Kabala cilvēka dzīvē

Mūsdienu zinātne saka, ka viss, ko uztver mūsu sajūtu orgāni attiecas tikai uz mums. Laika, telpas un vietas jēdziens nepastav, precīzāk, tie pastāv tikai attiecībā uz mums. Var teikt, ka cilvēks ir kā tāda melnā kaste, kā sevī noslēgta sistēma. Un tikai tas, kas nonāk šai kastītē, tiek apzināts un sajusts; šo izjūtu kopumu cilvēks sauc "mana pasaule". Viss, kas pastāv ārpus cilvēka un viņa sajūtu orgāniem, - viņam nav zināms.

Cilvēks ir tik ierobežots savu piecu maņu orgānu sajūtās, ka nav spējīgs iedomāties, kas viņam liegts. Viņš nekad nevarēs radīt vai pat iedomāties ko tādu, kas iziet ārpus viņa uztveres robežām. Visas cilvēka izgudrotās ierīces un izpētes metodes tikai paplašina mūsu jutekļu diapazonu, bet nekādā ziņā nerada jaunus.

Kabala - tā ir metodika, kas ļauj attīstīt papildus sajūtu orgānu - ekrānu. Ar tā palīdzību kabalists var sajust augstāko garīgo vadību, iekļauties šai vadībā un saņemt absolūtās zināšanas.

Ekrāna attīstība dod iespēju jau laicīgi un iepriekš uzzināt visu, kas formējas augstākajā pasaulē. Tas, ko es šodien sajūtu ar šo sesto sajūtu orgānu, cilvēce sajutīs pēc kāda laika, kad mūsu pasaulē "nokāps" augšā noliktie notikumi, kas no garīgās informācijas kļūs par matēriju.

Zinot Kabalas metodiku, var jau iepriekš redzēt to, kas mūsu pasaulē vēl nav materializējies. Uz tā balstās visi pareģojumi un pravietiskās vīzijas, kas aprakstītas svētajās grāmatās. Pravietis - tas ir tas pats kabalists, kas sasniedzis tādu garīgo līmeni, kurā jūt ārējo pasauli un redz to, ko katrs no mums redzētu, ja vien būtu šis sestais sajūtu orgāns.

Katram cilvēkam ir "punkts sirdī" – sestā sajūtu orgāna iedīglis. Cilvēks var to tik spēcīgi attīstīt, ka sāk sajust tajā visu pasauli.

Par Smalkās pasaules notikumiem mums jāzina nevis aiz ziņkārības, mums tie jāredz vēl pirms tie nonākuši mūsu pasaulē, lai paspētu labot tos vēl garīgajā iedīglī, lai mūsu materiālajā pasaulē šie notikumi varētu nonākt mums vislabvēlīgākajā veidā.

Kabala skaidro, kāpēc tieši tā, nevis citādi risinās cilvēces, tautas un katra cilvēka dzīves notikumi. Tas ļauj mums mainīt šo notikumu cēloni. Kabala ļauj laikus uzzināt, kas izraisījis tādu vai citādu garīgo reakciju, kas pēc tam nonāk mūsu pasaulē notikuma veidā. Caur garīgo uztveri, var uzzināt, kā labāk rīkoties, lai izraisītu tikai pozitīvus signālus, pozitīvu iedarbību no augšas. Tādā veidā Kabala, izņemot šo redzējumu, sniedz arī vadīšanas iespēju.

20. gadsimta beigās sākās jauns cilvēces attīstības posms, kurā no cilvēkiem tiek pieprasīta aktīva iejaukšanās vadībā. Ir jāiemācās vadīt mūsu pasaule, lai tajā normāli eksistētu. No šī brīža Kabala kļūst par vispraktiskāko un nepieciešamāko zinātni. Jo ilgāk cilvēce turpinās attīstīties nelabojot sevi ar Kabalas metodes palīdzību, jo sūrāka, haotiskākā un bīstamāka būs mūsu dzīve.

Mums vienalga nāksies meklēt izeju no situācijas, un mēs šā vai tā nonāksim pie garīgās dzīves, tikai smagu ciešanu ceļā.

Sava "Es" identifikācija ar dvēseli

Cilvēks Kabalā tiek saukts par dvēseli, nevis ķermeni. Ķermeni var mainīt; atsevišķu orgānu pārstādīšana ir kļuvusi par ārstu ikdienu. Šodien var jau iedomāties, ka cilvēkam tiek pakāpeniski pārstādīti visi orgāni - kas tad no viņa paliks? Paliks tieši garīgā daļa. Ķermenis tikai sekmē dvēseles darbu, kas tajā ietverta.

Dvēseles ienāk šai pasaulē un caur ciešanām iegūst pieredzi. Šis attīstības process tiek saukts par "Ciešanu ceļu". Katrā nākamajā cilvēka iemiesojumā viņa iekšējie un zemapziņas centieni izzināt garīgo pasauli pieaug. Dvēsele ar arvien lielāku neatlaidību pieprasa atbildes uz jautājumiem par realitāti, kurā viņa pastāv, par savu avotu, par eksistences jēgu, par atrašanās jēgu šajā pasaulē. Kas es esmu un kāpēc es dzīvoju? Saskaņā ar šo procesu dvēseles mēdz būt vairāk vai mazāk attīstītas. Dažu cilvēku tieksme izzināt patiesību ir tik liela, ka viņi nespēj noturēt sevi šīs pasaules ietvaros. Saņemot īstās grāmatas un vadību, viņi nonāk pie garīgo pasauļu izziņas, kļūst par kabalistiem.

