zinātnieki guva sekmes arī mehānikā. Pirmā lieluma figūra viņiem bija inženieris Ismails ibn al-Razazs al-Džazari (1136. - 1202.), kuru iesauca par "arābu pasaules da Vinči". Tieši viņš izgudroja kloķvārpstu - iespējams otro svarīgāko mehānisko detaļu pēc riteņa. Pēc viņa rasējumiem būvēja divtaktuvārstu sūkņus, dambjus un ūdens pacēlāja mašīnas. Al-Džaziri konstruēja ūdens pulksteņus, kas sita laiku katru pusstundu, strūklakas, muzikālos automātus, bet 1206. gadā viņš publikai parādīja cilvēkveidīgu robotu, pareizāk sakot - četrus.Roboti bija muzikantu figūras laivā. Konstrukciju ielaida ezerā karalisko ballīšu laikā. Roboti spēlēja bungas un cimbalas, sitot muzikālu ritmu. Augstmaņus tas priecēja, bet nepārsteidza, jo vēl Bagdādes kalifaal-Muktadira laikā, 915. gadā tur atradās zelta koks ar zelta putniem, kas mācēja čiepstēt un plivināt spārnus.Al-Džazari pieder desmitiem mūsdienu tehnoloģiju: koksnes laminēšana, mēroga modeļu izgatavošana (zinātnieks izgatavoja tos no papīra), kustīgo daļu pieslīpēšana ar korundu, metāla durvis, koda atslēgas, kompasa hibrīds ar universālu saules pulksteni visiem platuma grādiem...Arābu inženieri dažādos laikos ir izgudrojuši tādas mums ierastas lietas, kā vējdzirnavas, slēdži (9. gs.),ventilatori (13. gs. kāds ceļotājs stāstīja, ka ventilatori ir gandrīz katrā Kairas mājā), ūdens un tvaika turbīnas (rasējumi no 16. gs.) un lampas ar vēja sargu.

Nekaitē.

Arābu medicīna apsteidza eiropiešu medicīnu vismaz par 1000 gadiem. Viens pats Kairas hospitālis spēja uzņemt 8000 slimniekus, bet Abu Ali ibn Sinas (Avicennas) darbi bija tik kvalitātīvi, ka Rietumu ārstitos izmantoja vēl 18. gadsimtā. Arābu ārsti pamatos izmantoja seno grieķu darbus, taču islama dziednieki ātri pārveda helēņu pseidofilosofiskos spriedelējumus uz zinātnes sliedēm, piemēram, apgāžot Galēna teoriju,ka sievietes organisms arī spēj ražot spermu. Austrumu medicīnas zināšanas robežojās ar fantastiku. "Ķirurģijas tēvs" Abu al Kasims izgudroja gandrīz 200 instrumentus, kas tiek izmantoti vēl līdz šim: skalpeli, pinceti (sākumā tika izmantota, lai izņemtu mirušus embrijus), ligatūru asinsvadu pārsiešanai, ķirurģisko adatu un ketgutu (diegus šuvēm, kas ar laiku iesūcas),ģipša saites, kaulu zāģi, un pat... šprici. Pēdējai bija smalka stikla adata un to izmantoja oftalmoloģijā, lai izņemtu kataraktu.Lai pagatavotu zāles, izmantoja gandrīz 2000 ingredientu (pārsvarā augu izcelsmes). Plaši tika izmantotaaromaterapija. Arābi pirmie sāka praktizēt anestēziju, "atslēdzot" pacientus ar opiātu maskām: uz sejasuzlika ar narkotikām piesūcinātu sūkli un cilvēks ātri zaudēja saikni ar realitāti.Operācijas laikā antiseptiķi bija obligāti. Sākumā dezinfekcijai izmantoja indīgos dzīvsudraba preparātus,pēc tam ārsti pārgāja uz spirtu. Kašķa ērces nīcināja ar sēru. Elpošanas ceļu blokādes gadījumā lietojatraheotomiju. Beidzot, turku ārsti pirmie sāka vakcinēt cilvēkus pret bakām.***Astronomija, evolūcijas teorija, antropoloģija, psihiatrija, optika, navigācija, ģeoloģija, arhitektūra, tirgusekonomika - arābi bija guvuši panākumus vissu zinātņu virzienos. Atcerēsimies, ka vairums lielāko zvaigžņu joprojām nes arābu nosaukumus. Kāpēc tad pirmā cilvēka, kas lidoja kosmosā, vārds nesākas ar prievārdu "al"? Kas notika ar pašu progresīvāko un dinamiskāk attīstošos planētas civilizāciju? Pagrimuma iemesli ir vienkārši: neefektīva valsts pārvalde (sākot no 11. gadsimta) un postošu karu virkne(krustneši, mongoļi, Rekonkista). Mongoļi deva vislielāko triecienu islama zinātnei, nodedzinot Bagdādilīdz pamatiem un iemetot "Gudrības nama" grāmatas Tigrā. Runā, ka pēc tam vēl sešus mēnešus upesūdeņi bija melni no grāmatu tintes.Pēc tam Austrumus iekaroja turki, nodibinot milzīgo Osmaņu impēriju. Iepriekšējais liberālisms tika aizmirsts,reliģija kļuva daudz mazāk iecietīga pret progresīvām zinātnes idejām. Āfrikā un Āzijā radās milzums sīku islama valstu, kurām nebija nekādu iespēju attīstīties uz senatnes lielo halifātu drupām. Ar Osmaņu impērijas sabrukumu galvenās arābu pasaules iezīmes kļuva sadrumstalotība, nabadzība un politisks sastingums -stāvoklis, no kura Austrumi nespēj iziet līdz pat šim laikam.P.S. No arābu vārda "sifr" (nulle, tukšs) ir radies latīņu vārds "cifra" (cipars) un franču "shifre", no kura ir radies jēdziens "šifrs". Al-Horezmi ir sarakstījis matemātisku traktātu "Grāmata par atjaunošanu un izmantošanu"- "Kitab al-džebr va al-mukaballa". No vārda "al-džebr" (vienādojumu pārveidošanas veids) radās "algebra".Beidzot, "algoritms" - ir atvasinājums no "Al-Horezmi". [Nu ja, un "al-hemi" - alķīmija, tā jau faktiski ir tā pati ķīmija].

Visuma uzbūve 2.daļa

Visuma uzbūve 1.daļa

Seno civilizāciju vēstījums

Nedaudz par vienu no pagājušā gadsimta noslēpumainākiem cilvēkiem

Eduards Liedskalniņš piedzima 1887. gada 10. augustā Rīgā, Latvijā. 26 gadu vecumā viņš saderinājās ar kādu 10 gadus jaunāku meiteni, vārdā Agnese. Viņš viņu dēvēja par savu patieso mīlestību. Agnese atcēla saderināšanos tikai dienu pirms došanās pie altāra.
Pieviltais Eduards, nu jau ar salauztu sirdi, apņēmās atlikušo dzīvi veltīt savas vienīgās mīlestības Agneses pieminekļa celšanai. Šodien tas ir kļuvis par vienu no pasaules iespaidīgākajiem un ievērojamākajiem veikumiem.
Par viņa mūža mīlestību stāsta arī slavenais Billijs Aidols (Billy Idol) dziesmā "Sweet Sixteen".
Eduarda garadarba nosaukums ir „Koraļļu pils” (sākotnēji viņš to bija nosaucis par „Akmens vārtu parku”). Nelaimīgais vientuļnieks Koraļļu pili uzcēla bez citu cilvēku palīdzības vai jebkādu tehnisku ierīču izmantošanas. Viņš izlietoja vairāk nekā 1100 tonnu koraļļu savas negaistošās mīlestības pierādījumam.
Eduarda darbu ievērojamu padara tas, ka viņš bijis tikai 152 cm garš un svēris nepilnus 45 kg, bet uzceltā pils ir vairāk nekā kilometru plata. Viņš pārvietoja milzīgos akmeņus, izmantojot tikai savas rokas un pāris necilu instrumentu, bet zināšanas par akmens kalšanu un apstrādi mantojis no savas mūrnieku ģimenes Latvijā.
Eduards dzīvoja Kanādā, Kalifornijā un Teksasā, bet pēc saslimšanas ar tuberkulozi nolēma pārcelties uz vietu ar labāku klimatu. 1918. gadā viņš devās uz Floridu, kur nodzīvoja līdz 1936. gadam. 1936. gadā viņš pārcēlās uz Homstedu un nopirka 10 akrus zemes. Turpmākos trīs gadus Eduards pavadīja, pārceļot jau gatavās pils konstrukcijas, izmantojot vecas kravas mašīnas šasijas, uz jauno dzīvesvietu 16 km attālumā.
Eduards ir dzīvojis ļoti vienkāršu dzīvi un nekad nav braucis ar mašīnu. Lai iegādātos pārtiku, viņš vienmēr devies ar riteni uz pilsētas centru, kas atradies gandrīz sešus kilometrus no mājām.
Akmeņus Eduards kustinājis tikai vakaros laternu gaismā. Pils sienās ir pat iebūvētas speciālas skatu lūkas, kas palīdzēja dīvainim sargāt savu privātumu.
Koraļļu akmens sienu sekcijas ir 2,5 metrus augstas, 1,2 metrus platas, 1 metru biezas un 58 tonnas smagas.
Lai gan Eduardam bija tikai četru klašu izglītība, viņš ir pamanījies ne vien uzcelt veselu pili, bet arī izgudrot pats savu elektrības ģeneratoru. Viņa prasme un neatlaidība ir salīdzināta ar seno piramīdu celtniecību.
Pēc nāves Eduards atstāja piecas brošūras „Grāmata katrā mājā” – savas pārdomas par trim tematiem: saldie sešpadsmit, mājas un politika. Trīs brošūras par elektrību. Bet viņa grāmatas par minerāliem, dārzeņiem un dzīvniekiem aplūko zemes radības dzīves ciklu.
1951. gada decembrī Eduards Liedskalniņš saslima. Uzlicis zīmi uz pils vārtiem: „Dodos uz slimnīcu” - viņš patiešām devās uz slimnīcu, kur pēc trīs dienām mira miegā 64 gadu vecumā.
Koraļļu pili mantoja viņa brāļadēls no Mičiganas. 1953. gadā pirms savas nāves viņš pili pārdeva kādai ģimenei no Ilinoisas. Vēlāk tika atrasta kaste ar Eduarda mantām un 35 100 dolāru, kurus viņš bija iekrājis, vadājot ekskursantus pa savu pili.
Eduards Liedskalniņš Koraļļu pili uzcēla 28 gadu laikā.
Principā zinto šo noslēpumu, nebūtu pārāķ grūti arī uzbūvēt Ēģiptes piramīdas.
Man ir pārliecība par to, ka Eduardam bija pieejama kāda slepena informācija, kas mums līdz šim brīdim nav zināma. Nevar 1 cilvēks ar patreizējām tehnoloģijām brīvi pārvietot 32 tonnu smagus bluķus. Pieļauju, ka mūsu civilizācija nav vēl pelnījusi zināt šo noslēpumu.
Jā, ko visu vien nevar paveikt sievietes dēļ!!!


Vairāk informācijas šeit
Piedāvāju noskatīties dokumentālo filmu par Eduarda mūža darbu.



2.daļa





3.daļa







Vēl viens video:

Pūļa psiholoģija vakar un šodien

Ieskats civilizācijas vēsturē un nākotnē

Kāpēc 2012.gads daudzus interesē?

1.daļa

Ievads noskaņai

Daudzi paziņas – „Zintnieka” pastāvīgi lasītāji pēdējo 2 gadu laikā satiekoties parasti man jautā – kāpēc vairs nerakstu „Zintniekā”. Atbildu, ka vispār nerakstu vairāku iemeslu dēļ, pirmkārt, nav vēlēšanās, otrkārt, kopš 1998.gada „Zintniekā” publicētajos rakstos (aptuveni 60) ir pateiks viss, kas man bija jāpasaka un galvenais ir pēdējos par Cilvēka Saprātu un mūsu nesaraujamo saiti ar to Pasauli no kurienes esam nākuši un kurp dosimies pāri Dzīves upei (mūsu senču priekšstati). Uzskatot, ka galvenos uzņemtos Uzdevumus uz Zemes esmu izpildījis, tagad varu mierīgi vērot kā sabiedrība spēlējas ar saviem priekšstatiem.

Izrādījās, ka biju alojies, jebšu mani dzīves Uzdevumi tika papildināti ar vēl vienu – informēt tautu par iespējamo Ziemas Saulgriežu Lielo pagriezienu 2012. gada 22.decembrī, kad pats ieiešu 70.dzīves gadā un par to man tiek nemitīgi atgādināts dažādos veidos. Visinteresantāk ir ievērot, ka vairākas reizes dienās kāds spēks piespiež pulkstenī tieši tad, kad stundai un minūtēm ir vienādi cipari, piemēram, 12.12, 17.17 utt. Līdzīgi ar šiem cipariem tiek pievērsta uzmanība simetriskiem skaitļiem , piemēram. 12.21 vai 10.01. Protams, mans dabīgais aizdomīgums tūlīt saka, ka ir pietiekoši bieži skatīts pulkstenis, lai „ievērotu” šos specifiskos ciparus, bet labi zinu, ka tā nav, jo ievērojot šos zīmīgos skaitļus, atceros, ka nekāda speciāla vajadzība vērot pulksteni nebija, bet kāds spēks „no saprāta puses” lika paskatīties. Turklāt šie zīmīgie simetriskie skaitļi tika ievēroti arī nepareizā pulkstenī, kurā netika izmainīts ziemas laiks uz vasaras laiku. Zinot to kā mūsu palīgi no Garu Pasaules dod signālus, skaidrs, ka bija nepieciešamas precīzāk noskaidrot šo signālu nozīmi. Izrādījās – vienkārši ir mums visiem jāpiegriež lielāka vērība cikliem Dabā, Pasaulē (Saules sistēmā) un Visumā, par ko labi esot zinājuši mūsu senči – zināšanu nesēji, jo pašlaik tuvojamies grandioza Visuma mēroga – 26 000 gadu cikla nobeigumam.

Lūk, bija vien man jāmaina uzskats, ka nu jau viss ir padarīts un kā pensionārs varu saņemt izveidoto lauku ražu, sevišķi neuztraucoties kas un kādi neprāti ārdās sabiedrībā, sevišķi veikalnieciskās aktivitātes Ziemassvētkos un Lieldienās, jo nenovēršami tuvojas 26 000 gadu cikla beigas Zemes un Saules sistēmas dzīves laikā – 22.decembris, 2012.gadā.

Noietais ceļš ir pamats

Pašlaik esam nogājuši kādu strauju attīstības ciklu kopš 1986. – „vērmeles gada” (vērmele – ukraiņu černobiļ), kad vairāki tālredzīgi domājošie cilvēki sāka nopietni apspriest – vai tiešām pēc „vērmeles” ievērojamākais notikums Pasaulē nebūs „varenās ziemeļu impērijas sabrukums, kas izveidosies pēc karaļa ģimenes nogalināšanas kādā ziemeļu valstī un pastāvēs 73 gadus un 7 mēnešus” (citēju pēc atmiņas Nostradama vēstuli karalim, kas iztulkota Nikolaja Zavalīšina grāmatā 1971.gadā, Čikāgā). Man bija iespēja dalīties uzskatos un viedokļos par šo principiāli svarīgo jautājumu drīz pēc avārijas netālu pie Černobiļas notikušajā zinātnieku seminārā, kurā kuluāros apspriedām pat to – kā varētu izmainīties varenā Savienība iespējamā krīzē pēc 5 gadiem – 1991.gadā. Mana hipotēze bija, ka sabrūkot Savienībai, mazām tautām parādīsies pašsaglabāšanās un atdalīšanās tendence, tāpēc finansējums no Maskavas Latvijas zinātnei varētu pārtrūkt un tāpēc man kā zinātniekam ir jāiet uz laukiem un laicīgi jāveido izdzīvošanu nodrošinoša saimniecība. Toreiz šai domai – mazo republiku atdalīšanās iespējai piekrita arī kolēģis, kurš pildīja Aizsardzības ministra padomnieka pienākumus, kas bija visai augsts līmenis un nesniedzās KGB „roka”. Interesanti, ka aptuveni 1989.gadā – 2 gadus pirms Savienības sabrukšanas savas lauku mājas iegādājās vairāki mani kolēģi – zinātņu doktori citās republikās – pie Minskas, Kijevas, Maskavas un Novosibirskas. Šie zinātnieki sekojošo ekonomisko krīzi pārlaida viegli, jo viņu saimniecības deva nepieciešamo pārtiku un siltumu. Viens aviācijas materiālu jomas zinātnieks šobrīd Piemaskavā ir attīstījies un nopircis veselu bankrotējušo kolhozu.

