Heksogrammas un ceļojums laikā

Neliels ieskats ģeopolitikā

Ģeopolitiku uzskata par jaunu zinātni, bet patiesībā tā ir tikpat veca, cik pati zemeslode vai cilvēce. Jo sevišķi senos laikos tā bija izšķīrējs faktors tautu un valstu eksistencē.

Ģeogrāfiskie apstākļi, zeme, kurā kāda tauta dzīvo, valstu vieta, vai dzīves telpa, ļoti lielā mērā ietekmē un noteic valstu likteņus. Pasaule vienmēr ir darījusi lielu kļūdu, neatzīdama faktu, ka zemeslode nav pārveidojama cilvēka spēkiem. Par spīti visai modernajai tehnikai un A-bumbai Alpu kalni joprojām atradīsies tur, kur tie ir bijuši gadu tūkstošus, — un tos nevarēs pārcelt un nolikt par robežu starp Latviju un Krieviju. Tāpat nevarēs pārvietot jūras un okeānus, utt. Tāpēc ģeogrāfija, kas gadu tūkstošus ir bijusi svarīgākais faktors valstu un tautu politikā, arī mūsdienās būtu jāņem vērā.

Politiskās zinības, jeb politika vispār, runā par notikumiem, apskata un diskutē jautājumus: Kas ir? Kāpēc ir? Kam vajadzētu būt? Un tā tālāk.

Ģeopolitika, turpretim, pievēršas pašai telpai. Pirmā vietā tā stāda vietu, kur notikumi risinās. Ģeopolitiķi atzīst, ka telpai, kuru apdzīvo kāda tauta, ir liela ietekme uz šīs tautas raksturu, mentalitāti, rasi, politiku, kultūru, saimniecību. Politisko dzīvi ietekmē jūras, upes, augsti kalni, tuksneši, dabas bagātības, klimats un citi apstākļi. Ģeogrāfija ir noteicošais faktors tautu un valstu dzīvē, un valsts nevar pastāvēt, ja nebazējas uz ģeogrāfijas principiem. Napoleons savā laikā teica: „Tauta ir kā ūdens, tā pieņem trauka veidu, kurā to ielej.”

Ģeopolitiķi pat apgalvo, ka noteiktām zināmām vietām uz zemeslodes ir jākļūst par politiskiem centriem. Ģeopolitiķi ir pārliecināti, ka cilvēki un politiskie notikumi ir zināma dabas spiediena iespaidā.

1904.gadā angļu ģeopolitiķis, Oksfordas universitātes prof. Helfords Mekinders Londonā nolasīja savu slaveno lekciju par zemes ģeogrāfiskās ass lomu pasaules vēstrurē. Šī lekcija bija iespiesta Karaliskās ģeogrāfu biedrības žurnālā. Ar to bija likts pamats moderno laiku ģeopolitiskai zinātnei, kas kļuva par vienu no aktuālākiem un interesantākiem priekšmetiem mūsdienās.
Kā jau minēju, ģeopolitiķi par galveno faktoru pasaules spēka un tautu likteņu noteikšanā uzskata ģeogrāfiju. Galvenais ir telpa, jo tā ir statiska, kamēr cilvēku kustība ir dinamiska. Tas ir vēstures likums, ka cilvēkiem mūžīgi jācīnās par telpu. Un tautu relatīvais spēks ir šī savstarpējā cīņa dzīves telpas dēļ.

Pēc ilgākiem pētījumiem Helfords Mekinders nāca klajā ar visai sensacionālu atzinumu, proti, ka dabiskā pasaules politiskās varas vieta sakrīt ar zemeslodes ģeogrāfisko centru. Tas visai ietekmē tautu ārpolitiku un vēsturi. Viņš teica, ka cilvēki gan lietas ierosina, bet tās lielā mērā kontrolē daba.

Visu zemeslodi, kā cietzemi, tā ūdeņus, Mekinders iedala trīs joslās: Zemes ģeogrāfiskais centrs, ko Mekinders ir nosaucis par zemes sirdi jeb „Sirds zemi”, sastāv tikai no cietzemes, kuras robežas ietver gandrīz visu Sibīriju līdz Klusajam okeānam, tad ārējo Mongoliju, Sinklangas provinci,Afganistānu, Irānu, Kaspijas jūru, līdz Melnajai jūrai, gar Ukrainas austrumu robežu, ietverot Latviju un Igauniju līdz Baltijas jūrai un tālāk metot strauju līkumu uz augšu līdz Baltajai jūrai. Iekšējā josla sastāv no ciet zemes un ūdeņiem un ietver visu Eiropu (izslēdzotAngliju un Pireneju pussalu), Z-Āfriku, Turciju, Indiju, Ķīnu. Ārējā josla sastāv lielāko tiesu no ūdeņiem. Tā ietver Britāniju, D-Āfriku, Austrāliju, ASV, Kanādu un Japānu.
Mekinders uzsver, ka nevis jūras, bet gan sauszemes spēki, kontinentālie spēki būs valdnieki pār zemeslodi.

Mekinders neatzīst vispārējo teoriju, ka Pasaules salā varētu dominēt jūras spēki; domāta toreizējā pasaules jūru valdniece – Lielbritānija. Viņš pasvītro, ka no zemes centra pastāvīgi nāk spiediens uz pārējo pasauli. Analizējot pasaules vēsturi, jāsecina, ka visa Eiropas vēsture ir mūžīga cīņa pret aziātu invāziju.
Jau gadu simteņiem Eiropa atradusies zem zemes centra spiediena. Kā no vēstures zinām, vairākas invāzijas, kas nākušas no Āzijas, kā Čingishana jeb mongoļu – tatāru iebrukums, kas valdīja pār Krieviju 200 gadus: Atillas, vandaļu, huņņu iebrukums, kas sagrāva vareno Romas impēriju, pārstaigāja gandrīz visu Rietumeiropu. Gadu simtos, pat tūkstošos, šie stepju nomadu pulki ir ietriekušies līdz pat Eiropas centram, pakļaujot sev Krieviju, Persiju, Indiju un vai visu Ķīnu. Un visas šīs invāzijas nākušas no „Zemes sirds” apgabala.

Bet mēs tikpat labi zinām, ka uzbrukumiem pretējā virzienā nav bijis panākumu. Jau 13. g.s. sākumā vācu bruņiniekus uz Ladogas ezera smagi sakāva Aleksandrs Ņevskis, un tie tālāk par Livonijas konfederācijas robežām uz austrumiem vairs negāja. Tāpat mēs zinām, cik traģiski beigušies zviedru karaļa Kārļa XII, Napoleona, kā arī l un II pasaules kara vāciešu iebrukumi Krievijā.