Šīs pasaules realitāte ir organizēta tādējādi, lai dvēseles nonākot uz zemes, apzinātos egoismu kā ļaunumu un labotu to. Tad kārtējā ienākšana fiziskajā ķermenī paceļ dvēseli 620 reizes ( 620 – Kabalā noteiktais cilvēka vēlmju skaits) augstāk par līmeni, no kura tā nokāpusi.

Dvēsele izjūt tikai vienu vēlmi: atrodoties materiālajā ķermenī, atgriezties pie sava avota, pie tā līmeņa, no kura viņa nokāpusi fiziskajā ķermenī. Ķermenis savukārt velk viņu atpakaļ šajā pasaulē.

Uzkrātā pieredze un izciestās ciešanas - lūk tas, kas padara dvēseli daudz veiksmīgāku. Nonākot fiziskajā ķermenī viņai tiek dota daudz egoistiskāka, daudz nežēlīgāka vēlme saņemt, vēlme piepildīt tikai sevi, nerēķinoties ar apkārtējiem. Tādējādi, vēlme gūt baudu atklājas arvien vairāk un noved pie vēlmes iegūt visu pasauli.

Dažreiz mums liekas, ka lai nākamajā iemiesojumā mēs būtu veiksmīgāki, ir jāapslāpē sevī vēlmes un kaislības. Nav jāvēlas neko, kā tikai mazliet paēst un pasildīties saulītē... Bet patiesībā, notiek pretējais, jo nākošreiz mēs būsim noteiktāki, prasīgāki, viltīgāki un agresīvāki. Mūs vadīs vēlme atrast patieso pašizpausmes ceļu, un tas tuvinās mūs galamērķim.

Radītajam ir tikai viena vēlme: neizmērojami mūs piepildīt ar garīgajām baudām, vest mūs pie vispilnīgākā līmeņa, bet tas ir iespējams tikai lielas jeb spēcīgas vēlmes esamības gadījumā. Tikai tad, ja cilvēkam ir kāda milzīga, bet altruistiska vēlēšanās, viņš var sasniegt garīgo pasauļu atklāšanu un kļūt patiesi spēcīgs un darbīgs. Cilvēks ar mazu vēlmi kaut arī nevar stipri kaitēt, nevar būt arī īpaši derīgs.

Vēlme tiek saukta par "labotu", kad tās nodoms ir mainījis virzienu no saņemšanas uz atdevi. Sākotnēji mūsos nav šīs īpašības. Cilvēks to iegūst pareizas Kabalas apmācības procesā, kas ir vēlmju labošanas un dvēseles attīstības metodika.

Pēc vēlmes gūt dvēseles baudu attīstības līmeņa, vēlmes veido sekojošu piramīdu:

* Piramīdas pamatā atrodas milzīgs dvēseļu skaits ar minimālu vēlmi saņemt. Viņu vēlmes ir materiālas, viņi vēlas ērtu dzīvi, kas apmierina viņu dzīvnieciskās tieksmes, tādas, kā ēdiens, miegs, sekss.
* Tiem seko dvēseles, kas dzenas pēc bagātības, to skaits ir mazāks nekā iepriekšējo. Šie cilveki ir gatavi ziedot savu dzīvi bagātībai, šī mērķa dēļ viņi ir spējīgi uz jebkādiem upuriem.
* Pēc viņiem nāk cilvēki, kas ir gatavi uz visu varas dēļ, viņiem ir svarīgi vadīt un valdīt pār citiem un atrasties varas un spēka pozīcijā.
* Uz augstāka pakāpiena atrodas zināšanu vēlme. Tie ir zinātnieki, kas veltījuši savu dzīvi nākotnes atklājumiem. Bez tam, viņiem dzīvē nav vajadzīgs nekas. Tādu cilvēku pasaulē ir vēl mazāk.
* Visspēcīgākā vēlme, kāda vien var būt cilvēkā, ir vēlme sasniegt garīgās pasaules, bet patiesi tā ir attīstīta tikai retajam.

Viss ir iekārtots atbilstoši piramīdai, un cilvēka vēlmes ir organizētas pēc šī paša principa. Cilvēkam ir "jānoliek" šī piramīda tā, lai viss tās smagums koncentrētos vistīrākajā, patiesi mūžīgajā vēlmē - garīgo pasauļu sasniegšanā. Viņam ir jānodarbojas ar materiālām problēmām tikai izejot no nepieciešamības, bet visa enerģija un pūles jāvirza uz garīgās vēlmes attīstību. To var sasniegt raba (rabīna)-kabalista vadībā.

Galvenā mūsdienu dvēseļu raksturojuma atšķirība ir tāda, ka viņās visspilgtāk izpaužas vēlme apjēgt garīgās sistēmas un struktūras. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā notiek ļoti strauja un aktīva lejupnākošo dvēseļu attīstība, kuru vēlme ir daudz spēcīgāka un patiesāka, to nodoms ir apjēgt pašu patiesību.

Visas mūsu dvēseles – ir vienas kopējās dvēseles, ko sauc par "Ādamu", daļa. Katram no mums ir jālabo sava šīs kopīgās dvēseles daļa, izvēloties Toras vai piespiedu ciešanu ceļu. Vienkārši mierīgi dzīvot nav ļauts nevienam. Jo Mērķis ir noteikts, tikai ceļš uz to var būt atšķirīgs – vairāk vai mazāk ātrs. Bet mūsu pasaules mērogā tā var būt atšķirība, kas izpaužas simtos ciešanu un iemiesojumu gadu, salīdzinājumā ar vistiešāko un visīsāko ceļu, kas ir viegls un pilns baudu.