Raksturīgi bija tas, ka tālāko nākotnes iespējamo variantu apzinošie zinātnieki visur sastapās ar apkārtējo cilvēku galēju neizpratni un atklātu naidīgumu. Man šķirta absurdi, ka zinātniekam kolhoza pārveides sapulcē ir jāmēģina pārliecināt trakojošs un pat naidīgi klaigājošs pūlis, kas sevi sauc par „tautu”, ka neesmu nedz ienaidnieks, nedz stulbs, stāstot par kolhozu sistēmas sabrukuma iespēju, bet gan vienkārši vairāk zinošs. Kur ir tagad tie kolhozi, kur palikuši tie kliedzēju simti? Aizmirstībā un pagātnē palikuši konservatīvie un nākotni noliedzošie un paši kolhoznieki vien tos kolhozus izlaupīja. Neviens kliedzējs gan nav pienācis un atzinis, ka es toreiz biju patiess un tālredzīgi visus atklāti brīdināju. 1990.gadā pametu Zinātņu Akadēmiju pēc 20 gadu ilga darba un uzsāku neatkarīga zinātnieka darbību laukos, kurai finansējumu guvu tikai no paša nopelnītā. Cerēju, ka uz vietas spēšu daudz labāk pārliecināt par nepieciešamo gatavošanos neizbēgamam „šķiršanas procesam” savienībā, kam vajadzēja noritēt mierīgi. Taču pat vietējā rajona avīzē bija tāda domu cenzūra, ka labāk bija vien tikai klusu tuvākiem stāstīt par iespējamo padomijas sabrukumu. Atceros, ka populārajā „Lauku Avīzē” izdevās vien kādu interviju par tālo prognožu būtību publicēt. Mēģinājums ietekmēt Zinātņu Akadēmijas Tautas frontes vadību – tālredzīgi gatavoties aiziešanai no savienības pēc iespējas nesāpīgākā veidā neko nedeva, jo toreizējie vadītāji tādu iespēju sākumā nemaz nepieļāva un tā iznāca, ka pašu TF vadoņu neapdomības dēļ Latvijas šķiršanās no ilgstošas kopīgas valsts struktūras iznāca kā sliktās ģimenēs – ar naida kurināšanu starp tautām un grandioziem zaudējumiem tieši tautām.

Pašlaik sabiedrībā varu novērot līdzīgu situāciju – zināšanās atpalikušās sabiedrības daļas agresivitāti pret visiem citādi domājošiem un visbēdīgākais ir vispārinājums, ka līdzīgi kā padomijā. Arī pašreizējā Latvijas valstī mūs nevada saprātīgākie un tālredzīgākie, bet gan visai aprobežots grupējums – partokrātija, kurā esošā hierarhija jeb iekšējā „partejiskā disciplīna” nepieļauj individuālas domas (idejas) attīstību. Zīmīgi raksturīgs bija pēdējās – A. Kalvīša valdības izveides mehānisms. Izmantojot ne sevišķi gudru, bet sabiedrībā populāru personu atklātu aģitāciju, organizatori panāca to, ka apzinīgākā tautas daļa vispār uz vēlēšanām negāja. Iegūtais „biedrisko” partiju pārsvars un to atklātā ignorance (nezināšana, aprobežotība) pret citādu domu Saeimā faktiski deva iespēju šim grupējumam gandrīz iekarot neierobežotu un nekontrolējamu varu (šim mērķim bija iecerētās likuma izmaiņas par speciāliem dienestiem, cenšanās ar dažādām sagrābt svarīgus amatus KNAB, SAAB). Atlika tikai nedaudz – „savējiem” likumīgā ceļā pārņemt valsts slepenos dienestus un tikt vaļā no korupcijas kontroles. Tad gan 2007.gada nogalē lielā tautas daļā beidzot atmodās sapratne par faktiski noziedzīgiem nodomiem līdz šim valdošajā grupējumā un atsākās tautas demonstrācijas, paklusu jau klīda ideja par „Tautas fronti -2”.

Pašreizējā situācija Pasaules mērogā ir aptuveni līdzīga PSRS pirmskrīzes stāvoklim 1986 – 1987.gados, kad daži jau sajūt iespējamo krīzes cēloņus Pasaulē, par ko vēsta daudzas pazīmes. Manā vērtējumā pašreizējā Latvijas valsts struktūra un tajā darbojošos personu lielākā daļa nav spējīgas saprast situāciju un attiecīgi sagatavot tautu un valsti iespējamām krīzēm Pasaulē. Tāpēc šī raksta mērķis ir sniegt sabiedrībā esošiem talantīgiem cilvēkiem (dižajiem cilvēkiem) jau pieejamo informāciju par iespējamo Pasaules krīžu cēloņiem un to raksturojumiem, kas ļaus sagatavoties katram pašreizējo iespēju robežās.

Nesenais attīstības ceļš.

Pārlaistos krīzes jeb sociālo pārmaiņu gados 1991-1993.g.mans Uzdevums bija iemācīt zemniekus audzēt Eiropas tirgum un tautas veselībai nepieciešamās ogas savulaik melioratoru nepārdomāti plaši iznīcinātos purvos – kūdras ražotnēs. Tādejādi atgriežam dabā šos brūnos Latvijas tuksnešus, kas pašlaik izdala ļoti daudz ozona slānim bīstamo gāzu. Saules starojums katru gadu sadedzina 1,5 – 2 cm atsegtās kūdras slāni un Latvija bez vajadzības izdala gandrīz 1000 000 tonnas ogļskābās gāzes ekvivalenta. Tas ir tieši tas daudzums, ko kā kvotu Latvija prasa no ES cementa ražošanai. Tolaik – 1992.gadā valdīja viedoklis, ka lielogu dzērveņu audzēšana Latvijā dažādu iemeslu dēļ neesot iespējama, jo padomijas laikā izveidotās 3 saimniecībās – stādījumi Kalnciemā, Gaujienā un Sedā iznīkušas. Turklāt Lauksaimniecības ministrijā un Reģionālās attīstības ministrijas vadošie ierēdņi uzskatīja, ka „pietiekoši mums ir vēl purva dzērveņu”. Labi, ka vismaz idejiski mūs atbalstīja Valsts Meža ministrs Kazimirs Šļakota, jo agri vai vēlu, bet kūdras ražotnes būšot jāatdod dabai. Morālais atbalsts bija arī Ekonomikas ministrijā, kur domāja par to, ko tad Latvija Eiropas Savienības tirgum varēsim piedāvāt. Galvenais materiālais un idejiskais atbalsts šai idejai nāca tikai no Amerikas, kur ASV Zemkopības departamenta vadība, voluntārās palīdzības VOCA darbinieki un ASV Prezidentam pakļautā OPIC fonda darbinieki saprata cik perspektīva varētu būt šo kūdras ražotņu atdošana dabai un ogu audzēšanai. Vairākus gadus turpinājās ASV speciālistu izpēte mūsu saimniecībā, tad bioloģijas zinātņu doktora Alfrēda Ripas vadībā sākās dažādi lauku izmēģinājumi 13 rajonos un tos veica zemnieki vieni – bez jebkādas nepieciešamā atbalsta no Latvijas valsts. Atgādinu, ka valsts 90-os gados aktīvi privatizēja (t.i. pārdeva) dažādus lielus uzņēmumus, bet iegūto naudu nevis citu perspektīvu ražošanas nozaru attīstībās ieguldīja, bet gan notērēja dažādu jauno padomju birokrātisko struktūru uzturēšanai. Tā bija atklāta visas tautas uzkrāto resursu izšķērdēšana un izlaupīšana, bet nekādas kontroles jau vairs nebija – pati Saeima to likvidēja. Šiem – privatizācijas procesā iegūtiem materiāliem resursiem tagad vajadzētu sevi atražot vismaz pašreizējo pensionāru nodrošināšanai, bet valdošās partijas demagoģiski klaigā par viņu izveidotās pensionēšanas sistēmas iespējamo sabrukumu.

Strādājot līdz 2000.gadam pilnīgi bez kāda Valsts atbalsta, ignorēju ASV speciālistu domas, ka iemācīties šo jauno nozari vien pēc grāmatām un saviem eksperimentiem ir neticami. Latvijas zemnieku grupiņa 1992.g. uzsāka jauno dižbrūkleņu audzēšanas nozari un jau pēc 10 gadiem ieguva nopietnas ražas. Jā, bija sāpīgi zaudējumi, vietējo mikrosēnīšu uzbrukumi, kad 95% no stādījumiem 4. un 5. gadā iznīka, bet tad „rokas nolaist” nepieļāva kāda dzirdēta Balss: „Ja ne tu to paveiksi, tad neviens vairs šajā tautā un mirs simti tūkstoši ar sirdi!”.

Tas bija atgādinājums par veicamo Uzdevumu, ko pastiprināja arī personīgais spīts – pierādīt, ka simtiem dārznieku līdz mūsu eksperimentiem ir pieļāvuši kādu kļūdu. Jā, to galveno kļūdu tomēr atradām un pašreizējais mūsu ogu un produktu piedāvājums ir pietiekams lai vismaz vairākiem tūkstošiem vīru palīdzētu izdzīvot pret pāragriem infarktiem, bet cienīgām dāmām uzlabotu sievišķīgo veselību. Jau zināms konkrēts bērniņš, kurš piedzima laikā un pilnīgi vesels, jo topošā māmiņa paspēja 6. mēnesī baktēriju uzbrukumu nierēm atvairīt ar šo purva ogu, ko Amerikas indiāņi sauc par Augstā Gara ogu.

Mēs visi zinām, ka mūsu valstī nav kādas programmas cīņai pret vīriešu pastiprināto izmiršanu ar sirds un asinsvadu slimībām, izņemot piemaksas par dārgajām importa zālēm. Savukārt zemnieki jau atrisinājuši daudzas dižbrūkleņu (tā ir lielogu dzērvene pēc padomijas laika nosaukuma) audzēšanas problēmas un sniedzam konkrētu piedāvājumu tautas atveseļošanai bez dārgajām importa zālēm, kuru iegādi gan valsts subsidē… Zīmīgi, ka valsts pat piespiež vakcinēties ar kādām maz noderīgām vakcīnām pret jaunu gripas paveidu, kad zināmi bioloģijas zinātnes izpētīti dabiskie līdzekļi, kas iespaidīgi paaugstina cilvēka imunitāti un tādejādi sabiedrību drošāk pasargātu no saslimšanas. Bioloģijas zinātnieki nesen kādā starptautiskā konferencē pat paziņoja: ”Antibiotiku ēra ir beigusies un sākas „kranberrī” ēra”. Cranberry – no Amerikas tautas valodas ir zemā krūmu dzērvene, kas nav mūsu purva dzērvenes „radiniece”, bet gan brūkleņu līdziniece – dižbrūklenes pareizāk būtu teikt. Pierādīts, ka visai mazs šo ogu produkts ( sula, zapte, sīrups u.c.) 10 -30 gramu brokastīs spēj līdz 10 stundām pasargāt visas gļotādas no baktēriju pielipšanas un iekļūšanas, kas faktiski ir aizsardzība pirms imūnās sistēmas aktivitātes. Skaidrs, ka infekciozās vides – skolas, slimnīcas, bankas u.c. cilvēku pulcēšanas vietu pastāvīgiem darbiniekiem katru rītu profilaktiskā dižbrūkleņu deva spētu ļoti efektīgi palīdzēt. Nosūtīju 100 Rīgas skolu direktoriem vēstuli, ka mūsu saimniecība varētu skolām piedāvāt savus veselīgos produktus. Iedomājieties, bet neviena skola man pat neatbildēja! Vēlāk gan uzradās dažas aktīvas skolotājas no Ziemeļvalstu ģimnāzijas, Ulbrokas un Limbažu 3. vidusskolas, kurp pēc izsaukuma vedam savus produktus. Piedāvājām Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai organizēt piegādes, jo padomijā arodbiedrības labi rūpējās par savu biedru veselību. Izrādījās, ka šodienas arodbiedrībām esot …citi mērķi un uzdevumi, ne jau par veselību uztraukties…

Jā, saprotams gan ir tas, ka importa preparātu iegādei joprojām tiks izlietots daudz valsts naudas un kārtējais bijušais dakteris – sagādnieks tiks pie apsolītās peļņas daļas kā starpnieks. Cēlonis šai izšķērdībai ir vienkāršā zināšanu aprobežotība un neticība vietējiem zinātniekiem.

Raksturīgu ierēdņu attieksmi reiz redzēju Zemkopības ministrijā, kur kādā apspriedē pusmācīta ierēdne rupji pārtrauca Pasaulē pazīstamu bioloģijas zinātnieku ar frāzi: „Ziniet, bet mēs šeit (ministrijā) domājam savādāk…”. Tad jau daudzas pazīmes rādīja, ka domāšana Zemkopības ministrijā nav raksturīgākais darbības virziens, ko zīmīgi parādīja pēdējais pašreizējās valsts „varoņdarbs” 2007.g.- cukurbiešu audzēšanas un pārstrādes nozares iznīcināšana, izmantojot nepamatotus pieņēmumus un „aprēķinus”. Tika kādos „aprēķinos” pieņemts, ka ap 2010 gadu cukura cena tik ļoti kritīšoties, ka tā ražošana „nesīšot zaudējumus”. Patiesībā Valsts ierēdņi darīja visu, lai atbalstītu kādu personu negodīgā „prihvatizācijas” ceļā iegūto cukura fabriku likvidāciju un no ES saņemtu vienreizēju finansiālu kompensāciju. Negodīgums šajā „operācijā” pašreizējos valdošos bija attiecībā pret vairāku paaudžu ieguldīto darbu cukurfabriku celšanā un attīstībā. Pret senču Ideju – audzēt un pārstrādāt cukurbietes nekas netika likts pretī, vien naudas kāre vadīja lemjošos. Man kauns, ka šajā noziegumā pret tautu tika izmantoti arī divi lauksaimniecības ekonomikas zinātnieki, kuri gan savus „aprēķinus” tā arī neļāva publiski apspriest, jo pārāk „kautrīgi” viņi tapa.

Tālredzīgo zinātnieku ieteiktos atbalstu veidus zemniekiem līdz 1999. gadam Zemkopības ministrijas vadība vienkārši ignorēja, vai uzrakstīja neizpildāmus nosacījumus iespējamām subsīdijām. Piemēram, jaunām nozarēm bija jāņem banku kredīts par tādiem procentiem, kas neizbēgami novestu pie bankrota. Vienkāršs aprēķins rādīja, ka tās subsīdijas pat nesegs pieprasīto banku pieprasītos kredītu procentus (!). Tikai no 2000. līdz 2006.gadam ZM subsīdijās bija normāli nosacījumi subsīdiju saņemšanai par dažu darbu veidiem purvu atjaunošanā ar dižbrūkleņu audzēšanu. Sākot ar 2007.gadu atkal ir radies jauns ZM „izdomājums” – prasība obligāti pirkt stādus citur un pakļaut savu saimniecību inficēšanas riskam līdzīgi kā tas jau ir ābeļu dārzos. Dīvainie ierobežojumi un nosacījumi subsīdiju nolikumos rāda, ka to lielākā daļa ir domāti galvenokārt kādam „savējo” pulciņam – šoreiz stādu audzētājiem,, nevis lai veicinātu vispārējo lauksaimniecības un zemniecības attīstību.