Mekindera vārdiem runājot: Eiropas civilizācija radusies barbaru pastāvīga ārējā spiediena ietekmē. Agri vai vēlu visa vecā pasaule kritīs par upuri stepju ordu ekspansijai.

Mekinders paredzēja, ka Zemes sirds apgabala spēks augs līdz ar šī apvidus ekonomisko un militāro spēku. Krievija nomainīs mongoļu impēriju, un tās spiediens uz kaimiņu zemēm augs. Viņš norāda, ka viņa nolūks nav pareģot vienai vai otrai zemei vai tautai lielu nākotni, (tas arī nav šī raksta nolūks), bet tikai izveidot ģeopolitisku formulu par politisko spēku līdzsvaru. Pēc Mekindera domām, pasaules nākotne ir atkarīga no spēku līdzsvara starp ekspansīvo pasaules centra varu un pārējo pasauli.

Nav jāaizmirst, ka Mekinders šos pieņēmumus formulēja 1904. g., kad vēl nebija ne komunisma, nedz Padomju Savienības. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un daudz kas no viņa paredzējumiem arī piepildījies.

1919. g. iznāca Mekindera slavenā grāmata „Demokrātijas ideāli un īstenība”. Tā bija pamatota uz 1904. g. tēzēm par Zemes sirdi. Grāmata bija domāta par brīdinājumu demokrātijām. Ka pats autors teica: „Tas ir brīdinājums gaišiem vīriem no tumšām varām un apstiprinājums tam, ka ģeogrāfija ir līdzeklis valsts politiskās varas un stratēģijas noteikšanai.” Starp citu, šī grāmata celta priekšā arī Versaļas miera sarunu dalībniekiem.

Pēc Mekindera teorijas trīs kontinenti – Āzija, Eiropa un Āfrika sastāda vienu milzīgu salu pasaules ūdeņos. To viņš arī nosauca par „Pasaules salu”. Ap šo salu grupējas visa pārējā pasaule. Izejot no šīs ģeogrāfiskās struktūras, Mekinders veidoja savas trīs slavenās tēzes:

1. kas valda pār Austrumeiropu – dominē „Zemes sirdī”;
2. kas valda pār „Zemes sirdi” – dominē „Pasaules salā”;
3. kas valda pār „Pasaules salu” – dominē visā pasaulē.

Līdz ar tehnikas attīstību, ideja par „Zemes sirdi” ir pievirzījusies tuvāk savai īstenošanai, nekā bija pirms 50 ...60 gadiem. Pēc Otrā pasaules kara Pad. Savienība ir kļuvusi par lielāko sauszemes varu uz zemeslodes. Pašreizējā PSRS teritorija aptuveni līdzinās „Sirds zemes” robežām.

Angļu ģeopolitiķis Helfords Mekinders skaidri nepasaka, ka tai ir jābūt krievu tautai, kas valdītu pār „Zemes sirdi”. Jo ģeopolitiķi runā tikai par vietu, kas pēc ģeogrāfiskā stāvokļa ir svarīgāka vai mazāk svarīga. Turpretim vācu ģeopolitiskā skola skaidri pasaka, ka vācu tautas misija ir valdīt pār „Zemes sirdi” — pasaules varas ģeogrāfisko centru. Šī ģeopolitiku doktrīna bija sevišķi iecienīta naciķu varas laikā. Tāpēc arī vācieši centās pakļaut sev Austrumeiropu, lai padarītu Vāciju par pasaules dominējošo varu.
Mekinders izsaka bažas: gadījumā, ja Vācija apvienotos ar Krieviju, tad — „Pasaules impērija jau būtu saredzama”. Jo ģeogrāfiskā ass savu nozīmi nezaudētu, ja arī tur valdītu citas tautas, ne krievi. Bet, ja, piemēram, Japāna kopīgi ar Ķīnu uzvarētu Krieviju, tad „dzeltenās briesmas”, par ko ir daudz runāts
– kļūtu reālas.

Nepārprotami un skaidri Ādolfs Hitlers vācu mērķi deklarē savā grāmatā „Mein Kampf”. Piemēram: „Vācijas vienīgā izeja ir jaunas teritorijas austrumos, t.i. Vācijas ekspansija Krievijā līdz Urāliem, ar neizmērojamām izejvielu bagātībām, un Ukrainu, ar neizmērojamiem labības laukiem...” Vai: „Ja runā par zemi Eiropā, tad tā, pirmkārt ir Krievija un tās robežu valstis.”

Vācu ģenerālštābā jau 1914. g. pastāvēja plāns, ka rietumu fronte ir tikai jāaizsargā, bet ar visiem spēkiem jātriecas uz austrumiem. Gandrīz šo pašu gājienu atkārtoja arī Hitlers, iepriekš ātri sakaujot Franciju, lai nodrošinātu aizmuguri. Abas reizes vācieši nebija tālu no mērķa. Lai aizkavētu šo vācu tieksmi „Drang nach Osten”, rietumu sabiedrotie pēc Pirmā pasaules kara nolēma uzcelt barjeru šķērsli no bufervalstīm. Tikai žēl, ka pēc Otrā kara viņi paši šo barjeru arī nojauca...Tai vietā krievi uzcēla dzelzs aizkaru...
Jau Veimāras republikas laikā vācieši pievērsās ģeogrāfijas un stratēģijas studijām un Minhenē atvēra ģeopolitisko institūtu ģen. Haushofera vadībā. Vācu ģeopolitiķis Haushofers bija Pirmā Pasaules kara ģenerālis, ģeopolitiskais ideologs un stratēģiskais plānotājs Hitlera laikā. Sirmais vīrs pēc Trešās valsts sabrukuma ir beidzis dzīvi pašnāvībā kopā ar sievu savās mājās Bavārijā. Bet viņa dēlu, arī ģeopolitiķi, kara pēdējās nedēļās apcietināja, un viņš ir beidzis dzīvi koncentrācijas nometnē.

Vācieši visumā atzina Mekindera teoriju, kaut vācu ideja bija par dzīves telpu – Lebensraum, Vācieši teica, ka viņi ir tauta bez telpas – Volk ohne Lebensraum. Vācija lēnām mirstot ārējo varu žņaugos utt. Vispār vācu ģeopolitiku temati ir: Raum, Lebensraum, Grossraum, Schicksalraum, Volk und Raum, Blut und Boden (telpa, dzīves telpa, lieltelpa, likteņa telpa, tauta un telpa, asinis un zeme) utt.