Mēs nekur nepazūdam un nekur neaizejam. Viss atrodas šeit, "šajā vietā", tikai dažādos mērījumos jeb dimensijās, un tāpēc mēs to nejūtam. Tiecieties sajust un iegūt pareizā ceļa redzējumu, kurā tiek realizēta Radītāja iecere. Mums tas ir vistaisnīgākais un pilnīgakais ceļš.

Kabalas skolotāji

Platons brīdināja savus skolniekus: "Nenododiet zināšanas tam, kas nepazīst to varenību".

Šodien katram ir iespēja apgūt kādu slepenu zinātni, pieņemot vai noliedzot tās pamatus, izkropļojot tos tā kā ienāk prātā. Tieši par to Aristotelis ir teicis: "Nenododiet zināšanas tam, kas nav to cienīgs, lai tās neizkropļotu, jo, ja zinātājs apmāca to, kas nav zināšanu cienīgs, viņš laupa zinātni un sagrauj to".

Ja jums palaimēsies sirsnīgi parunāties ar kabalistiem, kam ir liela pieredze, viņi katrā ziņā minēs Moše Rabīna vārdu, kas Sinaja kalnā saņēma rakstisko un Mutisko Toru - Mozu - Izraēlas tautas dižo pravieti. Tieši viņu uzskata par visaugstāko skolotāju nospiedošais vairākums, jo ar Moše Rabīnu runāja Dievs un Sinaja kalnā personīgi apmācīja viņu – stāstot par neskaitāmajām augstākajam pasaulēm, ko viņš ir radījis.

Tātad, pamatlicējs un nepārspēts speciālists dotajā zinātnes laukā ir tieši Bībeles Mozus, tas pats, kuru kristieši godā kā pirmo pravieti, tas par kuru stāstīts Bībeles sākuma nodaļās - visu laiku un tautu reliģiskajā bestsellerā.

Otrais mums zināmais kabalists ir Šiman Džohans, kas uzrakstījis fundamentālo kabalas darbu "Zogar". Interesanti, ka pirmie kabalas darbi tika sarakstīti aramiešu un senebreju valodā. Valodas nosaukums "ivrit" nenozīmē „ebrejs”, šis vārds apzīmē nevis nacionālo piederību, bet to, ka "cilvēks pārvietojas" jeb kustas.
Atcerēsimies, ka apzīmējums "ebrejs" parādījās Bībelē, kad Ābrams pieņēma Dievu un sāka virzīties kopā ar savas dzimtas ciltīm tālāk, uz tuksnesi. Viņa sekotāji, kas tāpat noslēdza derību ar Dievu, arī sāka saukt sevi par ebrejiem, Ābrama skolniekiem.
Balstoties uz to, ebreji ir ļaudis, kas mēģina apjēgt augstākās pasaules, virzoties arvien tālāk Dieva izziņā.

Šodien, sakarā ar neparasto popularitāti, kabalu mācās praktiski visā pasaulē izmantojot krievu, angļu valodā tulkotās grāmatas.
Kabalu var izprast un atklāt nevis ar primitīvu priekšmeta iezubrīšanu vai pasniedzēja lekcijas noklausīšanos. Viņa "nepaliek" prātā, kā parastās augstskolas kurss. Kabala atklājas tiem, kas patiesi vēlas apgūt to kā augstāko saprātu, kas glabājās dziļi dvēseles paslēptuvēs, ja nemākam to izmantot. Lūk, viņu arī atmodina dzīvei īstā kabala.To apgūt un mācīties nekad nav par vēlu, un nav ne vecuma, ne nacionalitātes ierobežojumu. Īstenam kabalistiskās literatūras meklētajam tās ir pārpārēm. Un katrā reģionā droši vien ir kāds, ka pēta šo agrāk tik slēpto zinātni, kopā ar savu skolotāju.
Ja ir patiesa vēlme - un Radītājs to izdzird, viņš sūtīs skolotāju, saskaņā ar kabalas stāvokli.
Izraēlā ir neliela sena pilsētiņa Cfāta, kur viduslaikos dzīvoja un mira šīs slepenās zinātnes vēl viens garīgais tēvs, rabīns Icsāhs Lūrija. Uzskata, ka šīs vietas jopojām apdzīvo viņa sekotāji un virspriesteru pēcnācēji. Ja, esot tur un redzot viņus, solīdos rabīnu tērpos un cepurēs ar 12 lapsas astu gabaliņiem (izraēla cilšu skaits), ja jūs nevarēsiet pateikt, vai jums ir vajadzīgas jaunas zināšanas, atmetiet šo ideju – tā nav jums domāta.

Kabalas attīstības virzieni

Tātad, kabala - tā ir realitātes apjēgšanas zinātne. Tā palīdz cilvēkam apzināties sevi, pareizi noteikt un sakārtot savas iespējas un optimāli ietekmēt dabu, ārējo, fizisko pasauli tā, lai rezultātā radītu absolūto labumu visiem, neizjaucot harmoniju. Kabala - ir spēcīgs ierocis, bet tai ir jādarbojas tikai uzticamās un pieredzējušās rokās.
Šo ieroci dažādos laikos tiekušies pārņemt nemākuļi, attīstot visnegaidītākos kabalas zinātnes atzarus.