Labi redzama ir jauno – „sarkano” vai „oranžo” baronu lielo saimniecību izveides stimulēšanas ļaunums Latvijā. Tādas – lielās saimniecības (virs 40 ha) gan ir tikai 0,2 %, vidēji lielās (10 ha – 40 ha) ir aptuveni 1%. Taču tās saņem „lauvas tiesu” dažādu atbalstu veidā. Iespējamās krīzēs Pasaulē tieši lielsaimniecības būs visvieglāk ievainojamās. Piemēram, 2000. gadā atskanēja skaļas kurzemnieku vaimanas par biežo lietus dēļ nenovākto graudu ražu. Valdība izdalīja daudzus miljonus Ls kā „palīdzību” zemniekiem – patiesībā tā nauda bija domāta tikai dažiem desmitiem graudu lielaudzētājiem. Pēc ZM „palīdzības nosacījumiem” to atbalstu nevarēja saņemt lielākā daļa zemnieku, kam platība mazāka par, šķiet, 20 ha. Tātad valsts mākslīgi atbalstīja tikai „lielākos” baronus (aptuveni 1000). Zīmīgi, ka statistika vēlāk uzrādīja, ka ievērojams kritums kopējā valsts ražā nav bijis (vien -5%), jo „mazie zemnieki” bija kompensējuši to izreklamēto ”lielo” ražas zaudējumu. Tātad aptuveni „vidēji” 5000 Ls atbalsta tika tiem „lielajiem” graudu audzētājiem. Protams, ceru, ka tā nauda tika ieguldīta nepieciešamajā tehnikā, bet pēdējā laikā redzu kurzemnieku laukos dižojamies ar visai dārgiem „džipiem” kādus baronus un tāpēc šķiet, ka arī viņi saprot, ka nepelnīta ir tā naudiņa un tāpēc viegli un nesaprātīgi tā tiek tērēta.

Pagājušos 15 gados daudzi entuziasti – „purvu bridēji” bankrotēja dažādu iemeslu dēļ – augstās pašvaldības uzliktās nomas maksa par nevienam nevajadzīgo purvu, dažādas vietējās augu slimības, nepilnīgs stādījumu tehniskais nodrošinājums, ierobežotie izmantojamie finansu resursi bija objektīvie cēloņi. Daži pēc neveiksmēm vēl atrada spēkus un resursus lai sāktu no jauna, bet vismaz 15 ģimenes atmeta ar roku iespējamai attīstībai.

Viss „jaunās Latvijas ceļa” darbības rezultāts ir iespaidīgs un draudīgs, jo tikai 1,8 miljonus ha vairs izmantojam lauksaimniecībā, bet 1,4 miljoni ha ir neizmantotā lauksaimniecībai iekoptā un arī meliorētā zeme. Tādejādi mēs kā tauta pilnīgi ignorējam mūsu priekšteču ieguldīto milzīgo darbu un pašlaik pilsētās pusi pārtikas iepērk no vairāk subsidētām ES valstīm. Tas nozīmē, ka 2 reizes vairāk par stratēģiski pieļaujamo importa pārtiku (25%) šajā valstī ienāk iztika no citām valstīm un Pasaules krīzes laikos mēs nespēsim izdzīvot bez milzīgiem satricinājumiem – pārtikas trūkumu lielās pilsētās, laupītāju bandām laukos un pat pilsoņu kara pazīmēm, jo tādas ir jau zināmas prognozes daudzās netālredzīgās valstīs. Pārtikas trūkums Pasaulē jau tiek nopietni apspriests, jo tas var radīt grandiozas tautu pārvietošanās un plašus nemierus, grautiņus un karus par izdzīvošanu.

Pilsētniekos valda nepareizs viedoklis par Latvijas zemnieku specifisko mazspēju, bet augstāk aprakstīts konkrēts piemērs, ka kāda ļaužu grupiņa spītējot vispārējai valdošo nelabvēlībai spēja tomēr atrast ceļu uz attīstību.

Vai zinātnieki laukos ir vajadzīgi?

Pētnieciskā jaunsaimniecība „Gundegas”, kuru reģistrēju ar Nr 1 Limbažu rajonā joprojām ir vienīgā uz pētniecību orientētā lauku saimniecība visā Latvijā (!). Pasaulē daudzās valstīs tādu nelielu pētniecības vienību ir simtiem, piemēram, Japānā, Kanādā. Neskatoties uz vispārzināmo faktu, ka zinātni attīstošais subjekts ir zinātnieka personība, Latvijā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņi domā, ka tikai tur reģistrētas ierēdnieciskas struktūras – „zinātniskās iestādes” ir spējīgas ko izgudrot vai attīstīt. Savukārt IZM atbilstoši pašu radītai instrukcijai reģistrē tādas zinātniskās iestādes, kurās strādā vismaz 10 zinātņu doktori, bet lauksaimniecības jomā – 5 zinātņu doktori. Protams, nekādu pamatotu kritēriju šai Latvijas ierēdņu izdomātai prasībai nekur neatrast, bet tas jau nav vienīgais ierēdņu aprobežotības pierādījums. Tādejādi viņi ar saviem noteikumiem „apgāž” daudzos zinātnes vēstures faktus, jo daudzu ievērojamo zinātnieku veikumu un Pasaulē atzītos Nobela prēmijas laureātu individuālo zinātniskā darba spēju. Kādreiz Latvijas „Zinātnes likumā” bija skaidri ierakstīts, ka …”zinātnes subjekts ir zinātnieks”, bet valsts savās attiecībās šo subjektu faktiski ignorē. Latvijas valsts nosaka, ka tikai institūtos var izmantot Valsts budžeta līdzekļos, kad ES un Pasaulē finansē tieši projektus un idejas, nevis institūcijas un te labi ir redzams, ka Latvija tikai formāli seko ES darbības principiem.

Šādā valstī man kā zinātniekam rodas morālas dabas problēma – vai ir vērts šādai valstij darīt zināmus savus pētījumus un idejas, jo arī darbs pie rakstāmgalda ir nopietns un daudz laika prasošs darbs, bet datora iegādei vairākus gadus gaidījām no saimniecības atlikumu. Nevienas redakcijas piedāvātais „honorārs” par zinātnieka rakstu nesedz normālas zinātnieka darba apmaksu (10 – 25 Ls/st), tāpēc labāk eju dārzā un daru to, kas ilgstoši noderēs bērniem un mazbērniem. Ņemot vērā ierēdņu nespēju domāt patstāvīgi, bet tikai partejisko struktūru uzdotā virzienā un ievērojot, ka viņi lasa vien t.s. politizētos laikrakstos, prātīga man šķita doma, ka tikai „Zintnieka” publikācijas nonāks tieši domājošā tautas daļā.

Ar šo vēlos apstiprināt to, ka šeit publicētās domas un idejas nav nekādā veidā finansētas un atbalstītas no pašreizējās Latvijas valsts, kura nebūs spējīga mūs izvest caur lielām krīzēm. Jau daudzi prognozētāji arī no citām tautām ir rakstījuši, ka nākošām Lielām Pasaules mēroga krīzēm daudzas valstis nebūs gatavas tieši valdošo grupējumu (partiju) kolektīvās aprobežotības dēļ, tāpēc katram pašam ir jādomā ar savu Saprātu par savu dzimtu un tautu un man ir cerība ar savām zināšanām stiprināt tiešām dižus Latvijas cilvēkus – stipros un tālredzīgos.

2012.gads, 22. decembris maiju zintnieku vēstījumos

Šis datums man personīgi ir labi pazīstams jau no bērnības – kā paša dzimšanas diena. Zīmīgi, ka arī maniem bērniem un mazbērniem vajadzēja dzimt tieši Saulgriežos (pavasara, vasara un ziemas) un ar dažu dienu nobīdēm tā arī ir noticis, bet jaunākais dēls gan „trāpīja” precīzi, piedzimdams „speciāli” pat 2 mēnešus pirms laika, bet tieši Pavasara līgdienā un tāpēc varot kļūt labs „intuitīvists”- ar attīstītu intuīciju …

Interneta informācijas vidē 2012.gada Ziemas Saulgrieži kļūst arvien populārāki, kad pēc senā Maiju tautas kalendāra beidzas 5. civilizācijas laiks.

Maiju senie kalendāri bija cirsti akmeņos un tāpēc tie ir saglabājušies arī pēc daudziem gadsimtiem un dažādām lielām izmaiņām uz Zemes. Mani šis senais kalendārs vērību piesaistīja pēc dažām zīmīgām piktogrammām labības laukos Anglijā, kurās bija norādīts šīs informatīvās tēmas ( jeb – kanāla) svarīgums.

Atbilstoši senām zīmēm maiju lielie Laika cikli ir bijuši jau četri:

1. cikls ilga 4008 gadus un tas beidzās ar zemestrīcēm, kurās „jaguāri aprija” Zemi;

2. cikls ilga 4010 gadus, kura beigās Vējš un Cikloni Zemi iznīcināja;

3. cikls ilga 4081 gadu, kas beidzās ar „uguns lietu” un vulkāniem;

4. cikls ilga 5026 gadu, kas beidzās ar Lieliem ūdens Plūdiem (tas sakrīt ar Bībeles stāstiem par plūdu periodu);

5. cikls ir pašlaik, kura nosaukums ir „kustības Saule”, kura beigās notiks Lielā Zemes Kustība. Šis – mūsdienu Laiks sākās 3114g. p.m.ē. 12. augustā un beigsies 2012.g. 22. decembrī un tā ilgums ir 5126 gadu.

Par senā maiju kalendāra apbrīnojamo struktūru un precizitāti zinātnieki ir daudz rakstījuši, bet svarīgi mums zināt, ka maiju kalendāra precizitāti raksturo viņu izmantotais gada ilgums 365,2420 dienas, kad mūsdienu novērojumos izmanto 365,2422 dienas. Tātad, nobīde ir nieka 2/10000 diena. Šādu precizitāti varot iegūt tikai daudzu gadu ilgos un precīzo zvaigzņu kustības novērojumos. Piemēram, 5000 gadu ilgā periodā „nobīde” kā starpība starp mūsdienu laika skaitīšanu un maiju datiem varētu būt vien 1 diennakts. Savukārt mēs paši labi redzam, ka pašreizējā kalendārā Saulgriežu nobīdes ir jau 2 dienas, jo Jāņus svinam 2 dienas pēc sentēvu Svētās – īsākās gada nakts. Pašlaik tikai 2 zīmes aiz komata mēs kompensējam ik 4. – „garajā gadā” pievienojot vienu dienu, bet nekoriģēts paliek laiks – simtdaļas un tūkstošdaļas no diennakts, t.i. aptuveni 4 minūtes. Ir vērts padomāt – kāpēc visās kultūras tautās zintnieki vēroja Sauli un zvaigznes lai precīzi noteiktu Laiku un Zemes vietu dažādos kosmosa ciklos. Mūsdienu precīza laika ritmu neievērošana rada arī seno kultūras tradīciju nobīdi un tāpēc arī senie Svētie Saulgrieži ir pārvērtušies par kādiem veikalnieciskiem vai vienas senas tautas reliģijas ceremonijām, jo tajos nav galvenā komponente – SVĒTĪBA.

Zīmīgi, ka maiju Saules cikli, jeb bijušie kalendāri nav vienādi ilgi, kā tas varētu būt pie dabiskiem cikliem. Otra īpatnība – maiju kalendāru cikli vienmēr beigušies ar lielām kataklizmām, par ko Dienvidamerikā liecina arī kalnu nogāzēs atrodamās jūras būtņu paliekas, ar smiltīm apbērtās senās piramīdas un tautu teiksmas par zemju nogrimšanu jūrā. Tāpēc pašlaik ļoti daudzi aprakstītāji raksta par 2012. gada ziemas Saulgriežiem arī kā par Bībeles apokalipsi – visa dzīvā beigām. Noderīgi ir atcerēties precīzāk maiju pareģojumus par 5. Saules (kustību Saule) Laika beigām:

- būs zemestrīces un kataklizmas;

- būs Zemei smagi;

- cilvēki pazaudēs savas saknes (!);

- radīsies uz Zemes „Baltā jaguāra” bērni ar dažādu ādas krāsu;

- atjaunosies Zemes līdzsvars;

- atgriezīsies cilvēkiem saknes (!).

Šo pareģojumu interpretācijā un izskaidrošanā vēlos nedaudz palīdzēt tieši dižajiem un stipriem cilvēkiem, kuri bailēs no grūtībām nezaudē spēkus, bet stiprinās pirms smagiem darba gadiem.

Atgādinu nesen cilvēkus satraucošais Nostradama pareģojumu par 1999.g. Saules aptumsuma laikā iespējamo krusta zīmi virs Parīzes un lielu izmaiņu vēstnesi. Toreiz daudzi rakstīja par iespējamu lielu katastrofu un kad šis datums un aptumsums pagāja, visi atviegloti uzelpoja un nosodīja neprecīzo Nostradama interpretāciju. Tikai kosmosa pētījumos informēti zinātnieki zina, ka tajā laikā pirmo reizi konstatēja ievērojamu Zemes magnētisko polu nobīdi, bet magnētisko Ziemeļpolu zinātnieku publikācijās redzam rotējot ap Kanādas piekrasti. To sliktu prognozi nesošo „krustu” veidoja vairākas planētas ap Zemi. Pēdējos gados Zemes polu nobīdes un svārstības ir arvien lielākas un arvien vairāk astronomijas un Zemes ģeoloģijas speciālistu sliecas noticēt varbūtībai, ka Lielas planētu masu struktūras – rinda, krusts kopā ar mūsu Galaktikas asi spēs ietekmēt Zemes magnētisko lauku un tas var mainīt atrašanās vietas. Astronomi zina, ka Zeme uz Galaktikas ass atrodas vairākus gadus. Piemēram, John Major Jenkin uzskata, ka Zeme caur Galaktikas ekvatoru ceļos 36 gadus – no 1980. gada līdz 2016. gadam. Taču 2012.gada Ziemas Saulgriežos būs arī Saules sistēmas planētu „parāde” kā to izvietojums rindā, kas varētu summēties ar Galaktikas ass ietekmi un radīt zinātnei vēl nezināmu gravitācijas lauka ietekmi pat uz Zemes rotāciju vai tās magnētiskā lauka struktūru.

Jau aptuveni pagājušā gadsimta 80-os gados tika veikti pētījumi par magnētiskā lauka izmaiņu ietekmi uz cilvēku, dzīvniekiem, putniem. Tika pierādīts, ka pietiekami lielas magnētiskā lauka izmaiņas izsauc atmiņas zudumus kā īslaicīgu vai paliekošu anamnēzi. Pēdējos gados visā Pasaulē atrod daudz cilvēku ar daļēju vai pilnīgu atmiņas zudumu un to saista arī ar Zemes magnētiskā lauka impulsa veida izmaiņām. Tuvāk zemes poliem esošie magnētiskā pola svārstības izjūt spēcīgāk un tāpēc Dienvidamerikas TV seriālos katrā ir anamnēzes radītie psiholoģiskie un sadzīviskie sarežģījumi. Tomēr arī mūsu platuma grādos esošajā Krievijā ir aprakstīti vairāki gadījumi, kad sevišķi talantīgus cilvēkus atrod pilnīgi zaudējušus atmiņu. Tur gan šos gadījumus bieži saista ar noziedzīgās pasaules izmantoto mikroviļņu tehniku pret citiem cilvēkiem un ir apraksti par aparatūru, ar kuras palīdzību var ietekmēt plašu teritorijā esošo cilvēku domāšanu – t.i. piespiež cilvēkus „aizmirst savas saknes”.

Ir zināma ezotērijas teorija, ka Zemes magnētisko polu izmaiņas notiks vairākas dienas un tāpēc svarīgi ir sevi saglabāt, ko varam saistīt ar maiju prognozi – „nezaudēt cilvēka saknes”. Viena no iespējām savu atmiņu saglabāt ir dzīvot šīs dienas „mīlestības enerģijā” un neiekrist naidā, ļaunumā, kas momentā varētu novest pie atmiņas iznīcināšanas. Jāizvairās no braukšanas transporta līdzeklī, jo jau tagad vietās, kur ir Zemes magnētiskās anomālijas, bieži notiek neizskaidrojamas avārijas, bet šoferi stāsta par dīvainām vīzijām vai pēkšņām sajūtām šajās vietās. Lūk, pašlaik novērotā pāragrā alkoholiķu miršana, vai arī tas neliecina par jau esošo mērķtiecīgo cilvēces attīrīšanu?

Tautu „saknes” parasti ir rodamas lauksaimniecībā, jo tas ir arī visu iztikas pamats. Iespējams, ka maiju senie pareģi bija domājuši iztikas zaudēšanu plašos apvidos. Tāpēc tikai pēc daudzu tautu tālas pārvietošanās, tās „atradīs savas saknes”.