Haushofers teica, ka Eiropa ir divu varu sažņaugta: viena ir aziātu nomadi austrumos un otra — pirāti uz jūras (domāti angļi). Jau 1921. g. viņš paredzēja japāņu ekspansiju dienvidaustrumu virzienā, pie tam tieši uzbrukumu Havaju salām. Šāda invāzija varētu ieslēgt ap 900 milj. aziātu. Arī amerikāņi pārmeta Haushoferam, ka viņš izstrādājis japāņiem plānu uzbrukumam Pearl Harbor. Haushofers, kā bijušais militārais atašejs Japānā un japāņu un ķīniešu valodu pratējs, bijis tuvs draugs un padomdevējs japāņu ģenerālštābam. Kā pierādījies, šis japāņu uzbrukums dienvidaustrumu Āzijas telpā patiešām bijis izplānots Berlīnē, lai aizkavētu japāņu uzbrukumu Krievijai, resp., novērstu japāņu uzmanību no „Sirds zemes”, jo vācieši vieni paši 6 nedēļās cerēja tikt galā ar Krieviju.

Haushofera „lielajā stratēģijā” ietilpa milzīga Eirāzijas bloka radīšana, kurā ieietu Krievija un Japāna, protams, Vācijas vadībā.
Kad 1939. g. 23. augustā slēdza sensacionālo paktu starp Vāciju un Pad. Savienību, daudzi domāja, ka tas jau ir pirmais solis uz Eirāzijas valstu savienību. Pats Haushofers to uzskatīja par sevišķu triumfu, jo bija noticis, ko viņš bija paredzējis. Ģeopolitiku žurnāls „Zeitschrift fūr Geopolitik” norādīja, ka šāda vienošanās Vācijai un Krievijai ir vitāla nepieciešamība.

Vēl soli tuvāk globālās varas plāniem piegāja 1940. g. 27. septembrī, līdz ar Japānas formālu pievienošanos Berlīnes –Romas ass valstu savienībai, cerot, ka nu radīts gigantisku apmēru transkontinentāls bloks, kas būs pretsvars divām anglosakšu varām.

Haushofers runā par dzīves telpu, lielo valsti, Vācijas kultūras sfēru, kurā ietilptu lielākā daļa Eiropas Krievijas, ieskaitot Ļeņingradu, Maskavu, Volgas apgabalu un Ukrainu. Šī ideja, protams, patika Hitleram un vācu ģenerālštābam. 1939. gadā ar vācu – krievu neuzbrukšanas paktu likās, ka šī ideja varētu kļūt par realitāti. Bet, kad 1941. g. sāka karu pret Pad. Savienību, Haushofers nebija apmierināts.

Ģeopolitikas vēsture nav gluži jauna. Lielākā vai mazākā mērā, apzināti vai neapzināti – ģeogrāfija vienmēr ietekmējusi tautu un valstu politiku, centienus, mērķus, labklājību. Tā tas ir novērojams visās tautās. Arī mūsu senči cēla pilis stratēģiski svarīgākās vietās. Tautas cenšas nostiprināties vietās, kas ir svarīgākās saimnieciski, militāri, politiski un citādi.

Lielākā vai mazākā mērā ģeopolitika sekojusi visur, kur vien īstenota varas politika, piemēram, Napoleona karagājiens uz Krieviju, Bīlova un Klauzevica stratēģija, utt. Prof. Riters, Fichte, Hēgelis u.c. ievērojami padziļināja ģeopolitikas ideju. Pat tālā pagātnē itāliešu valstsvīram Makiavelli (1469 ...1527) ģeopolitikas ideja nav bijusi sveša. Daži pat apgalvo, ka Hēgelis ir pārņēmis Makiavelli domu. Tomēr par jauno laiku „ģeopolitikas tēvu” uzskata Mīnhenes profesoru Fridrihu Racelu (1844 ...1904). Kā Nīcše nodibināja filozofiju par „pārcilvēku”, Racels nodibināja „likumu” par teritorijas ekspansiju. Racels teica: „Uz šīs mazās planētas ir pietiekoši daudz vietas tikai vienai lielai valstij.” Arī pēc Haushofera domām, mazām valstīm vairs nav nākotnes.

Ģeopolitikas terminu pirmais tomēr definējis zviedrs Rūdolfs Kjellens (1864... 1922). Kjellens bijis Fichtes ietekmē. Viņš teica: „Ģeopolitika ir zemes un politiskās attīstības attiecību doktrīna. Tā ir dibināta uz ģeogrāfijas pamatiem. Tās mērķis ir vadīt praktisko politiku, kur jāsper solis nezināmajā. Tikai iedvesmots no ģeopolitiskās zinātnes, šis solis var būt sekmīgs.”

Ar Monro doktrīnu (1823. g.) ASV radīja ideju par Rietumu hēmisfēru. Amerikāņu ģeopolitiķi ir vienis pratis par to, ka „pasaules kontrole ir daudz vieglāka, ja labi pārzina un ievēro ģeogrāfijas principus.”

Bet amerikāņi vairs negrib samierināties ar to, ka Amerika iedalīta „ārējā joslā”. Viņi saka: „Toreiz, pirms 80 gadiem, Mekinders Ameriku ir nosaucis par „ārpusē stāvošu salu.” Bet tagad tā ir kļuvusi par ekonomisku, politisku un militāru centru; ģeopolitiku frazeoloģijā runājot — par „Zemes sirdi””.

Te der minēt arī brīdinātājas balsis, ko angļu ģeopolitiķis Mekinders teicis par Krieviju. Otrā pasaules kara laikā, 1943. g. (4 gadus pirms savas nāves) viņš norādīja, ka Sirds zemes teorija šodien ir vēl aktuālāka, nekā bija pirms 40 gadiem. Viņš teica: „Ja Pad. Savienība šai karā uzvarēs Vāciju, tā kļūs par lielāko varu pasaulē. Tā ieņems stratēģiski svarīgākās pozīcijas, jo Sirds zeme ir lielākais dabiskais cietoksnis uz zemeslodes”.