Tā, 17 gadsimtā, kad slepenā mācība tapa zināma burvju un alķīmiķu šaurajās aprindās un Vācijas neebreju starpā, izpētot pāris pamatprincipus, viņi mēģināja sakārtot dārgmetālu ražošanu ar kabalistisko zināšanu palīdzību. Turklāt viņi izmantoja kabalas simboliku un speciālos nosaukumus metālu apzīmēšanai. Zinātnieki pat rakstīja zinātniskos darbus, balstoties uz personīgo kabalas izpratni. Tomēr šos darbus ir daudz grūtāk uztvert nekā klasiskās kabalas grāmatas.

Vēl viens kabalas virziens - "enohiāņu". Tā radītājs ir Krakovas alķīmiķis un burvis Džons Dī un mēdijs Kellijs, kas palīdzēja burvim saņemt eņģeļu vēstījumus, kas bija rakstīti neepazīstamās valodās,un kuru atšifrēšanai bija vajadzīga atslēga. Un lūk, atklājot 19. gadsimta beigās angļu bibliotēkā traktātu, kas sarakstīts par šo tematu, Makgregors Mazers turpināja "enohiāņu" valodas izpēti, izmantojot citas atslēgas, tā veidojot "enohiāņu" kabalas jaunāku virzienu. Tā ir vēl sarežģītāka, nekā iepriekšējie varianti, jo neaptveramā haosā ir sasaistījusi jauno valodu ar senebreju valodu, piešķirot burtiem skaitlisku nozīmi un asociējot tos ar planētām, zvaigznājiem un elementiem.

Islāma sūfiji savā veidā pārstrādāja un papildināja mācību, radot Islāma kabalu, piesavinoties un piemērojot skaitliskās vērtības arābu alfabēta burtiem, uz kā bāzes, ar gematrijas paņēmieniem tika aprēķināta vārda saknes jēga

Anglis, mūsu laikabiedrs, burvis un unikāla kabalas speciālista skolnieks A. Kroulijs - Kennets Grants attīstīja tā saucamo Maat kabalu (Maat - senās Ēģiptes patiesības dieviete). Šis virziens mēģina atrast senās Ēģiptes dievību atbilstību kabalististiskajām Dieva īpašībām, kā arī mākslīgi apvienot jūdaisma kabalu ar seno ēģiptiešu kultūru.

Šausminošāko atzaru pārstāv "likantropiskā" kabala (likantrop-vilkacis). Žana Meina pārdomu auglis, kas savā veidā ir unikāls, sasaistījis pašas šausminošākās cilvēka fantāzijas izpausmes - vudu un kabalu. Turklāt, tā nav bezjēdzīga. Virziens paredz pabaigu jogas-kabalas simbiozi pietiekami netīrās izpausmēs.

Un, visbeidzot, nesen parādījās interesants virziens - fantastiskā kabala. Taču, to apstrīd daudzi sekotāji. Tās dibinātājs ir rakstnieks-fantasts Hovards Filips Lavkrafts. Pasaules, ko radījusi viņa ģeniālā iztēle, ir tik tēlainas un taustāmas, autors tik meistarīgi strādā ar šumeru mitoloģiju, ka daudzi piekritēji uzskata, ka Lavkrafts tiešām ir pārkāpis realitātes robežu, tā saucamo Bezdibeni.
Bet tomēr patiesā kabala, kas balstīta uz svētajiem jūdu rakstiem, ir un paliek pats pamats, droši vien pareizākais un vieglākais ceļš uz sevis, pasaules un Radītāja ieceru izpratni.

Kabalas principi

Uzmanīgs "Zogar” lasītājs fundamentālās kabalas pamatu grāmatās atradīs rindas par neskaitāmām pasaulēm, gan augstākajām, gan zemākajām, un visas tās ir radītas cilvēka vajadzībai baudas apmierināšanas dēļ, jo kabalisti uzskata, ka tikai radīšana sniedz visaugstāko baudu. Bet, tā kā cilvēks ir radīts pēc Radītāja līdzības, patiesa baudas apjēgšana tuvinās mūs īstenības izpratnei.

Tātad, realitātē pastāv piecas kabalistam zināmās pasaules, pieci savdabīgi pakāpieni, secīga virzīšanās pa kuriem tuvina mūs Radītājam. Šīs piecas garīgās pasaules tiek sauktas par: Asiju, Etsiru, Briju, Atsilutu, A"K (Adam Kadmon).
Paceļoties virs mūsu materiālās pasaules, kur Radītājs sākotnēji ievietoja dvēseli, līdz šo piecu pasauļu augstumiem, mēs sākam apzināties, ka mūsu pasaules materiālais ķermenis vēlas tikai saņemt, neko nedodot pretim. Jo mēs, mūsu pasaules morālās uztveres aspektā, esam galēji attālināti no Radītāja. Un tikai ar laiku, kāpjot no pakāpiena uz pakāpienu, virzoties no pasaules uz pasauli, turp, kur atklājas arvien lielākas garīgās vērtības, cilvēks pierod saņemt - atdodot par saņemto kaut ko pretī.Bet pēc tam arī dot, negaidot neko pretim. Rezultātā kabalists sasniedz harmonisku garīgo saplūšanu ar visām pasaulēm vienlaikus un tāpat ar Radītāju Tā ir pasakaina izjūta un ir visaugstākā, dievišķā bauda, kuras dēļ arī ir radīts cilvēks.
Lūgšanu pārdomas par pasauļu un apkārtējas realitātes būtību, pieredzējuša kabalas skolotāja vadībā, ļauj mainīt pašam sevi un apkārtējo pasauli. Vaļsirdīgas lūgšanas, kas pievērstas Dievam un viņa eņģeļiem, spēj radīt brīnumus.
Kabalisti Likteņa zīmes redz visā. Tās parādās meža taciņas izliekumā, debesīs, mākoņos, zariņā, kas pēkšņi nokritis ceļa vidū, kādā aprautā frāzē - vajag tikai uzmanīgi ieklausīties un cieši ieskatīties pasaulē, lai nepalaistu neko garām.Tas ir - īpašs kabalas aspekts, tā saucamā praktiskā kabala, ar kuras rituālu palīdzību var iejaukties dievišķi-kosmiskajā dzīvības procesā. Uzskata, ka zemāko pasauļu lūgumi obligāti tiks uzklausīti augstākajās pasaulēs - vajag tikai mācēt pareizi sakārtot un pareizi virzīt šos spēkus.