Šodien lielākā daļa cilvēku domā un uzskata, ka viņi ir šīs pašreizējās sabiedrības produkts un rezultāts, jo retais zina par reinkarnāciju – atkārtotu atnākšanu Saprāta un Dvēseles veidā lai izdzīvotu kārtējo Zemes dzīvi. Visai reti mēs kā Dvēsele turpinām tieši tajā pašā tautā bijušo dzīvi, jo attīstības mērķa labad mums ir jānāk uz Zemi pārmaiņus gan kā iekarotājam un pakļautam, kā vīrietim un sievietei, kā vergturim un vergam utt.. Pašreizējā valdošā reliģija jau ilgstoši ir noliegusi reinkarnāciju kā dzīvības pamata procesu, jo tai pazūd sava „teorija” par Paradīzi un Elli. Tikpat nevajadzīga reinkarnācija ir valdošiem partijniekiem, jo tad varētu katrs redzēt Patiesību par šim varaskārajām un aprobežotajām Dvēselēm. Tādejādi seno maiju zinošo formulējums par cilvēces „zaudētām saknēm” ir tiešā pašreizējā realitāte.

Zināms, ka Zemes magnētiskie poli ir daudzreiz mainījušies vietām un to cikliskums ir aptuveni 26 000 gadu, tāpēc ar senvēstures analīzi tiek pamatota varbūtība, ka tuvākajos 100 gados magnētisko polu maiņa varētu notikt, bet daudzi astronomi piekrīt, ka tieši Galaktikas ass šķērsošana ik pēc 26 000 gadiem varētu izsaukt šo grandiozo notikumu – Zemes magnētisko polu maiņu 2012-2013 gados. Fiziķiem ir zināms, ka vispirms varētu būt magnētisko polu svārstveida „lēkāšana”, kas arvien palielinās amplitūdu, izsaucot arvien spēcīgāku ietekmi. Šīs svārstības spēs iznīcināt pat daudzas un dažādas elektroniskās iekārtas, sakaru sistēmas. Pēc magnētisko polu pārvietošanās beidzot iestāsies Zemes miera stāvoklis (vai 2013. gadā?), bet tad kompass ziemeļus mums rādīs pretējā pusē pašreizējiem ziemeļiem.

Zinātnei zināms, ka 2012.gadā Saules aktivitāte būs maksimumā un tā būs daudz spēcīgāka par iepriekšējiem, tāpēc ir iespējama arī Saules magnētisko polu maiņa. Kādi izvirdumi būs iespējami tajā brīdī uz Saules, par to pat zinātniekiem pašlaik nav teoriju, bet viņu lielākā daļa domā, ka tad izvirdumi uz Saules var būt daudzkārt spēcīgāki kā iepriekšējos maksimumos – aktivitātes gados. Arī parasto Saules maksimuma gados (cikliskums 11,5 gadi) lielākā aktivitāte var ilgt 6 -12 mēnešus. Tāpēc maiju senais vēstījums par „Ugunīgu sauli” un tās nesto iznīcību 2012.gadā varētu būt pareizs. Iespējams, ka Saules izvirdumu ievērojama pastiprināšanās sāksies ar 2012.g. maiju, kad novēros Saules aptumsumu, jo tieši šo brīdi ir parādījis nezināmais Saprāts kādā labības piktogrammā Anglijas laukos jau 2005.gadā. Zīmīgi, ka nevienu citu Saules aptumsumu nav parādījis šis nezināmais Intelekts kādās citās piktogrammās.

Saules aktivitātes radīto imūnās sistēmas pavājināšanos un baktēriju aktivēšanos mēs varēsim kompensēt ar pēdējos gados zinātnieku pierādīto dižbrūkleņu spēju nostiprināt gļotādas tā, ka uz 10 stundām neviena baktērija mums nepielips. Tāpēc līdz 2012.gada sākumam mūsu zemniekiem – „purvu bridējiem” ir jāspēj tautu pilnīgāk apgādāt ar… Augstā Gara sūtīto palīdzības ogu, kas spējot stiprināt cilvēka miesu un Garu – pēc Ziemeļamerikas indiāņu teiksmām.

Pašreiz lielākā daļā Pasaules domas un vēlmes ir par materiāliem labumiem, bet nākošajā Laikā noteicošais būs Idejas un domas – tātad pilnīgu citādu cilvēku dzīves saturu noteiks jaunā Zemi apstarojošā Galaktikas enerģija.

Citas ticamas prognozes par 2012.g.

Indigo zēns Boriska

Par dīvainu zinību nesošu zēnu Borisku ziņas uz Maskavu atveda kāda ģeologu grupa jau pirms 6-7 gadiem, kurai šis zēns pie Volgogradas pārliecinoši bija stāstījis par civilizācijām citās zvaigžņu sistēmās, par iespējamo pārvietošanos daudzkārt virs gaismas ātrumu, par NLO aparātu uzbūvi, par seno kontinentu Mū, kura nogrimšanu viņš bija pieredzējis citā Zemes dzīves laikā, par Atlantīdas civilizāciju. Skaidrs, ka šīs detalizētās zināšanas zēns nevarēja nekur izlasīt, jo speciālās zinātnieku grāmatas nav nemaz tik plaši izplatītas.

Zīmīgs bija Boriskas teiktais par viņa dzīves Uzdevumu – viņš esot atnācis uz Zemes dzīvi, lai cilvēkiem palīdzētu un brīdinātu par 2008. gada kataklizmu kādā kojntinentā, kas būs vēl mazas.

Galvenais ir visai cilvēcei sagatavoties 2012.gada kataklizmām, kurās daudz cietīšot kāds Boriskas nenosaukts kontinents… Mēs labi atceramies, ka galvenais komunistu laikraksts „Pravda” rakstīja tikai daudzkārt saskaņotas un pārbaudītas ziņas, tāpēc intervija un apraksts par Borisku arī šajā Krievijas centrālā laikrakstā šķiet visai nozīmīgs fakts. Zīmīgi, ka Boriska regulāri uzturas Zemes Spēka vietās, kuru enerģiju parastie cilvēki nemaz nevar izturēt un arī tur pie Volgas tos sauc – Zilie kalni. „Zintnieka” lasītāji jau no maniem rakstiem zina, ka šajās vietās cilvēki viegli var uzņemt Informāciju no Zemes Kopējā Informatīvā lauka, gan par tālo pagātni, gan par iespējamo nākotni.

Čenelinga ziņojumi

„Čenelings” ir apzīmējums kanāla (channel – angl. kanāls, dabisks) veida informācijas saņemšanai parasti no viena informācijas avota, kuru Informators nemaina un tas līdzinās radio vai TV raidījumam pa kādu „kanālu”. Šo informāciju saņēmēji parasti atļauj saņemtās ziņas publicēt tikai pēc ilgāka laika vai pēc uztvērēja nāves. Daudzi „Zintnieka” lasītāji arī ir saņēmuši Informāciju no nezināmas, pat vizuāli sajustas būtnes (viedā sapnī vai nomodā), ko parasti nosauc par kādu Dievu vai Dieviņu, sekojot kādai pie mums ievestai citas tautas cilvēku izdomātai reliģijai.

Šādi novērojumi kļūs arvien biežāki un tas ir saistāms ar Zemes Spēka tīklojuma aktivēšanos un Zemes Spēka vietu enerģijas ietekmi uz cilvēku, kas veido t.s. radošo enerģiju.

Kasiopeja

„…Tas notiks pēc zemes laika 2013.gadā: vienlaicīgi un sinhroni sāksies jauns Zemes evolūcijas 26 000 gadu cikls…”

Komandieris X

Par nākotnes laiku saka: ”2012.gads, bet tālāk viss izplūdis.”

RA

„2013.gadā sāksies jauns 26000 gadu Zemes cikls un līdz tam notiks sekojošais:

- polu izmaiņas radīs jaunu Zemes novietojumu pret Sauli;

- Saule savukārt izmainīs savu pozīciju pret Plejādēm un arī attiecīgi mainīs Saules polus;

- Plejādes pabeigs spirāli, kas izmainīs attiecību pret Orionu;

- Orions pārcietīs dziļas pārmaiņas un garīgo attīstību…

Redzams, ka vairākos čenelinga materiālos kopīgais ir fakts, ka 2012.gads ir definēta kā robeža, šķirtne, bet līdz jaunam laika ciklam, kas sāksies 2013.gadā, Zeme mainīs polus, domājams magnētiskos ne rotācijas.

Krajons

Rīgā darbojas „Urantijas fonds” un tā ietvaros aktīva ir indigo bērnu grupa un kontaktieru Aplis, kuru sniegtā informācija no kanāla „Krajons” ir jau publicēta Zintnieka 2008.gada Nr 8. un 9. Šajos ziņojumos esošai informācijai man nav ko piebilst, bet vienīgi ir jāatceras, ka jebkura informācija par iespējamo nākotni ir varbūtīga, jo joprojām darbojas šo notikumu Cēloņi. Tāpēc tālredzīga cilvēku rīcība spēj kādas nepatīkamākās Sekas mazināt vai no tām pat izvairīties, bet vismaz ir iespējams tām pārmaiņām tālredzīgi sagatavoties.

Mūsdienu gaišreģi

Skallions (Gordon – Michael Scallion)

Skallions darbojas Pasaulē zināmā pētniecības institūtā (Matrix Institute ASV New Hampshire), kas regulāri izdod Pasaules mēroga prognozēm domātu žurnālu „The Earth Changes Report” (Ziņojumi par Zemes izmaiņām).Skallions šeit strādā ar citu Pasaulē pazīstamu gaišreģi Sintiju Keijes (Cynthia Keyes). Katrs interesents par šiem datiem var atrast Internetā pieejamus bezmaksas datus un informāciju, kā arī abonēt šo žurnālu. Internetā ir publicētas visas Pasaules kontinentu izmaiņu kartes, kā arī pieejams ir šo izmaiņu pamatojums. Līdz šim Skalliona prognozētās zemestrīces un vulkānu izvirdumi dažādās Pasaules vietās ir bijuši samērā precīzi un nav piepildījušies tikai daži prognozējumi, kas jau sākotnēji vienmēr tiek sniegti kā varbūtīgi notikumi.

Interesanti, ka Skallionam Informāciju nenodod kāda būtne no Garu Pasaules vai citām Pasaulēm kā tas parasti ir „čenelinga” procesos, bet gan kāda sieviete no tālas nākotnes, kurā reiz būšot pats Skalliona Gars.

Pēc Skalliona ziņojumiem, grandiozais Zemes pārmaiņu process jau ir sācies un kopš 1990. gada arvien vairāk un spēcīgāk notiek Zemestrīces un vulkāni, taifūni un briesmīgas vētras.

Kā pamatojumu grandiozām Zemes virsmas izmaiņām Skallions ziņo ledāju izkušanu un Zemes rotācijas smaguma sadalījuma izmaiņu un tāpēc Zemes dzīlēs esošie magmas „burbuļi” mētāsies un izsauks visas Zemes rotācijas krasas izmaiņas un zemes garozas grimšanu un pacelšanos.

Skalliona publicētās kartes satur tik iespaidīgas Pasaules izmaiņas, ka nav iespēju šeit tās aprakstīt, vienīgi varu pieminēt, ka pašreizējā Latvijas teritorijā tālākā nākotnē būs tikai saliņa ap Gaiziņu bet okeāns pletīsies līdz Urāliem, kas veidos garu salu un tālāk ūdens klājiens ar daudzām salām ir līdz aptuveni Novosibirskai. Tātad, tikai 19.g.s. beigās izceļojušiem latviešiem ir tālākas perspektīvas Sibīrijā. Jā, arī nesenās tautiešu izsūtījumu vietās mūsu pēcteči, iespējams, atgriezīsies.

Edgars Keisijs (Edgar Cayce) bija Amerikas lielākais „guļošais pareģis”, kurš galvenokārt slimajiem palīdzēja aizejot hipnotiskā miegā un tur „izlasot Akašas hronikā esošo informāciju” to miegā nodiktēja. Tādejādi viņš palīdzēja daudziem tūkstošiem. Labi, ka Keisijam bija labi palīgi, kuri visus Keisija „lasījumus” ierakstīja un dokumentēja. Tagad ar šo informācijas materiālu strādā pētnieki un viņa dēls jau ir izdevis vairākas grāmatas.

Bieži pie Keisija griezās arī cilvēki, kuriem interesēja pašu tālā pagātne, jo tur varēja atrast cēloņus dažādiem konfliktiem ģimenēs, neveiksmēm pašreizējā dzīvē. Tādejādi ir dokumentēta netieši iegūtā informācija par Atlantīdas civilizāciju (ir izdota grāmata „Keisijs par Atlantīdu”) un arī informācija par tālo nākotni. Internetā ir rodama E.Keisija nākotnes kontinentu karte, kurā redzama Āfrikas kontinenta sašķelšanās, lielas daļas Amerikas applūšana un Eiropā lielas ziemeļdaļas zaudējums, applūšana „veco ES valstu” robežās un arī Latvijā jūra ir izpletusies aptuveni 30 – 50 km no krasta.

Zīmīgs ir kāds Keisija „ceļojums nākotnē”, kurā viņš ir atkal uz Zemes kā zēns, kas atceras savu dzīvi kā Edgars. Viņam nākotnes zinātnieki notic un ar ātrgaitas cigārveidīgu kuģi aizved nākotnes zēnu uz vietām, kur dzīvoja Edgars Keisijs. Viņam parāda, ka visi Keisija ziņojumi ir saglabāti un zinātnieku cienīti. Šis E.Keisija „ceļojums nākotnē” notiek aptuveni 200 gadus uz priekšu (nav īsti zināms ieraksta datums, domājams ap 1945.gadu). Tātad grandiozās Zemes virsmas izmaiņas notiks līdz aptuveni 2150.gadam, kad šodienas meteorologi prognozē līmeņa pacelšanos okeānā par 6 – 12 m.

Ir zināms konkrēts Keisija redzējums, ka Ziemeļeiropas zemju izmaiņas notiks vienā „acumirklī”.

Zināšanu spēks

Maiju civilizācijas vēsture joprojām vēsturniekiem nav skaidra, jo tā pēkšņi it kā ne no kurienes parādās aptuveni 1000 g p.m.ē un izzūd 13 g.s. atstājot gigantiskas pilsētas un daudzkārt vairāk piramīdu kā Ēģiptē. Kortesa laupītāji un vietējās kultūras iznīcinātāji sastop jau tikai izkliedētas ciltis un degradētu, māņu ticību pārņemtu tautu, kurā nekas vairs neliecina par seno dižo priesteru zināšanām, bet viņu atstātie rakstu krājumi tiek Eiropu pārņemtās reliģijas aptumšoto fanātiķu sadedzināti. Par senām zināšanām tagad vēsta tikai piramīdās kaltie simboliskie vēstījumi un kalendārie skaidrojumi. No maiju vēstures izriet dīvains vēstījums – maiji ir nākuši uz Zemi lai cilvēkiem vēstītu par laiku.

Skatot maiju atstāto 5. Saules kalendāru, kas beidzas 2012.gada 22.decembrī ir jāatceras, ka maiju laika skaitīšana turpināsies, jo citādi nebūtu vajadzīgas laika vienības piktuns – 7885 gadi, kalabtuns – 158 000 gadi, kinčiltuns – 3 000 000 gadi un alautuns – 63 miljoni gadu. Atgādinu, ka mūsdienu skolās mācītā vēsture aprobežojas tikai ar dažiem tūkstošiem gadu.

No seniem maiju vēstījumiem izriet, ka pašlaik Zemi apstaro kāds Galaktikas centra stars, bet ar 2013. gadu mūs apstaros un ietekmēs (vai vadīs) cits Stars no Galaktikas, kas prasīs no cilvēka citādu attieksmi pret visu dzīvo dabā un jaunu apziņu par cilvēcību vispār.

Iespējamo Saules aktivitāti (maiju – Saules uguns) un tās sekas mēs spējam prognozēt samērā precīzi, jo 20.g.s. trīsdesmitos gados zinātnieks A.Čiževskis uzrakstīja plašu novērojumu grāmatu „Saules vētru atbalss uz zemes”, ko Krievijā un PSRS bija aizliegts publicēt līdz 80-iem gadiem, taču Pasaulē tā kļuva populāra starp zinošiem cilvēkiem. Čiževskis pierādīja, ka Saules aktivitāti raksturo Saules izvirdumu skaits un to spēks kā lādētu daļiņu plūsma kosmosā. Aktīvo daļiņu mākonis šķērso Zemes trajektoriju un tādejādi var precīzi aprēķināt kāds zemes apgabals tiks „bombardēts”. Izrādās, ka šajos saules izvirduma „apsvilinātos” apvidos cilvēku un dzīvnieku imunitāte strauji krītas, bet baktēriju un vīrusu aktivitāte ļoti pieaug. Rezultātā lokāli novēro sērgu uzliesmojumu konkrētos apvidos, bet Saules aktivitātes gados visur aktivizējas dažādas slimības un sērgas..

