Neliels ieskats Visuma svarīgākajos atklājumos

PSIHOFIZIKĀLIE FENOMENI UN FIZIKĀLĀ VAKUUMA TEORIJA

GENĀDIJS IVANOVIČS ŠIPOVS

Pēdējo gadu laikā laikraksti, radio, žurnāli un televīzija gandrīz ikdienas ziņo par parādībām, kas tiek dēvētas par anomālām. Mēs uzzinām par dažādiem notikumiem, kas atkārtojas, tie saistīti ar cilvēka psihi (gaišredzība, telekinēze, telepātija, teleportācija, levitācija, ekstrasensorika utt.). Visas šīs liecības dabas pētniekā rada aizsargreakciju „aizdomīgas skepses” veidā un visdrīzāk gan tas runā par esošo zinātnisko zināšanu ierobežotību.
Plašāks skatījums tiek piedāvāts autora izstrādātajā vispārējās relativitātes un fizikālā vakuuma teorijas programmā [1,2], kuras mērķis- apvienot Austrumu un Rietumu kultūru priekšstatus par ap mums esošo realitāti uz zinātniska pamata Kā izrādījās, fizikālā starpnieka lomu psihofizikas parādībās uzņēmušies primārie torsionu (vērpes) lauki [3], kam piemīt virkne neparastu īpašību, proti:
a) tie nepārnes enerģiju, bet pārnes informāciju;
b) torsionu (vērpes) signāla intensitāte ir vienāda jebkurā attālumā no avota;
c) torsionu (vērpes) signāla ātrums pārsniedz gaismas ātrumu;
d) torsionu (vērpes) signālam piemīt augsta caurkļūšanas spēja;
Visas šīs īpašības atklātas veicot vakuuma vienādojumu teorētisko analīzi, tās sakrīt ar fizikālā starpnieka īpašībām, kas savukārt noteiktas daudzos eksperimentālajos darbos [2,3].
Reliģioza satura grāmatas un seni filozofiski traktāti apgalvo, ka bez fiziskā ķermeņa cilvēkam vēl ir arī astrālais, mentālais u.c. ķermeņi, kurus veido „smalkās matērijas”, un kuri spēj saglabāt informāciju par cilvēku pat pēc viņa fiziskā ķermeņa nāves. Vakuuma teorija apstiprina šos priekšstatus, jo šajā teorijā bez mums jau zināmajiem realitātes četriem līmeņiem- ciets ķermenis, šķidrums, gāze un elementārdaļiņas, eksistē smalko pasauļu fiziskās īpašības aprakstoši objekti, šīs īpašības saistītas ar cilvēka apziņu. Medicīnas darbiniekam tas nozīmē, ka tikai fiziskā ķermeņa ārstēšana nebūs veiksmīga slimībās, kuras rodas tālab, ka traucējumi ir smalkajos ķermeņos.

SEPTIŅI REALITĀTES LĪMEŅI.