Vai arī: „Tagad mongoļu impēriju ir nomainījusi Krievija, kuras militārais un ekonomiskais spiediens uz Somiju, Skandināviju, Poliju, Turciju, Irānu, Indiju un Ķīnu aizstās mongoļu stepju ordu iebrucējus. Okupējot Eiropu, Krievija iegūtu centrālās stratēģiskās pozīcijas, kas Eiropā pieder Vācijai. Tas varētu notikt, protams, arī tad, ja Vācija pati labprātīgi kļūtu Krievijas sabiedrotā...”

Austrijas grāfs Rihards Kudenhove – Kalergi, Paneiropas idejas tēvs un ideologs, profesors un prezidents, jau 1923. g., vēl jauns cilvēks būdams, paredzēja Eiropas traģisko nākotni. Savā grāmatā „Paneiropa” viņš brīdināja Eiropu, kas bija saskaldījusies mazās valstiņās, kamēr Krievija ir milzīgs politisks komplekss, kas bija 4,5 reizes lielāka par visu Eiropu. Organizētai un industrializētai Krievijai neviena Eiropas valsts militāri nevarēs stāties pretim. No Krievijas arvien nāks spiediens uz pārējo Eiropu. Krievijas gājiens uz Rietumiem ir sācies jau kopš Pētera Lielā, un Baltijas valstis, Polija, Somija – būs tikai etapi šai gājienā.

Kā redzējām, pēc ģeopolitiku teorijām, vislielākā loma kādas tautas un valsts likteņu noteikšanā ir tās ģeogrāfiskajai vietai, kurā šī tauta atrodas. Ne valsts robežas ir izšķīrējas, bet gan dzīves telpa – Lebensraum.

Vēsture un politika nav šķirama no ģeogrāfijas. Piemēram, ja Latvija, resp., Baltijas valstis, būtu kaut kur Šveices telpā, tad noteikti varētu apgalvot, ka to liktenis būtu bijis pavisam citāds. Un tāpat Šveices liktenis būtu bijis citāds, ja tā būtu pie Baltijas jūras, nevis Alpu kalnos, kur daudz vieglāk ir tai apiet apkārt, nekā pāri pārkļūt. Kara gadījumā tai būtu jāaizstāv tikai dažas kalnu ejas, kamēr Baltijas valstīm nav nekādu dabīgu aizsardzības šķēršļu.
Līdzīgi Holandes – Beļģijas telpu ir pārstaigājuši daudzi kari tikai tādēļ, ka šīs valstis ir stratēģiski un ģeogrāfiski svarīgā vietā, kur saduras vairāku lielvalstu – Anglijas, Francijas, Vācijas – intereses. Katra no šīm valstīm ir ieinteresēta, lai šis apgabals nekristu pretinieka rokās.

Šādu stratēģiski, militāri, politiski un saimnieciski svarīgu vietu pasaulē ir daudz. Piemēram, varam minēt Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumus, kas veido izeju no Melnās jūras Vidusjūrā. To pašu var teikt par Lielo un Mazo Zundu šaurumiem, kas savieno Baltijas jūru ar ārpasauli utt. Tātad, svarīga ir kāda apgabala vai valsts starptautiskā politiskā nozīme, lielo valstu intereses, dabas bagātības. Klasisks piemērs mūsdienās ir Vidējie austrumi. Tur satiekas trīs kontinenti. Vidējie austrumi ir atslēga šo kontinentu pārvaldīšanai. Tāpēc pēc šī apgabala ir tīkojuši visi lielie pasaules valdnieki un karavadoņi, kā Kserkss, Aleksandrs Lielais, senie romieši, Krievijas cari, arī Napoleons u. c. Ja milzīgās naftas bagātības krieviem izdotos iegūt savā pārvaldīšanā, Eiropā apstātos visa rūpniecība, tanki, kuģi un lidmašīnas. Tātad, iegūstot Vidējos austrumus, būtu iekarota arī Eiropa, t.i., tā būtu atkarīga no Pad. Savienības. Līdzīgā stāvoklī nokļūtu arī Japāna un Tālie austrumi.

Šim apgabalam, kurā ietilpst Baltijas valstis un Polija, ir liela politiska un stratēģiska nozīme, jo tas atrodas Rietumu – Austrumu ceļā, pa kuru ir gan noritējuši tirdzniecības un kultūras sakari, gan arī pāri brāzušies visi svešie karapulki. Tāpēc droši varam teikt: ja, piemēram, Polija būtu kaut kur Spānijas telpā, tā šodien noteikti būtu brīva. Bet, savukārt, Spānija Polijas telpā noteikti būtu tikusi sadalīta vairākas reizes. Nav spāņi pārāki par poļiem vai poļi zemāki par citām tautām.

Mēs varētu minēt neskaitāmus piemērus kā pierādījumu, ka ģeopolitika ietekmē tautu un valstu likteņus. Mušu kaimiņi pāri Baltijas jūrai — neitrālā un lepnā Zviedrija — Latvijas vietā šodien noteikti būtu padomju republika. Bet Baltijas valstis Zviedrijas vietā varbūt būtu bijušas neatkarīgas. Vēl var minēt Anglijas visu laiku izcilo ģeogrāfisko stāvokli, jo Lamanšas jūras šaurums daudzreiz to ir glābis (arī l un II pasaules karā). Nav divu domu, ka vācu kara mašinērija to būtu pie-veikusi līdzīgi Francijai.

Baltijas telpa nav svarīga un nozīmīga tikai šīm valstīm, bet arī visai Eiropai. Tie ir Eiropas vārti, kā saka vācu autors Klauss Grimms savā grāmatā „Vor den Toren Europas”, kurā viņš apraksta vācu cīņas pret Krieviju.

Jau no seniem laikiem ir pieņemts uzskats: kurš valda pār Baltijas jūru, tas dominē visā Austrumeiropā. Tā tas ir arī šodien. Tāpēc pēc šī svarīgā apgabala ir tiekušies visi Krievijas cari, sākot ar Jāni Briesmīgo, Pēteri Lielo, Katrīni Lielo u. c. Baltijas jūru Krievija ir vienmēr tīkojusi padarīt par Mare Clausum. Tagad tas ir noticis.
Savā laikā Baltijas jūra ir bijusi Skandināvijas jūra — vikingu laikā; Vācu jūra — Hanzas valstu savienības laikā (1250 ...1535); Dāņu jūra, tad atkal Zviedru jūra (17. ...18. gs.) Kārļa XII laikā. Un jaunākā laikā pēc tās un visa Baltijas apgabala sacentušās Vācija un Krievija. Arī Anglija nekad nav bijusi vienaldzīga, kas pār šo apgabalu valda. Pēc l Pasaules kara britu politika bija, lai Baltijas jūra būtu brīva no vācu un krievu dominācijas. Tāpēc tā atbalstīja Baltijas valstu nodibināšanos, lai ne Vācija, ne Krievija neokupētu Baltijas piekrasti.