Dažos apvidos pie Saules izvirdumiem novēro pašaizdegšanās rezultātā radušos mežu ugunsgrēkus, munīciju noliktavu neizskaidrojamu uzsprāgšanu. Pirms 2.Pasaules kara kāds inženieris esot izgatavojis aparātu, kas izstaro tos pašus viļņus ko saule aktivitātē un pat no vairākām jūdzēm liela attāluma spējis uzspridzināt munīciju. Kādā neveiksmīgā eksperimentā šis inženieris esot gājis bojā ar vienīgo izstarotāju.

Diemžēl, bet Bībeles mācība ir par Apokalipsi – t.i. visa dzīvā bojā eja kādās Zemes kataklizmās un to dēvē arī par „Pasaules galu”. Patiesības labad ir jāatgādina kādi jau pārlaistie plaši sludinātie „Pasaules gali”. Pareizticīgie gaidīja „Pasaules galu” 1492. gadā Lieldienās, kad pēc grieķu – krievu kalendāru bija 8000. gadu mija. Tagad mūspusē kalendāra sākums ir definēts ar Kristus iespējamo dzimšanas gadu un „Pasaules gals” tika gaidīts tieši 1000. un arī 2000. gadā.

„Pasaules gala” mūsdienu prognožu saraksts ir garš un tajā sākot ar 2008. un beidzot ar 2020.gadu ir minēti vismaz 12 krīzes Pasaules mērogā, t.sk. vismaz 3 iespējamās sadursmes ar asteroīdiem (2008., 2014., 2019.). Skaidrs ir tas, ka ja cilvēks pats atrodas plūdu reģionā, tad viņam šķiet, ka visā Pasaulē ir plūdi, tādejādi šim reģionam ir „Pasaules gals” klāt. Lielais gaišreģis Edgars Keisi (Edgar Cayce) ir prognozējis 4 lielu ASV pilsētu applūšanu un pirmā – Nju Orleāna jau pirms pāris gadiem applūda, jo taifūna uzbrukumā neizturēja okeāna aizsargdambji. Vēl līdzīga iznīcināšana gaidāma 2 ASV pilsētām austrumu krastā un 1 lielai pilsētai rietumkrastā. Daudzi ASV štati paies zem okeāna līmeņa, savukārt senā Atlantīda pacelsies virs okeāna. Pēc tik iespaidīgiem zaudējumiem arī visbagātākā Pasaules valsts – ASV ekonomika neizturēs un tā līdzīgi kā kādreizēja PSRS „noies no vēstures skatuves”. Interesentiem derētu pārlasīt F. William Engdahl rakstu, kas publicēts žurnālā „Global Research”, kas ir pirmo reizi kā referāts nolasīts starptautiskā konferencē 2003.g. septembrī Austrijā.

Mūsu Valsts Bankā ir uzkrāti pārāk daudz US $ un tiem zaudējot savu tirgus vērtību, arī mūsu valsts attiecīgi zaudēs daudz miljonus pašu tuvredzības rezultātā. Interesanti, ka ASV ekonomiskā pagrimšana bija iespējama jau sākot ar 2001.gadu, bet tas varētu lavīnveidīgu katastrofu izsaukt daudzās Pasaules valstīs. Tāpēc pēc Sibīrijas gaišreģes Anastāsijas teiktā Pasaules Baltie spēki daudz darīs, lai toreizējo iespējamo krīzi mazinātu un attālinātu (manuprāt – vismaz 7 gadu vēlāk). Lūk, pagājušie 6 gadi daudzus Pasaulē pārliecināja pakāpeniski atteikties no „visvarenā dolāra” un par tā uzkrājumiem daudzas valstīs iepirka zeltu. Latvijā toreiz par 1 $ prasīja 70 sant., bet tagad jau 45 santīmu „vērts” ir tas pats dolārs. Tādejādi mēs visi redzam ASV ekonomikas norietu un dolāra „visvarenības” krišanu.

Objektīvi visiem novērojamie iespējamie Pasaules krīžu cēloņi

Jau kopš 1991.gada zinātnieki brīdina par iespējamām klimata izmaiņām „siltumnīcas efekta gāzu” (SEG) un ozona aizsargslāni iznīcinošo gāzu izdalīšanas rezultātā. Riodežaneiro 1991.gadā notika visu Pasaules valstu vadītāju apspriede, kur pirmo reizi politiķi uzklausīja zinātnieku brīdinājumus un sprieda ko un kā darīt situācijas labošanai. Tikai Kioto lēmums samazināt ogļskābes izmešus un sākt norēķinus par izmešiem reāli veicināja jaunas attieksmes rašanos pret Dabu. Pērn (2007.g.) Bali konference Indonēzijā rādīja, ka līdz visu valstu vienotībai ir vēl tālu, bet daudzie protesti pret Ķīnas un ASV nevērīgo politiku Dabas aizsardzībā jau rāda zināmas cerības par to, ka Pasaules sabiedrībai izdosies ar norēķiniem ietekmēt pat šīs valstis izturēties saudzīgi pret Dabu.

ANO 1995 g. organizētā klimatologu apspriede brīdināja cilvēci, ka sagaidāmas arvien spēcīgākas klimata izmaiņu parādības, ka kādas retas parādības, ko agrāk novēroja vien reizi 3 paaudzes – tās tagad var iestāties reizi 10 gados. Mēs jau esam pieredzējuši sniegu Āfrikā, neredzēti spēcīgas lietusgāzes mērenā joslā, neredzētu krusu – līdz apelsīnu lielumam Spānijā, arvien biežākus un spēcīgākus taifūnus. Tādejādi Pasaules klimata radītās mājokļu un ražas iznīcināšanas zaudējumi sāk tuvoties tiem, ko rada pašreizējais klusais kristiešu Pasaules karš ar musulmaņu valstīm. Krievijas pētnieki pērn ziņoja, ka lielas katastrofas klimata izmaiņu rezultātā tur notiek jau 3 reizes vairāk kā agrāk – pirms 1990. gada un gada vidējā temperatūra jau regulāri pārsniedz kādreiz maksimālos rādītājus.

Jau vairākus gadus zinātnieki konferencēs konstatē, ka globālā sasilšana un polāro ledus kušanas process attīstās ar paātrinājumu un vairs nav šaubu par visu ledāju izkušanu, ja nenotiks kāds pilnīgi jauns pagrieziens. Zinātnieku diskusijas notiek par to – kādu līmeni sasniegs okeāns un kad attiecīgie līmeņi būs reāli redzami. Diskusijas ir arī par to kāds būs galējais okeāna līmenis pēc visu ledāju izkušanas un tiek minēti skaitļi 60 m līdz pat 120 m. Tas nozīmē to, ka pirmās robežas gadījumā (130-150 gadu periodā) Latvija zaudēs vien daļu Zemgales un Rīgu, bet Vidzemē jūras krasts iestāsies gar kādreizējo pēdējo kāpu zonu Salaspils – Vangaži – Limbaži. Savukārt galējā okeāna līmeņa sasniegšana +120 m (vairāku simtu gadu laikā) radīs Latvijas vietā vien saliņu ap Gaiziņu un tad ticama būs Pasaulē populārā gaišreģa Skalliona karte. Zīmīgi, ka tad stabili virs okeāna līmeņa var būt tikai Sibīrija, kurp jau 19. g.s. izceļoja latvieši savu „apsolīto zemi” meklējot.

Šīs Pasaules klimata izmaiņas un arvien plašākie plūdi izraisa ievērojamus pārtikas zaudējumus un auglīgās augsnes virskārtas zudumus jau tuvākos gados. Pārtikas sadārdzināšanos Pasaulē novēro jau tagad (2007.-2008.g.) visā Pasaulē un ES vadošie politiķi nopietni jau apspriež radušos krīzi.

Plūdu cēloņi var būt dažādi, bet zinātnieki Vidusjūrā nesen konstatēja jaunu parādību ūdens pacelšanos mākoņos pateicoties elektriskā lādiņa starpībai. Iztvaikot siltuma ietekmē ūdens stundā var tikai dažus mm, bet pie liela elektriskā sprieguma ūdens līmenis esot pazeminājies pat par 20 cm stundā! Tas nozīmē, ka šis lielais ūdens daudzums veido vairāku stāvu augstos mākoņus, kas kaut kur nolīs dažās stundās veidojot desmitiem centimetru slāni un notekot zemākās vietās, tur būs jau metriem biezs ūdens slānis.

Tikai 2 valstis ir paziņojušas, ka tām ir lieli pārtikas rezervju krājumi – ASV un Krievija priekš 2 gadiem, bet pārējās paļaujas uz tirgus dalībnieku operatīvām rezervēm un tālā transporta neievainojamības hipotēzi, kas mūsdienas gan vairs nav pamatota.

Degvielas pieprasījuma straujais pieaugums apsteidz ražošanu un piegādes iespējas, turklāt jaunas atradnes vairs nav gaidāmas, tāpēc Pasaulē ap 2010. gadu sāksies ievērojams šķidrās degvielas trūkums. Tas ļoti sadārdzinās tālos pārvadājumus un daudzviet tie vairs neatmaksāsies. Degvielas cenu straujās izmaiņas apgrūtinās preču un izejvielu apmaiņas procesus. Tāpēc nāksies atjaunot daudzas ražotnes reģionu pašapgādei. Globalizācijas rožainās attīstības periodā daudzas valstīs iznīcināja vietējās mazās ražotnes, nedomājot par stratēģisku izdzīvošanas garantēšanu reģionam (valstij).

Degvielas trūkums jau bija kara cēloni Irākā, bet nākotnē mazāki vai plašāki konflikti dēļ degvielu Pasaulē būs vēl vairāk, bet pārtikas trūkums un cilvēku lavīnveida migrācija uz pārtikas un ūdens bagātiem reģioniem radīs pilnīgi jaunu situāciju Pasaulē.

Degvielas trūkums radīs tās sadārdzinājumu un sekojoši daudzas un varenās tehnikas vienības kļūs ekonomiski neattaisnojamas. Tad, iespējams, ka atkal laukos aktīvi sāks darboties mazjaudas tehnika un gandrīz aizmirstie zirdziņi.

Klimata pētnieki jau raksta, ka regulārie plūdi radīsies jūru un upju deltu apkārtnē, jo bez pastiprinātiem nokrišņiem arvien lielāku ietekmi radīs okeāna līmeņa paaugstināšanās un ap 2050 gadu tas jūtami var samazināt blīvi apdzīvojamo teritoriju Dienvidāzijā un Eiropas rietumos jūrai atkarotās platībās (okeāna līmenis var celties par 1-2 m), kur ir arī lielas pārtikas ražotnes ar divkārtēju ražu gadā.

Pastiprinātā vulkāniskā aktivitāte Pasaulē un iespējamās ģeoloģiskās pārmaiņas ir ģeologu diskusiju saturs, jo nenoliedzami, ka vulkāni aktivizējas, turklāt ledāju kušana arvien vairāk ietekmē Zemes rotācijas kustību. Ir atzītas vairākas ģeoloģisko plātņu saspringtās zonas – Vidusjūra, Ziemeļamerikas abos krastos.

Skatot senās kartes Latvijas teritorijā arī nav grūti ievērot, ka jūra kādreiz pārklāja lielu daļu pašreizējās sauszemes un lielo pārmaiņu laikā nebūs nekas pārdabisks, ja jūra atkal atgriezīsies senos krastos. Ja skatām Edgara Keisi prognozēto karti, tad redzam Baltijas jūras ievērojamu pavirzīšanos uz austrumiem, tāpat jūras atjaunošanos Āfrikas vidienē – pašreizējā Sahāras tuksnesī, daudzviet Amerikā krastu līnija attālināsies no pašreizējā okeāna. Nesen Pasauli pārsteidza fotogrāfijas, kurās redzama ievērojamas plaisas veidošanās Āfrikas ziemeļaustrumos, kas virzās arvien dziļāk kontinentā tieši tajā virzienā kur kādreiz tālā nākotnē Āfriku šķērsos jūra pēc Skalliona prognozes.

Roberta Monro tiešie nākotnes vērojumi

Roberts Monro (Robert A. Monroe) Pasaulē ir pazīstams ar zinātniski pamatotu izpēti savos „ceļojumos” astrālās Pasaulēs un Laikā. Viņš izveidoja speciālu Lietišķās pētniecības institūtu, kurā pielieto viņa patentētās metodes interesentu pārvešanai astrālā Pasaulē izmantojot binaurālās skaņas metodi. R.Monro 3 grāmatas daudzkārt plašāk un precīzāk pamato informāciju par citām – astrālām Pasaulēm, kuras viņš izpētīja personīgi daudzos gados. Pasaulē nav līdzīgu pētījumu un mūsdienu cilvēkam R.Monro grāmatas stāsta par patieso Pasaules uzbūvi.

Par pašreizējo Zemes periodu raksturo R.Monro astrālos ceļojumos konstatētā daudzu citu civilizāciju objektu klātbūtne starp Zemi un Mēnesi. Lielākie bāzes objekti ir cilindra veidā vairāku kilometru garumā, uz kura virsmas „bāzējas” daudzi pusapaļi ‘’šķīvīši”. Tādu objektu ap Zemi ir tūkstošiem un to mērķis – novērot iespējamo grandiozo notikumu. Šie objekti esot no mūsu Galaktikas, bet no citas Laika Sistēmas. Zinātnieki vairākās valstīs nopietni pēta nezināmos lidojošos objektus ( NLO) un viņi ir tālu tikuši sapratnē, ka tie tiešām ir citu civilizāciju veidojumi un tikai ārkārtas gadījumos tie kļūst mūsu acīm redzami. Izrādās, ka šo daudzo civilizāciju mērķis ir novērot gaidāmo ārkārtīgi reto notikumu Visumā – dažādu enerģētisko lauku, enerģiju veidu nonākšanu vienā visuma telpas un laika koordinātē. Zemes laika mērogā šāds notikums mūsu Galaktikā iespējams tikai reizi 87 000 000 gados. Šis rādītājs nav gaidāmā notikuma biežuma rādītājs, bet gan varbūtība, ka šajā laika sprīdi tas varētu notikt. Šobrīd ir zināms, ka šis notikums notiks un radīsies pilnīgi jauns enerģijas veids. Tā pārņems visu cilvēci un nākotnes cilvēkam dos pilnīgi jaunas spējas. Jauno cilvēku psihiskās enerģijas aptuveni varētu būt līdzīgas ar pašlaik uz Zemes dzimušiem „indigo” bērniem.

Skaidrs, ka šīs iespējamās grandiozās pārmaiņas pašreizējiem cilvēkiem nes galējas briesmas un arī potenciālas iespējas izdzīvot cilvēcei kā tādai.

Labvēlīgās iespējas varētu izskaidrot ar jaunām cilvēka iespējām saplūst ar jebkuru saprātīgu enerģētisku sistēmu, kas daudz plašāka par pašlaik zināmām ilūzijām telpā un laikā. Piemēram, cilvēks spēs ar savu saprātu un sajūtu sistēmu saplūst ar jebkuru dzīvnieku un putnu un tādejādi saņemt arī visu sajūtu gammu tieši un arī dzīvnieka sevišķo spēju līmenī, bez kāda stāstītāja starpniecības. Cilvēkam noderīgās radošās enerģijas kļūs pieejamas visaugstākā pakāpē, kļūstot radošās jomās kā agrākie ģēniji mākslās un zināšanās. Kontakti un informācijas apmaiņa ar citiem ārpus Zemes Saprātiem kļūs katram pieņemams un pieejams process. Šodienas cilvēkam ir grūti visu nākotnes cilvēku iespējas un spējas pat saprast, bet Monro tās eksperimentāli pārbaudīja kopā ar Pavadoņiem tālajā nākotnē.

Cilvēce šo Lielo Zemes Pārmaiņu nedrīkst palaist garām, jo tad Sekas varētu būt briesmīgākas – cilvēks pazaudēs valdošo lomu uz Zemes, degradēsies tik tālu, ka nevarēs runāt kā par apzinīgu un saprātīgu būtni.