Kabalistu pētījumu vēl viens virziens - numeroloģija jeb gematrija. Šis kabalas atzars liekas īpaši pievilcīgs, gan ebrejiem, gan mistiķiem - citu etnosu pārstāvjiem.Atgādināsim, ka vēsturiski ebreju alfabēta 22 burtu un ciparu simboli ir rūpīgi jāpēta. Tieši numeroloģijā dzima Bībeliskais "zvēra skaitlis" 666, kas minēts Jāņa Evaņģēlijā.

Pieņemts uzskatīt, ka burti tapat kā skaitļi ir spēcīgas kosmiskās enerģijas plūsmas raiditāji, ko izmantojis Dievs kā visuma radīšanas pamatu. Jebkuram burtam atbilst noteikts skaitlis, tātad, jebkurš vārds vai frāze var būt aprēķināti dzīvojošos cilvēkus. Turklāt dažreiz tiek novērota dīvaina sagadīšanās: vienam un tam pašama skaitlim var atbilst pilnīgi antagonistiski jēdzieni. Uzmanīgi izpētīsim ebreju burtu un skaitļu alfabētu, numeroloģijas pamatu:

Pateicoties šiem burtiem-skaitļiem, kabalisti patstavīgi meklējuši slēptu jēgu svētajos tekstos. Bet dažreiz - vārdos, priekšmetu un parādību nosaukumos.

Kabalas izpratne

Neticami, bet fakts. Liels skaits ziņkārīgo vēlas apgūt zināšanas, vēl jo vairāk, ja zināšanas ir slepenas. Ļaudis mēģina pārtvert to, kas blakus viņiem, lūk, jau skāris apziņu, bet te pēkšņi tā vairs nav. Dažreiz viņiem liekas, ka meklējamais kļuvis skaidrs, un viss ir jau zināms, apjēgts, pavisam nedaudz atlicis- ar roku aizsniegties līdz tai pilnībai, par kuru sapņo.Tomēr, ne visiem izdodas ne tikai iekļūt zināšanu dzīlēs, bet arī apjēgt pamatus, uz kuriem balstās zinātne. Noslēpums neatklājas katram.

Mūsdienās daudzi interesējas par kabalu. Daži velta šīs zinātnes pētījumiem ilgus gadus, pie tam nekļūstot par sekotājiem, bet tikai kustoties "paralēli kursam". Un šī virspusība rada dīvainu kabalas skatījumu, kas noliedz acīmredzamo.
Ziņkārīgie uzskata kabalu nevis par zinātni (par spīti grafikiem un shēmām, kas jāizstrādā kabalistam) un arī ne par reliģiju, neskatoties uz Radītāja bezgalīgo pasauļu radīšanas apjēgu. Un nezina tie - jo lūkojas uz to virspusēji - neredzot kabalu, to kabalu, kas zina augstāko pasauļu radīšanas likumus un prot ieskatīties pagātne un mainīt nākotni.

Viņi netic mūsu pasaules ietekmēšanas iespējām ar lūgšanu palīdzību, kas no zemākajām pasaulēm virzās uz augstākajām. Un pat skaidrus pierādījumus uzskata par nejēdzīgu nejaušību. Kā aiz priekškara, patiesība slēpjas no ļaužu pamatmasas, melos tīta, par ko brīdināja skolniekus vēl senie skolotāji.Tā bijis vienmēr. Un arī praviešiem visi neticēja. Jo lēmumu ticēt vai neticēt mēs pieņemam patstāvīgi. Un tāpēc pat mācīti vīri, izrādot interesi jaunajai spēļmantiņai, neauglīgi tērē laiku tikai ziņkārības apmierināšanai.

Tomēr, ne jau velti, agrāko gadsimtu zinātnieki glabāja to noslēpumā. Kabala ir varens ierocis, kas ir spējīgs uz neticamām izmaiņām, daudz lielākām, nekā spēj paveikt fiziskais ierocis. Acīmredzot tāpēc, ne visi uztver kabalu kā zinātni pienācīgā veidā, izkropļojot viņu tā, kā ļauj tiem morāles un tikumības rāmji - nav brīnums, ka tik daudz galvenās mācības atzaru parādījies pēdējā laikā.