Nobeigumā gribēju vērst lasītāju uzmanību uz kādu apstākli, ko, diemžēl, mūsu politiķi neņem vērā. Mēs esam daudz dzirdējuši izsakāmies, ka Latvijai 1940. g. vajadzēja karot pret Krieviju tāpat, kā to darīja Somija, un Somija palika brīva.

Somijas ģeopolitiskais stāvoklis ir daudz citādāks nekā Baltijas valstīm, it sevišķi Latvijai un Lietuvai, tāpat Polijai, Ja Somija būtu Baltijas telpā, tad šodien tā noteikti būtu padomju republika, par spīti visai somu varonībai. Vispirms, Somija atrodas nomaļus no lielā Rietumu — Austrumu ceļa; otrkārt: tai ir dabīgas aizsardzības robežas, un treškārt: tā tomēr tika uzvarēta un Pad. Savienība paņēma no tās, ko vēlējās.

Apskatījuši Latvijas, resp. Baltijas valstu stāvokli ģeopolitiskajā ziņā, mums rodas jautājums: kādas politikas ceļš šīm valstīm būtu jāiet?

Atbildot uz šo jautājumu, būtu jāsaka, ka mums jāiet ceļš, kādu prasa mūsu starptautiski politiskais, stratēģiskais un ģeopolitiskais stāvoklis. Napoleons ir teicis, ka valsts ārpolitiku nosaka tās ģeogrāfija.

Pagātnē mēs negājām reālpolitikas ceļu, bet gan nodevāmies iluzoriskai anglofīliskai politikai, kas izrādījās nereāla un atnesa mums tikai vilšanos, postu un nelaimi.

Vai, ejot reālpolitikas ceļu, būtu bijis citādi, šodien varam tikai minēt.

Savdabīgs skats uz ekonomiku jeb nedaudz par jauno USA valūtu

Atskats uz amerikāņu Apollo Mēness misijām

Amerikāņu kosmosa kuģa "Apollo-11" misija uz Mēnesi pirms 40 gadiem cilvēces vēsturē ierakstīta kā zvaigžņu stunda, kad mūsu iespējas šķita neierobežotas un fantastu pareģotā nākotne – tuva un sasniedzama. Tomēr nekad vēl nav bijis gadījuma, kad kāda izcila notikuma nozīme tiktu tik skaļi apšaubīta, liekot to dēvēt gan par pagājušā gadsimta lielāko sensāciju, gan arī par visrūpīgāk organizēto krāpšanos.

godu "Apollo-11" slavenā ceļojuma apaļajai gadskārtai 20. jūlijā Dž. F. Kenedija kosmodroma rīkotajos pasākumos (Floridā, ASV) debesu plašumu izpētes entuziasti varēs aci pret aci satikties ar slavenajiem amerikāņu astronautiem Valtu Kaningemu ("Apollo-7"), Edgaru Mičelu ("Apollo-14"), Elu Vordenu ("Apollo-15"), Čārlzu Djūku ("Apollo-16"). Viņu vidū būs arī Edvīns (Bazs) Oldrins – viens no 1969. gada 20. jūlija varoņiem, kurš gatavojas iepazīstināt ar savu jauniznākušo nu jau trešo atmiņu grāmatu "Lieliskā vientulība: garais mājupceļš no Mēness", pēc kuras jau ir uzņemta tāda paša nosaukuma trīsdimensiju filma. Kenedija kosmodroma Raķešu parkā (savdabīga brīvdabas izstāde, kur redzamas dažādas ASV nesējraķetes un cita kosmiskā tehnika) varēs nobaudīt pasaulē lielāko Mēness kūku. Tā būšot vismaz metru plata un 25 kilogramus smaga, greznota ar šokolādi un zefīru. Apmeklētāji līdzpārdzīvos aizraujošākos "Apollo-11" misijas brīžus, nokļūstot šim gadījumam īpaši izveidotā kosmosa vadības centrā, kā arī aptaustot un izpētot izjauktā gigantiskā raķešnesēja "Saturn-5" daļas. Šobrīd ikviens var sekot līdzi astronautu piedzīvojumiem arī britu zinātniskā žurnāla "Nature" dienasgrāmatā, kas apmeklētājiem pieejama virtuālās komunikācijas tīklā "Twitteer".

1969. gada 20. jūlija vēls vakars. Laikā, kad padomijas centrālā televīzija parastajai tautai rāda Staļina laiku kinokomēdiju "Cūkkope un gans", vairāk nekā pusmiljards pārējās pasaules iedzīvotāju ar aizrautību skatās, kā ASV astronauti Nils Ārmstrongs un Edvīns (Bazs) Oldrins pirmo reizi cilvēces vēsturē izkāpj uz Mēness virsmas. Miljoniem cilvēku šajā dienā sasirgst ar sapni par zvaigznēm, kas daudzus apbur uz mūžu. No televīzijas ekrāniem Ostankinas studijā Maskavā acis nenovērš arī padomju elite, kas tur pulcējusies kopā ar pāris simtiem īpaši pietuvinātu personu.

Šie notikumi daudziem var šķist kā sens stāsts, ko der atcerēties un izbaudīt – kā smalkas smaržas vai laba vīna glāzi. Tomēr mūsdienu pasaulē netrūkst arī entuziastu, kuri nebeidz uzdot jautājumu: vai amerikāņi toreiz patiešām bija uz Mēness? Kaislības pastiprina daudzās neskaidrības un tīšās vai nejaušās mistifikācijas, kas tā vien virmo ap "Apollo-11" misiju jau no paša tās sākuma.

"Uzlabotās" fotogrāfijas un pazudusī filma

Uzmanības vērts ir kaut vai tas, ka lielākā daļa no fotokadriem, kuros amerikāņi ir redzami uz Mēness, ir viltojums. Šīs bildes radītas uz Zemes vai nu pēc atgriešanās, vai arī pirms lidojuma treniņu laikā. Šāda prakse NASA nebija nekas neparasts – misiju laikā no Mēness uz Zemi nosūtīto attēlu kvalitāte nereti bija tik slikta, ka NASA neriskēja tos publiskot. Foto un videomateriālos par "Apollo" misijām uz Mēnesi nereti ir "iekomponēta" arī autentiskā informācija par kosmosa kuģu "Gemini" piedzīvojumiem iepriekšējos gados. Tāpēc arī tajos ir vērojamas speciālistu novērotās neatbilstības un optiskās anomālijas.