R.Monro savos eksperimentos tieši apsekoja Zemi nedaudz pēc 3000. gada, kad Pasaule pat gadus vairs neuzskaita, jo neesot tam vajadzības. Izrādās, ka visa Zeme ir pārklāta ar dārziem, mežiem, kas izskatās kā skaisti parki, bet visur klejo zivis okeānā un dzīvnieki mežos, putni gaisā, kuri nemaz nebīstas cilvēka. Nekur uz Zemes neredz pašreizējo pilsētu un kādu nebūt tehnisku pārvietošanās līdzekli. Cilvēki brīvi pārvietojās lidojot astrālā līmenī, bet materiālos ķermeņus atstājot speciālā enerģijas kupolā mežā vai parkā. Cilvēka dzīvi Gars vairs neatkārto daudzas reizes reinkarnējoties, bet tikai 1 reizi – pēdējo. Tas nozīmē, ka cilvēki ir sasnieguši mūsdienu zinātnieku un skolotāju apziņas līmeni, jeb cilvēka Saprātam ir 7. garīgais līmenis, aiz kura pašlaik ir pāreja uz Gaismas (Skolotāju, Augstāko Saprātu) līmeni. Nepateikts un neatbildēts R.Monro eksperimentos ir – kas notika ar tām 3.,4.,5. un 6. līmeņa dvēselēm, kuras pašlaik vēl ir vairākumā mūsdienu materiālo interešu pārņemtos cilvēkos. Skaidrs, ka atgriezties ļoti lielā enerģijā uz Zemes šie zemākā līmeņa materiālisti nemaz nevarēs, jo tas viņiem būs nepanesami.

Personīgi man radās pozitīva pārliecība par pašreiz savu darāmo darbu – bijušo iznīcināto purvu atgriešana Dabai tiks atzīta par nozīmīgu cilvēka darbu pat līdz 3000.gadam, lai arī šodienas pilsētniekiem tā šķiet utopija. No otras puses skaidrs, ka visu pilsētu – monstru mūžs jau skaitāms gadu desmitos vai daži simti gadu, jo to vietās izpletīsies jūras.

R.Monro nekur neatšifrē to Lielo Notikuma realizācijas momentu, kad radīsies jaunā enerģija uz Zemes, bet ir zināmas aizdomas, ka tas varētu notikt 2012. gada tuvumā, kad objektīvi krustosies daudzi enerģiju veidi (mūsu Galaktikas „stars” + Saules sistēmas planētu rinda + Saules ārkārtēja aktivitāte + citu nezināmu enerģiju „stari”). Tāpēc ar lielu interesi skatīsim iespējamos notikumus, kurus gaida arī tūkstošiem dažādu civilizāciju pārstāvji sniedzot arī informāciju par sevi kodētā veidā dažās precīzās „labības piktogrammās”.

3.daļa – rekomendācijas

Lielo pārmaiņu pulkstenis tuvojas jaunam Laikam

Katra turpmāko rīcības programmu noteiks atbilde uz jautājumu – kad tās Lielās Pārmaiņas var notikt? Patiesība ir tā, ka mēs ar Černobiļas avāriju jau iegājām Lielo Pārmaiņu Laikā. Zemes laika gadu varam salīdzināt cilvēka dzīvē ar 1 sirds pukstu. Tāpēc daži desmitu gadu Zemei ir tikai īss moments. Vienai Pasaules mēroga krīzei izgājām un attiecīgo pieredzi ieguvām, pārciešot pat 20 000% inflāciju ( 200 reižu kritās mūsu naudas vienības vērtība!) 1991.-1995.g. Padomju Savienības sabrukumā.

Nedz Edgars Keisijs, nedz Skallions nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, jo Zemes Kopējā Informatīvā laukā laikam mūsu – cilvēku izpratnē nav konkrēta jēdziena – diennaktis, nedēļas, mēneši, gadi, kas būtu saistīti ar konkrētā iespējamā notikuma norisi. Mums – cilvēkiem to ir grūti saprast, jo mēs visus bijušos notikumus saistām ar konkrētu datumu. Paanalizēsim visvienkāršākos likumus Kosmosā. Cēloņu un Seku likums nosaka, ka katram iespējamam notikumam ir daudzu cēloņu komplekss un kamēr Cēloņi ir darbībā, tas iespējamais notikums nevar iestāties. Piemēram, saimniecei ir jāizcep maize piektdienas vakaram. Tāpēc viņa ieliek rūgt mīklu jau diennakti iepriekš. Taču, ja uznāk auksts laiks, vai gadījusies slikts raugs, tā mīkla neuzrūgs un maizi iznāks cept tikai sestdien.

Mūsu tautietis Vijciemā Artūrs Goba savulaik aprakstīja Informāciju, ko ieguva jutīgs cilvēks pie enerģētiski spēcīga akmens, ko sauc par Dievekli. Tad tika paziņots, ka lielas pārmaiņas Latvijas teritorijā notiks pēc liela Etnas vulkāna izvirduma. Raksturīgi, ka arī Edgara Keisija informācijā Etnai kā sākuma momentam lieliem Zemes notikumiem ir atvēlēta liela nozīme. Savukārt Vijciema Dieveklis precizē, ka Etnas lielais izvirdums notiks ziemā, kad šeit būs sniegs. Vulkanologi raksta, ka Etnas aktivitāte pēdējos gados ir pieaugusi un ir notikuši jau vairāki nelielie tā izvirdumi daudz biežāk kā agrāk. Tas nozīmē vien to, ka mēs arvien vairāk tuvojamies grandiozām pārmaiņām uz Zemes – materiālajā pasaulē.

Mūsu sabiedrība jau ir izgājusi lielu politisko krīžu pieredzi 1991 -1995.gados un pēc pieredzes līdzības varam prognozēt secību kas un kā tagad notiks jau Pasaules mērogā.

1.Posms – vispārējās krīzes iesākums kā inflācijas arvien straujāks pieaugums un cenu lavīnveida celšanās uz pieprasītākajām pārtikas precēm. Arī šī procesa sākumu jau Pasaulē novēro.

2. Naudas kā starpvalstu norēķinu valūtas vērtības strauja krišanās un vispārēja atteikšanās no ASV dolāra kā norēķinu naudas. Jau redzam US $ neatgriezenisko vērtības krišanos Pasaulē.

3. Tālo un ilgstošo piegāžu apgrūtinājumi un apstāšanās tuvāko 3-4 gadu laikā tieši norēķinu apgrūtinājumu dēļ.

4. Dažādu rūpniecības nozaru apstāšanās kādu izejvielu piegādes traucējumu dēļ. Visvairāk varētu ciest lielās starpvalstu korporācijās, kur detaļu un komponenšu piegādes notiek lielā attālumā.

5. Valstīs sāks trūkt preces, kuras neražo uz vietas un to ražošanas atjaunošana prasa laiku un līdzekļus.

6. Starpvalstu norēķinu trūkumu dēļ apstājas importa degvielas un enerģijas piegādes un to trūkums tirdzniecībā strauji sadārdzina esošo apjomu, kas aptur enerģijas un importa materiālu ietilpīgās ražotnes.

7. Tautas lokāli var mēģināt atjaunot ražotnes, kuru produkcija noder kā bartera tirdzniecība, sevišķi pārtika, jo bijušo valstu struktūras vairs nespēs vadīt tautsaimniecību, bet trūkst lēta vilkmes spēka. Skalliona prognozēs ir rakstīts, ka pašreizējās ASV vietā izveidošoties vairākas dzīvotspējīgas kolonijas.

8. Pasaulē sākas lielu tautu masu pārvietošanās pāri robežām, kas rada nemierus un karus – lokāli pilsoņu kari un iespējama arī Āzijas un Āfrikas apvienotās musulmaņu armijas iebrukums Eiropā. Nostradama pareģojumu interpretācija sniedz ziņu, ka tas varētu notikt pēdējā Pāvesta valdīšanas laikā, kā bezgalīgā musulmaņu un kristiešu (ticības brāļu) naida uzliesmojums. Viens no pēdējiem trim Pāvestiem būšot polis (pēc Nostradama), tātad pašlaik kristiešus vada vai nu priekšpēdējais vai pēdējais Pāvests un redzam taču, ka viņš nespēj nomierināt dažādās ticības pretrunās satracinātos musulmaņus.

9. Iespējamo ģeoloģisko pārmaiņu laikā arī Eiropas valstis var zaudēt daļu teritorijas jau pirmajā pārmaiņu posmā – gar Vidusjūru, gar Atlantijas okeānu, Norvēģijas ziemeļos, tāpēc tautu pārvietošanās ir iespējama arī Eiropā. Skaidrs, ka ledāju kušana Pasaulē paātrinās un jau pēc 50 gadiem daudzi miljoni cilvēku no piejūras pilsētām būs spiesti pārvietoties uz augstākām vietām. Tāpēc arī Rīgas mūžs jau ir salīdzināms ar pašreizējo bērnu mūžu un piepildīsies senās vietējās lībiešu tautas zintnieku redzējums – jūras izplešanās senos krastos un „Rīgas nogrimšana”.

10. Tautu izdzīvošanai ļoti noderīgi būs esošā cilvēku intelekta sniegtie risinājumi un labāk spēs izdzīvot tautas, kur vēl ir palikuši vietējie zinātnieki un inženieri, kā arī kaut minimālas ražotnes, kuras spēs ražot izdzīvošanai nepieciešamo un arī bartera preci apmaiņas tirdzniecībā ar citām tautām. Ļoti svarīgas būs savu „sakņu apzināšanās” tautā kā informatīvi – enerģētiskā saite ar Māti –Zemi.

Šīs pārmaiņas varētu Zemes laikā notikt vairāku desmitu gadu laikā, bet ļaunākā iespēja ir to koncentrācija dažos gados, tāpēc vēl ir iespējas daudzveidīgi sagatavoties, bet to spēs veikt tikai tālredzīgie, kuri saprot objektīvi esošos Cēloņus tālākām Sekām.

Zemes pārmaiņas jau ietekmē cilvēku veselību

Pasaules medicīniskā literatūrā parādās statistisko datu apkopojumi, no kuriem izriet, ka pēdējos 10-15 gados ir palielinājusies saslimstība arī ekonomiski attīstītās valstīs un sevišķi saslimšana ar vēzi – par 30%, sirds un asinsvadu slimībām, vairogdziedzeris, insulta parādības, dažādas baktērijas urīna sistēmā u.c.. Ļaundabīgā audzēju slimību pieaugumu saista ar jonosfēras un ozona slāņa pavājināšanos, jo cauri šim aizsargājošam slānim tagad Zemi sasniedz daudz spēcīgāks jonizējošais starojums no kosmosa, kas spēj bojāt šūnu kodolu. Otrs globāls cēlonis ir Saules aktivitātes periodos notikušie izvirdumi, jo pēdējos Saules ciklos tie ir kļuvuši vairāk un izvirdumu nestās lādētās daļiņas Zemi bombardē daudz vairāk, bet 2012.gadā mūs var sasniegt daudzkārt spēcīgākas Saules daļiņu plūsmas.

Klimata izmaiņas ne visiem ir piemērotas, jo ilgstoši lieti ziemā var izsaukt mūsu klimatā pie sniega pieradušiem depresiju. Īstu ziemu trūkums izmaina dažādu kukaiņu izdzīvošanu un tagad jau dažviet novēro Nīlas gripu (piemēram, Volgogradā) ko pārnēsā kādi siltumu mīlošie Āfrikas odi. Līdzīgi ir sagaidāmas citas dienvidnieku slimības pie mums – mērenā klimata zonā.

Spēcīgās un ilgstošās lietusgāzes ir tieši draudi upju lejtecēs dzīvojošiem un pārtrūkstot piegāžu ceļiem, pat dzeramais ūdens kļūst bīstams, izsaucot dažādas sērgas kā nesenais taifūns Mjanmā ar 100 000 upuriem.

Dažādi taifūni, lietusgāzes var ilgstoši pārtraukt piegādes un izrādās, ka aptieku tīklos nemaz nav tik daudz rezervju, lai iztiktu ilgāku laiku bez pieveduma, tāpēc arī palīdzība cietējiem nākotnē var kļūt apgrūtināta. Šādu situāciju jau novēroja pat bagātā ASV, kas nespēja apturēt traģēdiju un daudzu miljonu pilsētas Jaunorleānas iznīcināšanu. Par jau novērotām klimata izsauktām traģēdijām Dienvidāzijas valstīs Pasaulē tika runāts daudz – Bali un Mjanmā, bet mūsu presē tas tika klusāk aprakstīts, jo vēl nesen raksti par Pasaulē notiekošām izmaiņām Latvijā šķita kā „aizliegtais temats”..

Šūmana starojuma izmaiņas

Vācu ārsts Šūmans (Dr W.O. Shumann) 1952. – 1957. gados daudz pētīja zemfrekvences starojumu 5 – 50 Hz, kas ir sevišķi zemo frekvenču diapazonā, kurā izstaro arī mūsu smadzenes. Viņš pieņēma, ka šajā diapazonā ir arī Dabas starojums kā visā dzīvā uzturētājs. Šī doma tika arī dažādu zinātnieku pētījumos pierādīts un izrādījās, ka šajā diapazonā starp Zemi un jonosfēru novēro noteiktus Šūmaņa starojuma maksimumus – kā raksturīgas lielākas intensitātes zonas: 7,8, 14,0, 20,0, 26,0, 33,0, 39,0, un 45,0 Hz. Interesanti, ka pirmie kosmonauti ļoti cieta no šī starojuma trūkuma un lai viņi varētu normāli strādāt, Zemes pavadoņos tika izmantoti speciāli elektromagnētiskie svārstību starotāji.

Šūmaņa starojuma pētījumi nav vienkārši veicami, jo uztvērēju antenas sevišķi zemām frekvencēm ir grandiozas – to izmēri ir no 20 km līdz pat 50 km. Tehnikā šo diapazonu izmanto militāriem sakariem ar zemūdenēm, jo šo starojumu nevar pārtvert kā radioviļņus.

Mūsu skatījumā svarīgi ir uzzināt, ka zinātnieki ir konstatējuši, ka pēdējos gados strauji paaugstinās pirmās Šumana rezonanses maksimums frekvence ( 7,8 Hz) Zemei. Agrākā 7,8 Hz maksimums tagad ir „pārvietojies” uz aptuveni 12 Hz zonu. Tas nozīmē to, ka gribam, vai negribam, bet Zemes – jonosfēras zonā esošā zemas frekvences rezonanses joslas ir pārvietojušās uz augstāku svārstību zonu un tas ietekmē cilvēka fizisko veselību, emocionālo, mentālo un psihiskos līmeņus. Daži biologi domā, ka tas palielina bioloģiskās dzīves intensitāti un parastā 24 stundu diennaktī paveicamo, tagad mūsu smadzenes un arī šūnas spēj to pašu paveikt daudz īsākā laikā – 16 stundās. Attiecīgi var samazināties arī nepieciešamais miegs no 8 st uz 6 st. Ne visi cilvēki šīm lielajām izmaiņām apkārtējā vidē tiek līdzi un rodas ķermeņa parametru novirze no normas, ko parasti dēvē par saslimšanu.

Piemēram, pēdējos gados ziemeļu puslodē ir strauji pieaudzis vēža slimnieku skaits – par 30% 10 gados, bet Latvijā esot it kā 20% vēža slimību pieaugums. Ārsti runā, ka strauji pieaug arī insulta un infarkta gadījumi pat visai jauniem cilvēkiem. Saslimstībai ar vēzi varētu būt tieša saite ar ozona slāņa samazināšanos, jo tāpēc aktīvais starojums no kosmosa vairāk bombardē mūsu organisma šūnas, radot to bojājumus. Ja imūnā sistēma un vairogdziedzeris ar šo palielināto ikdienas bojāto šūnu utilizāciju un izvadīšanu vairs netiek galā, tad novēro saslimšanu ar ļaundabīgiem audzējiem.

Vienīgā zināmā palīdzība ir imūnās sistēmas pretestības spēju paaugstināšana ar dabiskajām vielām no augu valsts – dažādas ogas, augļi, kaltētas lapas spēj palīdzēt daudz vairāk par sintētiskajiem preparātiem, jo pašreizējais uzbrukums cilvēka organismam ir pilnīgi neizpētīts. Otrs palīdzības avots ir jonizētie avota ūdeņi, kurus tautā sauc par „dzīvais ūdens”. Tie ir kopš 1988.gada visai plaši pētīti un izstrādātas labi aparāti, kuri veiksmīgi strādā dažādās ES valstu slimnīcās. Zināms, ka pirms daudziem tūkstošiem gadu virszemes ūdeņu potenciāls bija -350 mV, kāds tagad ir tikai veselu cilvēku un dzīvnieku asins potenciāls. Saslimstot, asins potenciāls krītas līdz pat 0, bet iedodot slimniekam vien speciāli uzlādētu ūdeni, novēro daudzu aizsardzības funkciju uzlabošanos. Diemžēl, bet šādu lādētu avotu ūdens ir reti sastopams, bet biežāk ir ap -250 mV, – 300mV, tāpēc speciālā aparatūra slimnīcās būtu ļoti noderīgs palīgs.