Un tomēr kabala, ar visu tās šķietamo pieejamību mūsdienās, tiek sniegta ne katram. Uzskata, ka tā atklājas tikai tam, kas pacēlies jau tādā pakāpienā, kas ļauj uztvert arvien slēptāku un nesaprotamāku informāciju. Noslēpums tiek atklāts tiem, kas nopietni nodarbojas un izpēta augstāko pasauļu radīšanas likumus, kas ir sirdī viedi, kuru dvēseles ir atvērtas Labajam, kas iekšēji ir gatavi apjēgt citu, cilvēkam svešu uztveres manieri, saprast un pieņemt Radītāja Ceļus.

Skolotāji saka, ka kabala māca pareizu attieksmi pret pasauli ap mums un pret sevi, realitātes uztveri ārpus un mūsos pašos, harmonisku pasaules izziņu un personīgās vietas apjēgšanu bezgalīgajā Visuma pasauļu daudzveidībā. Tā dod iespēju mainīt sevi un subjektīvo "ego", un atklājot augstāko pasauļu radīšanas likumus, ļauj saskaņā ar tiem veidot laimīgu nākotni.

Kabalas pamati

"Nenododiet zināšanas tam, kas nav to cienīgs, lai neizkropļotu mācību, jo, ja zinātājs nodod zināšanas tam, kas nav to cienīgs, viņš laupa zināšanas un sagrauj mācību".
Aristotelis

Vienmēr, visos laikos kabala tikusi uzskatīta par slepenu zinātni, zināšanām, kuras var iegūt tikai izvēlētais šaurais Izraēla dēlu loks (tā dēvē iesvetītos). Masoni arī ņēma piemēru tieši no šīs kabalai raksturīgās īpašības – slēpt mācību no nepiederošo ziņkārīgajiem skatieniem, izvarīties no liekas uzmanības. Taču, ne jau velti pagātnes zinātne attīstījās, maigi izsakoties, nesteidzīgi.
Šie mēri norobežoja tīro zinātni no tiem, kas var tai kaitēt, ievirzīt melīgā gultnē vai vispār izpostīt zināšanu krājumus, ko sarakstījušas iepriekšējās paaudzes. Atceroties Platona padomu: "Nenododiet zināšanas tam, kas nepazīst to varenumu", pārliecināsimies par to.
Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Zināšanu vārti ir atvērti visiem, kas grib atbrīvoties no tumsonības, saņemt atbildes uz jautājumiem, kas labu laiku paliek bez atbildes: kas ir pasaule ap mums un no kā tā sastāv, kas es esmu šajā pasaulē, un kāda ir mana misija? Kādēļ es ciešu un vai vajag tā ciest šajā dzīvē? Uz jebkuriem šiem jautājumiem kabala sniedz racionālas atbildes. Tās ietekmē mainās cilvēka pasaules uzskati, viņš sāk izjust lielāku apmierinājumu no darbībām un piepildītajām vēlmēm,bet iesvētīto prieka izjūta ilgst labu laiku. Tamlīdzīga reakcija uz pasaules un sevis izmaiņām ir sestā prāta pamošanās rezultāts, kas ļauj sajust patiesu un pilnīgu, cilvēkiem slēpto esamības ainu.
Vienlaicīga reālās, materiālās un garīgās pasaules izjūta, - pirmais un galvenais kabalista uzdevums. Nepieciešams attīstīt sevī pētnieka dabu un izzināt radīšanas un pasaules dievišķās uzbūves būtību.
Kabalas pamats ir dievišķās pasaules izcelsmes izpēte un apzināšanās. Dievs kabalā ir absolūta nedefinējama bezgalība, kas it kā noliedz priekšmetisko pasauli. Un vienlaikus Viņš ir visur, mūsu materiālajā pasaulē, jo dievišķā būtība izplūst uz āru, materiālas pasaules priekšmetiem, tā pati radot sev robežas.
Absolūtā, dievišķā nenoteiktība izpaužas desmit dievišķo jēdzienu izpratnes stadijās, kuru periodiskums attēlots Sefirota kokā. Savukārt, pasaules koks monolītā veidā atspoguļo kosmiskā potenciāla koncentrāciju – absolūto pirmcilvēku Ādamu.
Tādā veidā Dievišķā substance ir viss, un nekas nevar būt un izpausties ārpus Dieva un bez viņa. Un pat ļaunums pastāv kā dievišķās būtības modificēta izpausme.
Kabala pēta virzienu no augstākajām pasaulēm uz zemākajam, savas garīgās būtības un apkārtējās realitātes attīrīšanas metodes, lai cilvēce varētu sasniegt garīgu atbrīvošanos un tuvināties mesijas atnākšanai – Mashiaha atnākšanai.
Mūsdienu skolotāji piesauc katru no mums katru dienu atlicināt laiku kabalas izpētei, jo tajā – ir mūsu dvēseles spēks.

"Bēdas tiem, kas nevēlas mācīties Kabalu, jo viņi sēj pasaulē nabadzību, pazemojumu, karus, slepkavības un postu". (Tikunej Zoar, 30 tikuns).

Evolūcija Kabalas skatījumā

Kabalisti, kas sasnieguši absolūtās zināšanas, apgalvo, ka pasaulē nav nekā, izņemot vēlmi gūt baudu. To rada Radītāja gaisma, ko radības izjūt kā svētību. Un pretēji, Radītāja neesamību vai viņa gaismas trūkumu būtnes izjūt kā ciešanas visdažādākajos variantos: sāpes, slimības, bads, nāve. Tādējādi, mēs sastāvam tikai no pozitīvām vai negatīvām izjūtām. Mūsu smadzenes ir radītas ar mērķi palīdzēt mums apmierināt mūsu vēlmes, apzināties un atšķirt visas mūsu pozitīvās vai negatīvās izjūtas, noskaidrot to izcelsmi un komforta sasniegšanas iespēju.