Saistībā ar atklātībā pieejamo "Apollo-11" misijas fotomateriālu internetdiskusijās tiek apspēlētas visdažādākās tēmas – sākot ar astronautu palēcieniem, kuriem Mēness vājās gravitācijas ietekmē vajadzējis būt krietni augstākiem, un beidzot ar viņu pēdām, kuru nospiedumi putekļotajā Mēness virsmā esot pārāk dziļi un skaidri saskatāmi. Citiem šķiet dīvaini, kāpēc amerikāņi no Mēness fotogrāfijās neiemūžināja Zemi. (Tā it kā esot atradusies pārāk augstu virs Mēness horizonta.) Vēl viens skeptiķu arguments – astronautu ēnām uz Mēness, kur Saule ir vienīgais gaismas avots, teorētiski būtu bijis jākrīt vienā virzienā, bet bildēs redzams, ka tās ir dažāda garuma un virziena. (To parasti izskaidro ar faktu, ka drošības dēļ astronauti uz Mēness vienmēr izsēdās vietās, kur Saule tikko uzlēkusi vai arī atradusies zemu virs horizonta.) Viena no lielākajām dīvainībām – kā uz Mēness var plīvot ASV karogs, ja ap Zemes pavadoni nav atmosfēras? (Diezgan vārgs šķiet pamatojums, ka astronautiem neesot izdevies līdz galam Mēness virsmā iestiprināt karoga pamatni. Tas neesot bijis nostiepts, un astronautam nācies ik pa brīdim karogu iztaisnot.) Savādību ķēdi papildina novērojums, ka nevienā no bildēm nav redzamas zvaigznes. Tas gan nemaz nešķiet tik dīvaini, jo pats Nils Ārmstrongs reiz atcerējies – atrodoties uz Mēness, bijusi sajūta, kā stāvot spilgti apgaismotā futbola stadionā, un nekādas zvaigznes tādā gadījumā nevarot saskatīt.

Pirms dažiem gadiem pasaulē diezgan plašu vērību piesaistīja telefilma "Mēness tumšā puse", kurā slavenā kinorežisora Stenlija Kubrika atraitne stāstīja, ka viņas vīrs prezidenta Niksona uzdevumā Mēness ainas esot īstenībā filmējis Holivudas paviljonos un, iespējams, arī Nevadas tuksnesī. (1968. gadā uz ekrāniem parādījās Kubrika filma "2001: kosmosa odiseja", kas, kā stāsta, bija ļoti iedvesmojusi Niksonu.) Pēc vēlāk izskanējušām ziņām, šī telefilma gan izrādījās vien kārtējais falsificējums.

Neizpratni raisa fakts, kāpēc NASA joprojām slēpj "Apollo-11" astronautu uzreiz pēc izsēšanās uz Mēness nofilmēto videomateriālu, tā vietā pasaulei rādot sliktas kvalitātes fragmentus, kas neatbilda pat tā laika tehniskajām iespējām. (Zināms, ka amerikāņi uz Mēnesi līdzi ņēma tobrīd pasaulē labāko fototehniku un kinokameras – zviedru firmas "Hasselblad EL 500" ražojumus.) Pēc oficiālās versijas, noslēpumainā filma esot bez pēdām pazudusi NASA arhīvā. Pirms diviem gadiem pasauli aplidoja vēsts, ka viena tās kopija atradusies Sidnejā, pateicoties grupas "Pink Floyd" producentam Pīteram Kliftonam, kurš to savulaik izlūdzies NASA, lai filmētu grupas slavenā albuma "The Dark Side Of The Moon" videoklipu. Skeptiķi gan uzskata, ka šis videomateriāls visdrīzāk ir viltojums, ko NASA "pametusi" sabiedrībai, lai atkal uzjundītu tās interesi par Mēness iekarošanas aizkulisēm.

Vai Brežņevs vienojās ar Niksonu?

Visas šīs neatbilstības ir rosinājušas aizdomas, ka ASV raķeti gan palaidušas kosmosā, bet tā nekad nav nogādājušas astronautus uz Mēness. Pēc šīs teorijas iznāk, ka "Apollo-11" ar astronautiem vienkārši astoņas dienas riņķojis ap Zemi. No kurienes tad skanēja sarunas ar tā apkalpi, kuras taču dzirdēja vai visa pasaule?

Daži domā, ka tās varēja pārraidīt no kāda Zemes punkta caur retranslatoru, kuru iepriekš uz Mēnesi nogādājuši bezpilota aparāti.

No padomju avotiem gan zināms, ka vismaz no 1968. gada rudens līdz 1969. gada decembrim "Apollo" pārvietošanos nemitīgi izsekoja PSRS kosmiskās novērošanas ierīces. Krievi ne vien noklausījās astronautu sarunas, bet arī saņēma telemetrisko informāciju par borta sistēmu darbību. Līdz ar to visticamāk, ka amerikāņi tomēr vismaz reizi bija apriņķojuši ap Mēnesi un vismaz reizi nosēdušies uz tā, jo no krievu modrajām acīm vienkārši nebija iespējams izvairīties. Amerikāņu klātbūtni uz Mēness arī netieši apstiprina lāzeratstarotāji, ar kuriem var ļoti precīzi noteikt attālumu no Zemes līdz Mēnesim. (Skeptiķi gan teiks, ka tos uz Mēnesi nogādāja automātiskās stacijas.) Iespējams, atbildi uz šo mīklu sniegs jaunākie dati no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, kas raidīti uz Mēnesi.

Neoficiāli avoti min, ka, sākot no 1969. gada beigām ("Apollo-12" misija), padomju puse it kā zinājusi, ka amerikāņu lidojumi tiek falsificēti, tomēr atmaskošana nav sekojusi. Krievija vēl šodien nav atslepenojusi savu izlūkdienestu informāciju arī "Apollo-11" sakarā. Kāpēc? Pēc viena no pieņēmumiem, Brežņeva valdība šīs ziņas izmantojusi spiedienam uz ASV, iegūstot iespēju sākt savas naftas piegādes uz Rietumiem. (Tās patiešām sākās 70. gadu sākumā – vēl pirms arābu izraisītās naftas krīzes. Tomēr diez vai šo faktu var uzskatīt par neapstrīdamu pierādījumu sazvērestībai abu lielvalstu starpā. Tā šķiet pārāk neticama – it sevišķi aukstā kara apstākļos.)