Zīmīgi, ka Latvijas veselības aizsardzības sistēma, nepieņēma perspektīvo jauno tehnoloģiju slimnīcās, kur portatīvā aparātā var ražot jonizēto „dzīvo” ūdeni un iegūt arī anolitu – Dabai nekaitīgo dezinfekcijas šķīdumu, kurā aktīvā hlora saturs ir 200 reižu zemāks kā importa dezinfekcijas līdzekļos. Nelaime bija apstāklī, ka slimnīcās šī tehnoloģija deva lielu naudas ekonomiju ( valsti virs 1 000 000 Ls) un nevajadzēja importēt dārgos dezinfekcijas līdzekļus un tādejādi daudziem dakteriem zuda peļņa no starpniecības. Pēdējā slimnīca, kura turējās pret ierēdņu spiedienu bija Gaiļezers”, ko drīz „pievienos” un „rekonstruēs” atbilstoši Veselības ministrijas „gaišajiem prātiem”. Latvijas zinātnieku novērojumi par elektroķīmiski aktivēto šķīdumu spēju paaugstināt šūnu rezistenci un kopumā imūnās sistēmas spēju pretoties ārējiem apstākļiem bija sensacionāli nozīmīgi, taču tie neguva valstī valdošo ievērību…. Acīmredzot , ka zinātnieku idejas spēj apsteigt cilvēku sapratni, bet glābt kādu cilvēku grupu no „dabiskās atlases” būtu pret Dabas likumiem, tāpēc vērosim bezkaislīgi baktēriju pasaules aktivēšanos un līdzšinējo ķīmisko preparātu bezspēcības palielināšanos pret t.s. „hospitāļu infekcijām”.

Daži zinātnieki domā, ka Šūmana rezonanses maksimumu frekvenču paaugstināšanās nozīmīgi ietekmēs cilvēka spēju izmaiņu uz paaugstinātās jutības pusi un tie, kurus saucam par „ekstrasensiem” arvien vairāk kļūs mūsu sabiedrībā. Pašlaik bieži novēro t.s. „apziņas paplašināšanās” parādību, kad cilvēks kādu stresa situāciju rezultātā (klīniskā nāve, elektriskais trieciens, avārija, liela krīze ģimenē vai sabiedrībā u.c.) pēkšņi pilnīgi izmaina iepriekšējos, arī sabiedrībā pieņemtos uzskatus, un sāk darboties pilnīgi citā jomā, attīstot lielu talantu. Naivi un muļķīgi ir šādam, pārvērstam cilvēkam pārmest, ka viņš ir pametis visu veco uzskatu sistēmu, jo faktiski visi kritizētāji ir palikuši tur „vecajā” uzskatu sistēma, bet pats „savādais” ir guvis Patiesības dzirksti. Parasti dziļākā analīzē izrādās, ka šis „pārvērstais” ir nonācis tiešā kontaktā ar savu Konsultantu no Garu Pasaules, ko grieķi dēvēja par talantu, par dēmonu, un atviegloti saņēmis kādu Vēstījumu no sabiedrības pašlaik neatzītās Garu Pasaules. Attiecīgi cilvēks ar paplašinātu apziņu spēj redzēt un saprast daudz tālākus iespējamos notikumus un attiecīgi pareizāk un mērķtiecīgi rīkoties.

Jāpiebilst, ka pastiprinātu Šūmana starojumu var katrs novērot Zemes Spēka vietās, kur agrāk tautām bija savas Svētvietas. Sevišķi tas pastiprinās Saulgriežu laikā, kas izskaidro to patiesību kāpēc daudzās tautās Saulgriežos pulcējās pie piramīdu veida pakalniem. Tur kūra ugunskurus tieši Zemes Spēka vietu centrā, veica dažādus rituālus, bet svarīgākais bija – ziņojums par sava talanta attīstību, Skumjš fakts ir tas, ka latvieši ir aizgājuši no senču zināšanām tik tālu, ka vairs neievēro patiesos un svētos Saulgriežus, bet svin kādus jaunā kalendāra nobīdītus Jāņus un Ziemsvētkus attiecīgi tiek zaudēta tā patiesā saite ar dzimto Zemi – ko varam saprast ar maiju priekšstatu par „tautas sakņu zaudēšanu”.

Zemes magnētiskais lauks

Mēs esam pieraduši, ka laika ziņās parasti prognozē 3 dažāda līmeņa iespējamo ietekmi uz veselību no kosmosa. Šo prognozi izstrādā pēc Saules vēja nesto izvirduma produktu pienākšanas Zemes atmosfērā pēc aptuveni 2 diennaktīm mūsu reģionā. Zemes magnētiskais lauks jau lielā attālumā nobremzē daudzas lādētās daļiņas un tās novirza uz polu pusi, kur novēro grandiozas ziemeļblāzmas, kas ir šo lādēto daļiņu neitralizācijas process, jo tām saduroties ar atmosfēras gāzēm notiek gaismas izstarošana. Vairāki jau ir novērojuši, ka atmosfēras augšējo slāņu spīdēšanu un ziemeļblāzmai līdzīgas ainas jau novēro arī mūsu platumā. Tas nozīmē to, ka Zemes magnētiskais lauka apvalks ir kādā veidā izmainījies (vai izmainīts?).

Daži zinātnieki raksta, ka Zemes magnētiskais lauks mainās un drīz varētu notikt pat Zemes magnētisko polu pārmaiņa, bet pirms tās varētu uz īsu laiku samazināties vai „pazust” esošais statiskais aizsarglauks. Tehnikas jomā šajā laikā varētu notikt dažādu elektronisko sistēmu daļēja vai pilnīga izslēgšanās. Publicēta informācija, ka 1989.g. Kvebekā elektroniskās un elektrības vadības sistēmas atslēdzās tieši kādu Zemes fizikālo parametru izmaiņu rezultātā.

Zemes magnētiskā lauka samazināšanās parādību jau novēro pašlaik līdz pat 10%, bet tiek prognozētas daudz grandiozākas pārmaiņas Zemes magnētisko polu pārmaiņu laikā, kas varētu ilgt pat dažas dienas. Skaidrs, ka šajā laikā nevajadzētu izmantot kādus tehniskos pārvietošanās līdzekļus – lidmašīnas, vilcienus, auto u.c., jo to vadības sistēmas ir iespējams sabojāt. Arī cilvēka izturēšanās Zemes magnētiskā laukā pavājināšanas laikā ir neprognozējama, tāpēc visieteicamākais ir pavadīt šo iespējamās dramatiskās izmaiņas laiku mājās, emocionāli patīkamā un mīlas pilnā sabiedrībā. Pagaidām zinātne nevar precīzi noteikt iespējamo magnētiskā lauka izmaiņu laiku, bet ir publicētas idejas, ka tas strauji tuvojas un kā viena no liecībām varētu būt Šūmaņa rezonanses pirmā maksimuma 7,8 Hz tuvošanās „kritiskai” atzīmei - 13 Hz., kura pašlaik jau ir sasniegusi 12 Hz.

Interesanti ir novērojumi par Šūmaņa rezonanses spektra izmaiņām gada laikā un novērots, ka tas vairāk uz augstākām frekvencēm pārmainās rudenī – pēc augusta, kas paaugstinās cilvēka jutību un garīgās spējas. Derētu atcerēties, ka dažādu tautu senie ticējumi māca, ka tieši rudenī pieaug iespējas „sarunāties” ar senču gariem, sevišķi veļu laikā. Tikai noteiktā laikā ir iespējams ietekmēt mūsu karmu – „likteņa lēmumu” un tas ir saistāms ar ikgadējo Saulgriežu periodiem, kad arī Zemes Spēka vietas izstaro maksimālo enerģiju. Šī Zemes enerģija kopā ar cilvēka psihisko enerģiju un Garu Pasaules pārstāvju (mūsu „sargeņģeļi”- vecais priekšstats) veido jauno – Radošo enerģiju, kas jau sen Pasaulē parādās kā atsevišķu indivīdu – ģēniju radošā darba rezultāts. Mūsdienās arvien biežāk lasām informāciju, ka atsevišķi cilvēki pēkšņi „apgūst” svešas valodas, pēkšņi sāk izcili gleznot vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, kad visā dzīvē to iepriekš nebija darījuši.

Zinot mūsdienu pētījumus par Šūmana starojuma ietekmi uz cilvēka jutību un spēju kontaktēties ar Informācijas laukiem un Garu Pasauli, varam secināt, ka senču ticējumiem par iespējamiem kontaktiem Veļu laikā ir fizikāls pamats, ko agrāk cilvēki vienkārši nezināja un nesaprata – kā tas patiesībā notiek. Vēl tikai dažus gadus atpakaļ varēja lasīt dažu kontaktieru vēstījumus no „čenelinga” materiāliem, ka ārpus zemes Intelekts ir nolēmis kopumā paaugstināt cilvēces sapratni par līdzšinējā dzīves veida neizbēgamo nāvi, jo tehnokratizācija ved uz visa dzīvā iznīcināšanu uz Zemes. To esot nolemts panākt paaugstinot cilvēku jutību un Saprātu ar „paaugstinātām svārstībām”- tās nedefinējot.

Lūk, jaunākie zinātnes pētījumi par Zemes fizikālo parametru globālajām izmaiņām jau liecina par reāli jau notiekošām Šūmaņa frekvenču paaugstināšanās parādību, kuras cēloņi vēl joprojām nav izdibināti un ir iespējams, ka tie ir arī kāda Augstākā Saprāta vadītie neredzamie procesi Dabā.

Pārtikas problēmas

Skaidrs, ka pārtika mums ir nepieciešama katru dienu, turklāt pat esam pieraduši pie noteiktām ēdienreizēm. Taču lielu pārmaiņu laikā – karu periodi, neraža kādā valstī, ražošanas apstāšanās un tirdzniecības bankroti vienmēr ir radījuši pārtikas trūkumu lielākā vai mazākā teritorijā. Pasaules domātāji un arī mūsu Garlībs Merķelis ir rakstījuši, ka lielu krīžu laikos pilsētas un pilsētnieki ir visvieglāk un vairāk ievainojami. Pilsētniekus var glābt tikai pietiekoši plašas lauku saimniecības. Agrākos gadsimtos kā krīzes novēroja neražas, pilsētu ražošanas iznīkšanu, kad manufaktūru vietās nāca rūpnīcas ar tehniskāku aprīkojumu, 1. un 2. Pasaules kari. Tad gan arī pilsētas bija mazākas un laukos bija pietiekoši daudz radu un darbaspējīgo cilvēku. Daudz vairāk agrākos laukos bija izmantojams roku darbs un tāpēc agrākās krīzēs laukos darbu varēja atrast daudzi pilsētnieki. PSRS sabrukšanas periodu Rīga pārlaida daudz vieglāk kā lielās Krievijas pilsētas, jo šeit lauki spēja ražot 2 reizes vairāk pārtikas par nepieciešamo, tāpēc Rīga viegli izdzīvoja 1991.-1993.g.uz lauku ekspluatācijas rēķina.

Pajautāsim 100 lauku skolniekiem – kur dabū maizi un lielākā daļa atbildēs – veikalā. Uz tādu pašu jautājumu vēl tikai 70 – 60 gadus atpakaļ lielākā daļa atbildētu – maizi izcep krāsnī no saraudzētiem miltiem, bet miltus samaļ dzirnavās no graudiem, ko izaudzē tīrumā. Tas rāda, ka arī lauku sabiedrības lielākā daļa šobrīd ir pieradusi pie regulārām pārtikas preču piegādēm veikalos no attiecīgām ražotnēm, bet neviens nav gatavs visu šo pārtikas ražošanas ciklu realizēt savā sētā, saimniecībā. Nesen jautāju tuvējās lauku skolas skolotājām – vai skolu kursos ir mācība kā cept maizi, kā audzēt ražu, kā to saglabāt līdz nākošai ražai, kā vispār plānot ģimenes izdzīvošanu, ja veikali vairs nebūtu. Atbilde bija šokējoša, jo izrādās, ka arī pašas skolotājas vairs neprot izcept maizi, bet pagastā vēl dzīvas maizes cepējas ir vairs tikai divas. Piemērotu maizes krāšņu nu jau vairs nav nevienā sētā.

Gatavojoties iespējamām krīzēm Pasaulē tālredzīgām lauku ģimenēm vajadzētu padomāt kā sevi uzturēt un kur izmitināt bēgļus no pilsētām. Svarīgi ir atcerēties vēl vectēvu prasmes ražu saglabāt, arī iespējamai pārsējai un pārstādīšanai. Tāpēc ļoti nepieciešami būs dažādi pagrabi, klētis un rijas. Pagrabus vajadzētu būvēt uz avotiem, kas ļautu sakņu, augļu ražu saglabāt bez speciālām aukstuma iekārtām līdz nākoša gada rudenim. Avota pagrabi senatnē bija ļoti plaši izplatīti gan Eiropā, gan pat tālajā Sibīrijā.. Galvenais – ir atrast pietiekoši tuvu virszemei esošu ūdens avotu pakalna no0gāzē. Tad virs šī avota uzbūvē pagrabu tā lai ūdens varētu iztecēt gar vienu vai abām sienām vaļējā veidā, bet cauri priekšnamam pa zemē esošām caurulēm. Šādā pagrabā visi kaitēkļi – sporas, baktērijas un kukaiņi virzās uz ūdens pusi, bet strautiņš tos iznes ārpusē. Pasiltinoties gaisam, notiek pastiprināta ūdens iztvaikošana, tādejādi pagrabā it kā darbojas vislabākā automātiskā temperatūras un mitruma stabilizācijas sistēma. Dažviet vēl esmu senos avota pagrabus redzējis, bet jaunajos pagrabos parasti iemontē modernās elektriskās aukstuma ražotājas mašīnas, kas labi darbosies līdz vētras nebūs sapostījušas elektrības pievades sistēmu.

Gandrīz aizmirsta ir pārtikas ilgstoša saglabāšana sālījumos, bet es vēl atceros kā pēckara gados mēs ar zirdziņu no jūras zvejniekiem atvedām mucās sālītas reņģes un siļķes, no kurām māte prata pagatavot vismaz 5 veidu gardumus.

Trūkstot degvielai laukos tālie pārvadājumi kļūs ļoti neizdevīgi un tāpēc svarīgi ir prast nodrošināt teritoriju ar visu pārtikai nepieciešamo. Tālās un mākslīgi radīto novadu vadības neko mums palīdzēt nevarēs, tāpēc jau laicīgi pašiem cilvēkiem būtu jādomā par nepieciešamo koordināciju krīžu periodos.

Ūdens apgāde daudzviet pamatojas uz elektrības sūkņiem, bet kādreiz bijušie rokas virzuļsūkņi, kas dod spiedienu arī aiz sevis uz tvertni, reti kur ir nopērkami. Tāpēc tie ir laikus jāmeklē, jāpasūta un tirgotāji no Krievijas tad tos ievedīs.

Ļoti svarīgi ir iemācīties izaudzēt savā saimniecībā visu pārtikai nepieciešamo un kooperēties ar kaimiņiem. Ja būs labi ražas uzglabāšanas apstākļi, tad liekā pārtika ātri kļūs par labu un pilnīgi pieprasītu bartera preci.

Skaidrs, ka līdzīgi kā 1991.-1993.gadu laupītāju mobilām bandām, arī nākošās krīzēs kriminālā pasaule ātrāk uzdarbosies, tāpēc teritorijas pašaizsardzība ar zemessardzi kļūs ārkārtīgi svarīga, sevišķi pa dabīgām šķēršļu vietām.

Pagaidām sabiedrība dzīvo patīkamā ilūziju pasaulītē un par iespējamām grūtām dienām pat nedomā. Tas ir pareizi, jo jādzīvo ar prieku par dzīvi, bet spējīgiem saprast un domāt par nākotni ir jau jāsāk bez panikas mērķtiecīgi strādāt.