Visi nedzīvās dabas dzīvības procesi vērsti uz savas struktūras uzturēšanu. Augu pasaulē tā ir augšana, dzīvnieku pasaulē - arī augšana un dzimtas turpināšana, bet cilvēkam, papildus visam iepriekš minētajam pievienojas tiekšanās pēc bagātības, varas un zināšanām. Bet visa pamatā ir vēlme gūt baudu. Smadzenes ir palīgierīce, un smadzeņu attīstība ir pilnībā atkarīga no vēlmes apmēriem. Ja vēlme tiek mākslīgi samazināta, cilvēks izjūt mazāk diskomforta, mazāk ciešanu tās nepiepildīšanās, nespējas apmierināt rezultātā. Ja vēlme tiek mākslīga palielināta, tad, cilvēks atbilstoši izjūt vairāk ciešanu. Tāpēc, jo vairāk cilvēks vēlas, jo vairāk viņš cieš, izjūtot diskomfortu dažādās dzīves jomās.


Dvēseļu riņķojums

Mūsu pasaules dabas evolūcijas procesu mēs varam izpētīt grāmatās, ko sarakstījuši zinātnieki-fiziķi, botāniķi, zoologi un citi. Bet kā tad notiek mūsu dvēseļu evolūcijas process? Lūk, kas mums ir jāizpēta un jāizprot.

Dvēseles nokāpj materiālajos ķermeņos saskaņā ar noteikto kārtību. Tās periodiski atgriežas šajā pasaulē, katru reizi tērpjoties jaunos ķermeņos. Mēs to uztveram kā paaudžu attīstību. Pēc sava fiziskā apvalka katra paaudze atgādina iepriekšējo, ķermenis mainās minimāli, bet katras nākamas paaudzes dvēseles nāk šai pasaulē ar iepriekšējās dzīves papildus pieredzi. Tām piemīt jaunu spēku krājums, kas uzkrāts uzturoties "augšā". Tāpēc katrai paaudzei ir savs vēlmju salikums un savi dzīves mērķi, kas raksturīgi tieši tai. Ar katru paaudzi mūsu pasaulē nonāk dvēseles ar jaunām potenciālām vēlmēm, kuras diktē zinātnes, kultūras, mākslas un cilvēcisko attiecību attīstības līmenis dotajā paaudzē.

Viss tiek noteikts augšā, vēl pirms dvēseles nokāpj šajā pasaulē, un redzot šito, var pareģot visus notikumus šajā paaudzē līdz pat vissmalkākajām detaļām, jo garīgā informācija, kas ielikta dvēselēs, ietver sevī pilnīgi visu! Pat ja dotā paaudze nenonāk pie vēlmes izzināt patieso realitāti, Radītāju, - tā tomēr veic zināmu darbu, izjūtot ciešanas, kurām iet cauri. Tādā veidā tā uzkrāj savu attieksmi pret egoismu, kura dēļ šīs ciešanas ir jūtamas. Tiesa, pagaidām tās ir vēl neapzinātas ciešanas, un to cēlonis, kas slēpjas mūsu egoistiskajā dabā, vēl nav apzināts.

Šo ciešanu uzkrājums atvedīs pie atskārsmes, ka no augšas nāk tikai absolūtā labestība, ko jūt mūsu egoistiskās absolūtā ļaunuma vēlmes. Cilvēces attīstība ved pie patiesās realitātes izziņas. Tāpēc katrā paaudzē ir cilvēki, kas virza mūs pa garīgās attīstības ceļu. Viņi raksta grāmatas un veido skolnieku grupas, lai pasludinātu mums dotajai paaudzei vispiemērotāko patiesās realitātes apjēgšanas un izpratnes metodiku.

Grāmatas "Zoar” priekšvārdā Bāls Sulams runā par to, ka sešus tūkstošus gadu dvēseles nokāpj šai pasaulē un ar katru paaudzi kļūst arvien "rupjākas". Katras nākamās paaudzes dvēselēm ir nepieciešami īpaši labošanas darbi. Sākumā, pirmo divu tūkstošu gadu laikā, uz zemes kāpa tikai tīrās dvēseles un sava uzdevuma izpildei, viņām pat nebija nepieciešama Tora. Viņu attīstībai pietika ar atrašanos uz zemes un nebija vajadzīgi īpaši garīguma sasniegšanas līdzekļi. Tas bija pasaules pieredzes un ciešanu uzkrāšanas posms. Ar paša eksistences faktu šai pasaulē pietika attīstībai un labošanas darbiem. Uzkrātās ciešanas mudināja dvēseles iziet no šī mokpilnā stāvokļa. Vēlēšanās atbrīvoties jeb iziet no ciešanu stāvokļa - tas arī ir cilvēces attīstības dzinējspēks.

Nākamajā divtūkstošgadē dvēseļu attīstībai pietika ar Toras atvēršanu un baušļu ievērošanu. Bet ar šīm darbībām vēl nebeidzas viņu uzdevumu izpilde. Dvēseļu daudzums ir ierobežots; vienas un tās pašas dvēseles katrreiz nonāk uz zemes, lai labotos. Kad mēs saucam tās par "smalkām" vai "rupjām", mēs domājam to, cik laika tām vēl atlicis līdz labošanas darbu pabeigšanai. Dvēsele, kurai ir vairāk labojamu darbu tiek uzskatīta par rupjāku.