Bez cerības atgriezties

Ar "Apollo-11" misiju saistīto sazvērestības teoriju piekritēju vidū viens no pazīstamākajiem ir amerikāņu rakstnieks Bils Keizings, kurš kādreiz strādāja par tehniskās informācijas daļas priekšnieku kompānijā "Rocketdyne" (tā būvēja raķešdzinējus programmai "Apollo"). 1976. gadā viņš uzrakstīja grāmatu "Mēs nekad nebijām uz Mēness", kurā pauda visai murgainu ideju, ka amerikāņu astronauti kādā misijas sagatavošanās posmā esot bijuši pakļauti hipnotiskajai zombēšanai. Tās laikā viņu apziņā iepotētas viltus atmiņas par it kā notikušu ceļojumu. Keizinga grāmatā arī izskan viedoklis, ka NASA tehnoloģiju attīstības līmenis nav bijis pietiekams misijai uz Mēnesi. Arī šodien daudzi uzskata, ka amerikāņiem 60. gadu beigās nav bijis pieredzes, lai nodrošinātu kuģu atgriešanos uz Zemes ar otro kosmisko ātrumu. Turklāt bijušas arī problēmas ar nesējraķeti "Saturn-5" tās pārāk mazās celtspējas dēļ. Bažas raisīja arī tas, ka pirms "Apollo-11" misijas izcilā vācu konstruktora Vernera fon Brauna lolojumam bija veikti divi izmēģinājumi un otrajā raķetes trešā pakāpe pēkšņi izjuka gabalos.

"Apollo" sistēmām izmēģinājumos mēdza arī atslēgties borta skaitļošanas tehnika (datora procesors sastāvēja tikai no 5000 mikroshēmām, bet operatīvās atmiņas apjoms bija četri kilobaiti) un gadījās vēl citas ķibeles. Viena no tādām 1968. gadā ASV gaisa kara spēku Elingtonas bāzē gandrīz kļuva liktenīga Nilam Ārmstrongam. Tikai laimīga gadījuma dēļ viņš paspēja katapultēties no vadību pazaudējušā lidaparāta.

Skeptiķi arī spriež, ka astronautu skafandri, lai gan 25 kārtas biezi, tomēr neesot bijuši piemēroti darbam uz Mēness. Franču inženieris Ralfs Renē ir aprēķinājis – lai aizsargātu apkalpi no radiācijas, kosmosa kuģa sienām un skafandram vajadzējis būt vismaz 800 milimetru biezumā, turklāt izgatavotiem no tīra svina.

Tāpēc nav brīnums, ka jau pirms "Apollo-11" lidojuma ASV prezidents Niksons bija sagatavojies nepieciešamības gadījumā teikt sēru runu. Misijai orbītā piedzīvojot ko neparedzēti traģisku, bija arī nolemts ar astronautiem pārtraukt jebkurus sakarus.

Vēlāk ASV valdībai ne reizi tika pārmests, ka, vēloties uzvarēt kosmiskajā sacensībā ar PSRS, tā sūtījusi "Apollo-11" misiju uz Mēnesi bez pienācīgiem aprēķiniem un drošības līdzekļiem. Ļaunākā scenārija gadījumā – bez jelkādas cerības atgriezties. Šķiet, daudzās situācijās astronautu dzīvība tiešām bija atkarīga vienīgi no viņu pašu drosmes un straujās reakcijas. Piemēram, Ārmstrongam un Oldrinam aizlidojot no Mēness, notika negaidītais – pēkšņi ieklemmējās dzinēja slēdzis. Oldrins atrisināja situāciju ar vienkāršas pildspalvas palīdzību.

Tostarp amerikāņu 60. gadu beigu panākumus kosmosa apguvē nebūtu prātīgi arī novērtēt par zemu. Jau projekta "Gemini" ietvaros viņiem izdevās pirmajiem palaist kuģi, kas spēja veikt manevrus orbītā, jo bija aprīkots ar borta datoru. Līdz misijai uz Mēnesi amerikāņi jau bija veiksmīgi izpildījuši vismaz sešas pilotējamo kosmosa kuģu saslēgšanās. Krievu kontā bija tikai viena šāda operācija. Turklāt, ja runājam par "Saturn-5", krievi tik spēcīgas nesējraķetes iemācījās būvēt tikai 80. gados.

Kāpēc nepatika dublieri?

Skeptiķi savu argumentu vidū min arī kādu pavisam baisu un neticamu. Lai saglabātu noslēpumā Mēness lidojumu falsificēšanu, NASA it kā nogalinājusi vienpadsmit "Apollo" programmās piedalījušās personas. No pirmā skata, skaitļi patiešām ir daiļrunīgi, jo tikai 1967. gadā vien pārsvarā dažādās katastrofās aizgāja bojā astoņi šajos projektos lielākā vai mazākā mērā iesaistīti cilvēki. Viņu vidū – arī nelaimīgā "Apollo-1" apkalpe, kuru kuģī 1967. gada 27. janvārī treniņu laikā izcēlās ugunsgrēks. (Ļoti līdzīgos apstākļos pie pazemināta spiediena ar skābekli piepildītā barokamerā 1961. gadā sadega arī PSRS kosmonauts Valentīns Bondarenko.) Bet kas tad notika ar tiem, kas tieši lidoja "Apollo" kosmosa kuģos? Izrādās, nekas īpaši aizdomīgs. No divpadsmit astronautiem, kuri ir pabijuši uz Mēness, šobrīd aizsaulē ir aizgājuši trīs. Slavenais Alans Šepards, pirmais amerikānis, kurš pabija kosmosā, nomira 74 gadu vecumā no leikēmijas. "Apollo-12" komandieris Čārlzs Konrads 69 gadu vecumā nositās ar motociklu, bet "Apollo-15" apkalpes loceklis Džeimss Ērvins šo pasauli pameta infarkta dēļ.

Pētot "Apollo" misiju norisi, skeptiķi arī novērojuši, ka NASA nezin kāpēc ļoti nelabprāt izmantojusi dublierus (viņi katrā ziņā bija nepieciešami, jo astronauts varēja saslimt, bet katrs šāds lidojums ta ču izmaksāja vairākus simtus miljonus dolāru). Bija gadījumi, kad lidojumus vairākas reizes pat atlika, tomēr dublierus kuģos laida iekšā tikai galēji ekstrēmos gadījumos. Arī šis apstāklis dažus uzvedina uz domām, vai pamatekipāžu sagatavošanā nebija kāds noslēpums, par kuru citiem labāk nezināt.