Skatoties tālākā Zemes izmaiņu periodā, zinātnieki raksta, ka paaugstinoties Šūmaņa frekvencei, visas dzīvās būtnes sev nepieciešamo enerģiju lielākā mērā spēs uzņemt tieši no Visuma, bet bioloģiskā nepieciešamība pārstrādāt pārtiku samazināsies. Tas nozīmē to, ka nākotnes cilvēks dzīvos pilnīgi savādākā vidē, kurā dzīvniekus pārtikai nemaz neizmantos, jo organisms būs daudz ekonomiskāks un atbilstošs izmainītai Zemei..

Enerģija

Mūsu platumā dzīvošanai ir jāpatērē samērā daudz enerģijas siltumam, tehnikas darbināšanai un arī pārtikas saglabāšanai. Tāpēc svarīgi ir katru enerģijas veidu pārdomāti analizēt uz krīžu drošību, alternatīvu ieguvi un izmantošanu.

Šķietami visdrošākā pie mums ir elektroenerģija, bet arī tā var trūkt ilgstošāku laiku, ja tiek sabojātas ražošanas un vadības automātiskās sistēmas. Taifūna gadījumā arī pārvades līnijas var tā sabojāt, ka atjaunošana prasīs vairākus mēnešus. Skaidrs, ka tad laukos visur būs nepieciešamas vēja darbināmie elektrības ģeneratori vai nelielo upīšu elektrostacijas, lai vismaz radio ziņas varētu saklausīt. Pašreizējie pilsētu makšķernieki – kliedzēji PRET mazajām un mini elektrostacijām tad visi jau būs pārcēlušies uz laukiem un viņi „balsos” un aģitēs par vietējo elektrostaciju nepieciešamību.

Visai perspektīva varētu kļūt akumulatoru sistēma avārijas gadījuma, jo tad vismaz TV un radio varētu redzēt un dzirdēt,

Benzīna un dīzeļdegvielas trūkumu un to dārdzības straujo pieaugumu jau redz katrs. Diemžēl, bet 1990-os gados gāzu ģeneratoru izstrādes jau gandrīz ir aizmirstas, bet laiks būtu atgriezties pie ar malku darbināmām mašīnām un traktoriem. Iespējams, ka jau ar 2010.gadu šķidrās degvielas piedāvājums Pasaulē strauji samazināsies un ja mēs nespēsim maksāt dubultu cenu par pašreizējo, tad mašīna pārvērtīsies par metāla lūžņu kaudzi.

Siltuma apgāde pilsētām varētu kļūt par nopietnu problēmu, jo pat mežu malkas mums jau palicis visai maz, bet tās piegāde pa autoceļiem varētu izmaksāt pārāk dārgi. Laukos ir pēdējais laiks pārskatīt katras ēkas siltuma izolāciju, lai vēl vairāk par šodienu varētu ekonomēt siltumu aukstākajā laikā. Paskatījos veikalā – vai ir nopērkami zāģi malkas zāģēšanai un izrādījās, ka to ir reti kur, jo „nav pieprasījuma”. Katrai lauku sētai vajadzētu gan pierast pie benzīna un dīzeļdegvielas iespējamā trūkuma, kad zāģis un cirvis palīdzēs sagādāt ziemas periodam malciņu.

Sakari, informācija un gaisma

Vēl nesen Latvijā bija dubultotā sakaru sistēma, kurā viena bija izveidota kā droša arī atomkara gadījumā. Parastie līniju telefona sakari agrāk darbojās arī tad, kad elektrības nebija pat vairākas dienas, jo centrālēs tad bija akumulatoru un bateriju rezerves. Mūsdienu modernie telefona sakari pārtrūkst reizē ar elektrības atslēgšanos. Zināmu laiku var strādāt mobilie telefoni, bet tikai tad ja tuvējā torņa funkcijas pārņem kāds tālākais – ar elektrību vēl nodrošinātais. Ir jāatzīst, ka Valsts mērogā sakaru sistēmas nav krīžu drošas un pie ministru kabineta esošā Krīžu padome neko nav darījusi lai Valsti nodrošinātu ar informāciju ārkārtas situācijā un arī vispārējo krīžu situācijā.

Vairākās valstīs sabiedriskās TV jau pašlaik cilvēkiem māca un rāda kā sagatavoties dažādām krīzēm un kā izdzīvot. Amerikā par taifūnu briesmām un izdzīvošanu tajos ir vairākas mākslas filmas, bet skolniekiem ir mācības programmas un treniņi. Anglijas TV jau vairākus gadus raida ciklus par izdzīvošanu un krīžu situācijām un mūsu tautieši atzīst, ka tie ir ļoti pamācoši arī parastā situācijā, jo pašu ceptā maize no veikalā pirktiem miltiem iznāk reizes 4 lētāka!. Turpretī mūspusē elektrība var trūkt vairākas dienas, kad neviens pat publiski pa radio nepateiks, kad tā atjaunosies. Tā nu šeit ir iegājies, ka radio un TV var „malt” savu programmu nepārtraukti, nemaz neinformējot sabiedrību par visus interesējošām ziņām.

Ja mēs savās mājās uzstādītu automašīnām domātos akumulatorus, tad periodiski uzlādēti tie ilgstoši spētu darbināt ekonomiskos radiosakarus radioaparātus. Pašlaik jau ir nopērkamas zemsprieguma līdzstrāvas lampiņas, kas domātas automašīnām, kas dotu arī gaismu kādu laiku vakaros. Tāpēc tipveida zemsprieguma akumulatoru stacijas izveide varētu būt pieprasīts projekts katrā lauku mājā jau tagad. Pavisam labi būtu, ja neliels vēja ģenerators spētu šo akumulatoru staciju visu laiku uzlādēt.

Gandrīz aizmirsti ir pārnēsājamie petrolejas lākturi, bet tie ātri parādījās tirdzniecībā pēc elektrības līniju pārrāvumiem laukos. Vēl ir laiks tos iegādāties kopā ar kādu saprātīgu petrolejas krājumu.

Reģionu sagatavošana, pašpalīdzība un aizsardzība

Pasaulē vairāki nākotnes situāciju „lasītāji” ar izbrīnu konstatējuši, ka pašreizējās valdības nebūšot spējīgas valstis sagatavot gaidāmām pārmaiņām, tāpēc tikai pašu tautu un reģionu spēkos ir mobilizēties.

Atceros tos tālos gadus pirms iespējamās PSRS sabrukšanas, kad daudz domāju kā tam sagatavoties un „izdomāju” vien to, ka visi brīvie naudas resursi ir jāiegulda celtnēs, ceļos, mājas siltināšanā un derīgo augu audzēšanā. Par brīvo naudu iepirku visus metāla darbarīkus, kuru cena šobrīd ir jau latos vairāk kā savulaik rubļos un tā iznāk, ka esmu 200 reizes vinnējis toreiz ieguldīto, precīzāk, esmu saglabājis toreizējās naudas vērtību caur darba rīkiem un objektiem. Mēģinājumi toreizējo Zinātņu Akadēmijas Tautas Frontes vadību uzvedināt uz tālredzīgu rīcību pie iespējamās „šķiršanās” no PSRS neko tas nedeva. Pat zinātnē strādājošie pirms PSRS sabrukšanas nebija spējīgi domāt un rīkoties tālredzīgi! Daži no zinātnes nākošie politiķi – Repše un Dobelis toreiz man šķita kā no vājprātīgo nama izmukuši, bet viņi vēlāk kļuva par ievērojamiem šīs Valsts politiķiem…. Pārāk dažādās saprāta jomās ar šiem zinātniekiem mēs esam bijuši, bet tas tikai vairo manu interesi joprojām vērot šo valsti un tautu kā vēsturisku parādību, kurā diemžēl, bet maz ir jaunumu elementu.

Pašlaik lasām, ka Latvijas pensionāru naudu daudzu miljonu Ls apjomā kādi „darboņi” iegulda pašreizējos ārvalstu vērtspapīros tikpat „drošos” kā kādreiz Krievijas garantētos un tad reiz „pēkšņi” vērtību zaudējošos. Skaidrs, ka visi tie, kuri tiek pie pensiju fonda, kliegs un klaigās, ka viņi „rūpējas” par šo naudiņu – tikpat ļoti kā pašreizējie politikāņi, kad jau sen zināms Pasaulē par patieso sadrukāto „vērtspapīru” seguma trūkumu un tuvo vispārējo finansu tirgus krīzi un sabrukumu. Tad visa „ieguldītā” pensiju fondu naudiņa būs zudusi un vainīgo atkal nebūs…

Daži „turīgie” Latvijas pilsoņi ir iepirkuši zemi ASV un tieši tur, no kurienes paši amerikāņi mūk projām, jo labi zina tālās prognozes par okeāna pārņemto zemi.

Anglijas valsts jau 2002.gadā izstrādāja Valsts Projektu par Globālām izmaiņām un nākotnes lauksaimniecību. Raksturīgi, ka secinājumos bija rakstīs – jādomā par 300 000 māju un saimniecību pārvietošanu drošākos apvidos. Kā nākotnē mainīsies teritorija – par to šeit valsts līmenī neviens nedomā, bet ir jau bijušas vismaz 3 zinošo personu publikācijas „Zintniekā”, kur redzamas jūras krasta līnijas pārvietošanās daudz tālāk par esošo krastu.

Skumji raudzīties uz Latvijas grandioziem ieguldījumiem Rīgā un Pierīgā, kur jau mūsu bērni redzēs jūras klaidu. Turpretī tālākie Latvijas reģioni paliek neattīstīti. Saprātā aprobežotie politiķi vēl ilgi nespēs saprast tālākās nākotnes nesto informāciju, tāpēc katram ir pašam jādomā par savu ģimeni un dzimtas nākotni perspektīvā teritorijā.

Mana pārliecība ir, ka pašreizējā Latvijas teritorija kā patstāvīgi reģioni kļūs tur, kur būs iespējama pašaizsardzība pret laupītāju sirotāju bandām no Rīgas. Manā apvidū Gauja varētu kļūt par labu aizsardzības robežu un ja Siguldas tuvumā bloķētu robežu pa Lorupes gravu, tad jau plašāka Ziemeļvidzemes teritorija kļūtu nodrošināta. Tikai Zemessardze nākotnes kolīzijās varētu kļūt par mūsu tautas izdzīvošanas pamatu, jo esošā armijas vienības ir tieši pakļautas Rīgas ierēdņiem un partiju vadībai. Smags jautājums ir jāuzdod atklāti – vai Zemessardzes vadībā pašlaik jau ir cilvēki, kuri spēj plānot teritoriju pašaizsardzību pret jau valstī esošo ienaidnieku – laupītājiem?

Derētu atcerēties nu jau pasenu vēstures mācību no barona Alberta Mellīna. Viņš bija Cara galmā un armijas kartogrāfijas vadītājs – ģenerālis. Taču iemīlējās vietējā daiļavā no Bīriņiem – Augustē un pieprasīja atlaišanu no Cara dienesta. Cars viņam uzticēja Vidzemes ģenerālgubernatora amatu, bet svarīgākais bija uzdevums – izstrādāt likumu paketi lai zemniekus atbrīvotu no dzimtbūšanas žņaugiem, no formāli paverdzinošiem baroniem un muižniekiem. Mellīna darbība bija kā dadzis vietējiem muižniekiem tāpēc maz kas no Mellīna domām Latvijas vēsturē ir palicis publicēts. Ievērības vērtas bija viņa ierosinātās „magazīnas”, kurās zemnieki nodeva daļu graudu un sēklu, lai tie, kuriem raža aizgāja bojā, spētu aizņemties un pārsēt no jauna laukus. Mellīna izveidotā zemnieku attīstību veicinošā premēšanas sistēma bija pārāka par mūsdienu valstī esošo, jo viņš ieteica premēt un atbalstīt jebkuru, kas attīstījās, ne tikai tos bagātos kā tas ir pašreiz. Toreizējā Mellīna darbība bija orientēta uz vispārējo izdzīvošanu un attīstību. Zīmīga un mūsdienīga bija Mellīna prasība: „Mīlīga un dievbijīga izturēšanās pret meža un mājas dzīvniekiem”. Tas bija 19.g.s. sākumā, kad Pasaulē vēl atcerējās lielu vulkāna izvirdumu, kas izmeta tik daudz putekļu, ka 2 vasarās Pasaulē bija vājas ražas un visai auksts laiks. A. Mellīna ieguldītie lielie naudas resursi Vidzemes konsistorijā, no kuras procentiem tika izmaksātas prēmijas zemniekiem „viņiem svētākajā dienā pļaviņa pie manas kapličas” (citēju Baznīcas „aizmirsto” Mellīna testamentu) esot no Baznīcas arhīviem „pazuduši tā, ka pat Vatikānā to „pēdas” neatrodas. Šī atbilde parādīja šīs Baznīcas negodīgumu un alkatību kārtējo reizi.

Pašlaik Latvijas valsts atkal veido jaunos baronus, izmantojot no visas tautas iekasētos nodokļus par pārtiku (18%), kuru daļu atmaksā dažiem zemniekiem kā subsīdijas. Šie zemnieki tiek nodēvēti kā „lielražotāji”, taču jau pašreizējās klimata kaprīzēs tieši šie „ražotāji” regulāri nokļūst kritiskā situācijā un sauc pēc kārtējās Valsts palīdzības. Situāciju lauksaimniecībā sarežģīt tas, ka ES palīdzību var saņemt tikai tie, kas pērk ārkārtīgi dārgo un jauno ražoto tehniku, kas praksē atmaksāsies tikai pēc daudziem gadiem. Tad visā Pasaulē valdīs liela depresija un vispārējā krīze. Latvijā līdzīgi kā ASV 30-os gados daudzi pašreizējie „lielie” zemnieki varētu tad bankrotēt un viņu plašās zemes nonāks banku īpašumos. Banku darbinieki taču neies uz laukiem strādāt. Arī citi zemnieki neies uzņemties jau bankrotējuša uzņēmuma slogu. Tādejādi arī Latvijā var izveidoties jauni neapstrādātu lauku masīvi, kuros iespējams tiks izmitināti imigranti no appludinātām valstīm, jo Dānijas zemnieki jau šeit iepērk zemes par valsts subsidēto naudiņu.

Tādejādi mums ir jāgatavojas jaunai zemju pārdalīšanai, jo iztiku vajadzēs daudziem, bet vai šeit strādās vietējie zemnieki vai te būs daudzu valodu bēgļu pūlis – to rādīs laiks. Pārmaiņu laikā izdevīgākā situācijā būs „mazie” zemnieki, kuri jau ir pieraduši iztikt ar mazjaudas tehniku vai ar zirga spēku, tāpēc ar pārtiku bagātāki „pēkšņi” kļūs pašlaik no Rīgas tālākie reģioni.

Vēsturiskiem centriem laukos nākotnē būs atkal tendence atjaunoties, jo preču apmaiņa notiks vispirms nelielos attālumos, tāpēc pašreizējā Valsts pārvaldes pāreja uz novadiem vēlāk tikai paātrinās šādas valsts sabrukumu un atvieglos dabiski noteikto reģionu izveidošanos atbilstoši nākotnes situācijai.

Skaidrs ir tas, ka nākotnes Latvijai Rīga būs tikai kā ostas vieta, jo okeāna līmeni nebūs iespējams šeit ar dambjiem un grandioziem sūkņiem aizturēt, bet teritorijas pārvalde tiks realizēta no daudz „inteliģentāka” centra. Tādejādi tālredzīgākie jau tagad var pārvest savas ražotnes uz ilgāk dzīvotspējīgiem reģioniem, jo mūsu bērni dzīvos citā reālā valstī, ar citu reģionu struktūru un savstarpējām attiecībām.

Mana pārliecība pagaidām ir, ka tuvākos gados un gaidāmās „laika beigas” 2012.gadā 22. decembrī nenesīs pārāk lielas Latvijas teritorijas pārmaiņas, bet tās notiks tuvākajos 50 – 150 gados saistībā ar Pasaules ledāju kušanas procesa paātrināšanos un okeāna līmeņa straujo celšanos. Šajā datumā gan man ir lemts ieiet 70. gadā un to ar prieku arī svinēšu.

Tādejādi zinošiem un tālredzīgiem sniedzu vien Pasaule pieejamo informāciju, lai atbilstoši savai izpratnei un resursiem katrs spētu sagatavoties tuvām un tālām pārmaiņām uz Zemes.

(Pārpublicēts no http://spats.lv)