Dvēseļu nokāpšanas otrais posms turpinājās līdz 16. gadsimtam un noslēdzās ar dižā viduslaiku kabalista Ari parādīšanos, kas rakstīja, ka, sākot ar viņa laiku, nodarbošanās ar Kabalu ir ne tikai vēlama, bet arī obligāta visiem: sievietēm, vīriešiem, bērniem un pieaugušajiem. Tas skaidrojams ar to, ka dvēseles savā attīstībā sasniedza tādu posmu, kad, izmantojot īpašu Ari izstrādātu metodiku ir spējīgas nonākt pie gaismas Avota apjēgšanas un pie pilnīgas sevis labošanas. Tādējādi, katra dvēsele var sasniegt to, kas viņai nolikts un paredzēts, kā dēļ viņa nāk šajā pasaulē.
Tikai ar to skaidrojama patiesās realitātes vispārējās atklāsmes nepieciešamība, ko sniedz Kabala. Šī atklāsme notiks tad, kad visa cilvēce atskartīs pasaules uzbūves likumsakarības, un tad arī iestāsies ciešanu un sāpju gals.

Kad mēs uzzināsim, kā mūs ietekmē realitāte un kā mēs reaģējam uz to, visas mūsu darbības kļūs apzinātas un pareizas – atbildīs visuma uzbūves likumam. Tad starp mums un īsto pasauli iestāsies pilnīga harmonija. Bet pagaidām mēs tikai visu bojājam un redzam, ka pagātnē arī esam bojājuši. Turklāt mums nav nekādas iespējas no tā izvairīties. Cilvēce arvien dziļāk ieiet strupceļā, radot neatrisināmas problēmas.
Ciešanas vairo arī tas, ka cilvēce beidzot ir apzinājusies garīgās attīstības nepieciešamību. Mums ir jāsaprot, ka mums nav citas izejas, kā tikai izzināt garīgo pasauli, kuras daļa mēs esam. Šī atskārsme pašos pamatos mainīs mūsu stāvokli, vedīs mūs uz jaunu stāvokli. Mēs sāksim darboties apzināti, iedomājoties galamērķi, darbosimies kā cilvēce, nevis kā atsevišķi indivīdi.

Kas ir Kabala?

Okultās un slepenās zināšanas un mācības vienmēr saistījušas lielu skaitu piekritēju, kas vēlējušies izzināt nezināmā būtību, ieskatīties Gudrības dzīlēs, ko kādreiz atklājis Radītājs.
Neiesvētītie un nepiederošie centušies iekļūt to skolnieku rindās, kas spēj mainīt pasauli (vai realitāti ap sevi) acumirklī vai senā pagātnē, vai varbūt, neļaut notikt nelaimei nākotnē. Viņi meklēja mācību ap sevi un tālienē, neapzinoties, ka jēgas un būtības meklējumi jāsāk ar sevi. Šīs zināšanas tika cienītas un godātas tāpat kā maģija un okultisms, kas ir stipri saistītas. Turklāt, nevis neredzamām, bet gan pilnībā apskatāmām, reālām saitēm. Pie tamlīdzīgām mācībām pieder arī kabala.
Tulkojumā no senebreju valodas kabala ir teiksma, veltījums. Jau pašā nosaukumā, tādējādi, ietverts norādījums uz kādu noslēpumu, kas tika nodots no mutes mutē, no paaudzes paaudzē. Būtībā kabala ir Dieva izziņa un sevis izziņa, savas dzīves jēgas, vietas un misijas šai pasaulē atrašana.
Mācība ir mistisks jūdaisma atzars. Tā mīklainos tēlos apvienojusi sevī neoplatonisma idejas un viņa Dieva definējumu ( kā vienota sākuma un visa dzīvā saknes) ar gnosticismu un ticību simbolu pasaulei (kas apslēpta Grāmatā – Tora jeb Bībele). Kopš rakstisko mācību rašanās par Dievu, kalpošanu Viņam un Viņa godāšanu, ebreji rūpīgi pētījuši katru simbolu, tiecoties nekļūdīties nevienā burtā, nevienā simbolā.
Kā sena mistiska ebreju mācība, kabala, līdzīgi astroloģijai, balstās uz stingriem matemātiskiem aprēķiniem. Mācību iedala teorētiskajā un lietišķajā daļā un pamatā tā izklastīta divās grāmatās - kabalistiskās zinātnes pirmavotā: "Sefer Ietsira" - mācībā par Dievu un par pasaules radīšanu un skaitļu un burtu slepenās nozīmes atklāšanas gramatā - "Zogar".
Kabalas formulas, ar kuru palīdzību var paredzēt nākotni, izzināt apslēpto un radīt brīnumus, balsīta uz 22-iem ebreju alfabēta burtiem. Vēsturiski, šie 22 simboli tai pat laikā apzīmē arī ciparus. Tie parādījās grieķu alfabēta un arābu hieroglifu ietekmē.
Ar šo burtu un ciparu apzīmējumu palīdzību, visos laikos kabalisti tiekušies atklāt svēto tekstu patieso jēgu. Tika izstrādāti numeroloģiskie paņēmieni: gematrija, notarikons, temura.
Tieši tie arī ir kabalas formulu pamats.
Dievs iekļūst visā: viņš nosaka laika, telpas utt. nepieciešamību; pirmā Dieva emanācija ir darbīgais saprāts. No tā rodas un turpinās emanācijas ķēde no augstākā uz zemāko; pasaule ir mūžīga.