Ko šodien dara "Apollo-11" apkalpe?

Pārsteidzošākais ir tas, ka tūlīt pēc triumfālās misijas šie trīs vīri nekad vairs nepiedalījās kosmosa lidojumos un aizgāja no NASA. Katrs no viņiem ir visaugstākās klases gaisa spēku profesionālis, tomēr citādi viņi ir ļoti dažādi un arī viņu dzīves ceļi ir veidojušies atšķirīgi.

Nils Ārmstrongs, šodien – Sinsinati universitātes astronautikas profesors, pēc rakstura ir ļoti noslēgts. Draugi viņu raksturo kā tipisku amerikāni, kurš brīvajā laikā iedzer alu, bet nemēdz plātīties ar saviem varoņdarbiem. Viņš ir vienīgais no "Apollo-11" apkalpes, kurš nekad savu zvaigžņu stundu nav centies atainot memuāros.

Īsts mačo tips, atlētisks, sabiedrisks, raibu žakešu mīļotājs. Parasti viņu varēja redzēt ar glāzi rokā, pīpi zobos un trim gredzeniem pirkstos (viens no tiem simbolizēja viņa piederību Masonu ložai)... Šāds varētu būt otra Mēness iekarotāja, Vestpointas militārās akadēmijas absolventa Edvīna (Baza) Oldrina raksturojums viņa triumfa laikos. Par Oldrinu vēlāk mēdza teikt, ka viņš ir garīgi salūzis amerikāņu varonis, jo kāda viņa dvēseles daļa tā arī nav spējusi atgriezties no kosmosa. Paša Oldrina rakstītās atmiņas par šo laiku ir kā rūgtas un atklātas grēksūdzes. "Mūs centās padarīt par ideāliem, īstiem amerikāņiem. Tomēr mums, tāpat kā visiem, bija savas problēmas. Bija skumji apzināties, ka jāizrādās kā reklāmas stabam. Sāpināja mūsu iekšējās nesaskaņas, strīdi un sāncensība. Savstarpējais ienaids kosmosa programmā bija tāds pats kā visur citur," viņš raksta. Pēc publikācijām ASV presē var nojaust, ka kādā dzīves posmā Oldrins sāka lietot alkoholu un psihotropās vielas, līdz bija spiests vērsties pie speciālistiem. Šodien viņš ir ASV Nacionālās kosmosa biedrības prezidents.

Trešais misijas dalībnieks, militārpersona Maikls Kolinss, sava līdzsvarotā rakstura dēļ bija izslavēts kā visu mīlulis. Pēc misijas beigām viņš kādu laiku strādāja par ASV valsts sekretāra palīgu, bet vēlāk sāka vadīt Smitsona universitātes aerokosmisko muzeju.

Neatbildēts paliek jautājums – kāpēc šie vīri nekad vairs nelidoja? Nevienam no viņiem nepiešķīra augstāko militāro pakāpi, kas ir pavisam neparasti tik lielam veikumam. Neviens "Apollo-11" apkalpes biogrāfs arī nespēj skaidri pateikt, kādu apsvērumu dēļ ASV valdība tieši šiem cilvēkiem uzticēja godpilno un bīstamo Mēness misiju. Vairākums lietpratēju pirms 40 gadiem uzskatīja, ka jālido būtu tikpat pieredzējušajiem Čārlzam Konradam, Ričardam Gordonam un Alanam Bīnam (vēl tika nosaukti arī Frenka Bormana un Džeimsa Louvela vārdi). Neliekas, ka šī izvēle varētu būt gluži nejauša...

Lai vai kā, bet NASA sadarbībā ar citām kosmosa lielvalstīm plāno līdz 2020. gadam atjaunot lidojumus uz Mēnesi, varbūt pat izveidojot uz tā pirmo cilvēku apmetni – bāzi, kurā astronauti varētu nākotnē uzturēties. Šim un citiem tikpat ambicioziem ar kosmosa apguvi saistītiem mērķiem ASV Kongress 2010. gadam vien ir piešķīris 18,7 miljardus dolāru. Līdz 2025. gadam apciemot Mēnesi gatavojas arī Krievija. Mēness odiseja turpinās.

***

"Apollo-11" lidojums

• Apkalpe: Nils Ārmstrongs, Maikls Kolinss un Edvīns (Bazs) Oldrins.

• Starta brīdis no Kenedija kosmodroma: 1969. gada 16. jūlijā plkst. 13.32 pēc Grinvičas laika.

• Nolaišanās uz Mēness: 1969. gada 20. jūlijā plkst. 20.17.

• Nolaišanās uz Zemes: 1969. gada 24. jūlijā plkst. 16.50.

• 30 reizes aplidoja Mēnesi.

• Mēness orbītā pavadīja 59 stundas, 30 minūtes, 26 sekundes.

***

• Amerikāņi savai Mēness programmai no 1963. līdz 1972. gadam iztērēja 25 miljardus dolāru. PSRS līdzīgiem mērķiem iztērēja summu, kas pielīdzināma

4 mljrd. dolāru.

• Lielāko finansējuma daļu – 18 miljardus dolāru – iztērēja izmēģinājumos turpat uz Zemes, tomēr arī tas neļāva izvairīties no traģēdijām.

• No visām "Apollo" misijām tieši "Apollo-11" Mēnesi sasniedza visātrāk (4,3 diennaktīs). Visilgāk lidoja "Apollo-17" (4,7 diennaktis).

• Nils Ārmstrongs 60. gadu otrajā pusē no NASA algā saņēma 30 054, Edvīns (Bazs) Oldrins – 18 623, Maikls Kolinss – 17 147 dolārus gadā.

• Cilvēki uz Mēness virsmas kopumā pavadījuši trīs dienas un astoņas stundas, kuru laikā, gan ejot, gan braucot ar lunomobiļiem, pievārēts ap 100 kilometru liels attālums, bet no Mēness uz Zemi nogādāti 382 kilogrami dažādu iežu.

P.S. Arī šobrīd notiek gatavošanās jaunajaii amēness (iespeājsm arī Marsa) misijai un tiek izstrādatas jaunas tehnoloģijas. Dažas no tā var skatīt pievienotajā video:

Ceļš uz garīgām zināšanām

Ieskats jaunajā NASA Mēness misijā