Viens no būtiskākajiem vakuuma teorijas rezultātiem ir psihofizikālo fenomenu sistematizēšana atbilstoši sekojošiem fiziskās realitātes septiņiem līmeņiem:
1. ciets ķermenis- zeme;
2. šķidrums- ūdens;
3. gāze- gaiss;
4. plazma- uguns;
5. fiziskais vakuums- ēters;
6. sākotnējie torsionu lauki [1]- apziņas lauks [4];
7. absolūtais „Nekas”- Dievišķā monāde.
Tiešām- esošā zinātniskā un tehniskā literatūra atspoguļo galvenokārt šobrīd sasniegto zināšanu līmeni par pirmajiem četriem realitātes līmeņiem, kurus apskata kā četrus vielas fāžu stāvokļus. Visas mums zināmās fizikas teorijas, sākot no Ņūtona mehānikas un beidzot ar mūsdienu fundamentālajām fizikālo mijiedarbību teorijām, nodarbojas ar teorētisku un eksperimentālu cietvielu, šķidrumu, gāzu, dažādu lauku un elementārdaļiņu uzvedības izpēti.
Pēdējos divdesmit gados paātrinātā tempā parādās fakti, kuri norāda, ka eksistē vēl divi līmeņi- primārais vērpes (griešanās) lauks vai „apziņas lauks” [4] jebšu informācijas lauks un Absolūtā „Nekas” lauks. Šos līmeņus daudzi pētnieki atzinuši kā realitātes līmeņus, uz kuriem bāzējušās cilvēcei sen zudušās tehnoloģijas. Tādās tehnoloģijās realitātes izpētes pamata metode ir meditācija, atšķirībā no refleksijas, ko izmanto kā esošās pasaules izpētes metodi objektīvajā fizikā.
Divi augšējie līmeņi, ieskaitot daļiņu un vakuuma līmeni, veido „subjektīvo fiziku”, jo te galvenais faktors dažādām parādībām zemākajos līmeņos ir apziņa ( jogu lidošana, telekinēze, gaišredzība, parapsiholoģija, Uri Hellera eksperimenti u.c.). Galvenā enerģija, kas darbojas augšējos līmeņos- psihiskā enerģija, kuru mums nāksies apgūt tuvākajā nākotnē, un kurai acīmredzami ir svarīga loma medicīnas jautājumos. Patreiz vairāk kā 120 valstu zinātnieki nodarbojas ar intensīvu otrā līmeņa izpēti. Tam radīti zinātniskie centri, aprīkoti ar mūsdienīgām iekārtām un izstrādātas zinātniskās programmas, piemēram, Transcendentālās Mahariši Mheš Jogas [4] meditācijas programma, kas ļauj iegūt reālus, pietiekoši iespaidīgus sasniegumus daudzās cilvēku dzīves nozarēs- veselības aprūpē, mācībās, ekoloģijā, zinātnē u.c. Šie sasniegumi pārliecinoši parāda, ka materiālā un ideālistiskā, matērijas un apziņas, zinātnes un reliģijas pretnostatīšana, kas dziļi sakņojas otrajā līmenī, būtiski ierobežo mūsu priekšstatus par realitāti. Visdrīzāk visi šie pretstati veido dialektisku vienību visos realitātes līmeņos un vienlaikus dažādās pakāpēs izpaužas vienā vai otrā situācijā. Saprotams, ka bez triju augšējo līmeņu uzskaites pasaules aina izrādīsies nepilnīga. Vēl vairāk, notiek mūsdienu fizikas likumu izpētes metožu saplūšana ar „tīro zināšanu” iegūšanu, cilvēka apziņai mijiedarbojoties ar Apziņas Lauku (Šis termins ņemts no žurnāla „ Sovremennaja nauka i Vedičeskije znaņija”[4] ). Tas saskaņā ar Mahariši- Hagelina zinātnisko programmu [5], ir vienots avots gan dabaszinātņu likumiem, gan sabiedrības likumiem [6]. Tālab ar psihofiziku (subfiziku) tiek saprastas parādības, kuru galvenais iemesls kā izrādās ir cilvēka apziņa, bet galvenā tehnoloģija- meditācija.

MEDITĀCIJA.

Austrumos pirms vairākiem tūkstošiem gadu radās pilnīgi neparasts ( no rietumu zinātnes viedokļa) realitātes izzināšanas veids- meditācija. Speciālas metodikas rezultātā cilvēks, kas nodarbojas ar meditāciju, var mērķtiecīgi paplašināt savas apziņas mijiedarbības lauku ar Informācijas Lauku (Apziņas Lauku), kura izplatītājs ir primārais torsionu (vērpes)lauks [1], un tādējādi iegūt zināšanas par ap mums esošo pasauli.
1972. gadā indiešu filozofs un fiziķis Maharaši Mahešs Joga ASV nodibināja starptautisku universitāti meditācijas praktiskajai pielietošanai dažādās mūsdienu sabiedrības dzīves nozarēs: medicīnā, zinātnē, ekonomikā.
Mahariši un daudzie viņa sekotāji izmanto meditācijas metodiku un zināšanas no senās vēdu zinātnes- Ajūrvēdas, saskaņā ar kuru Apziņas Lauks potenciāli satur visu informāciju par realitāti. Šī transcendentālās meditācijas programma (TM programma) guvusi plašu atzinību un izplatību visā pasaulē, tālab tikušas atvērtas daudzas filiāles dažādās valstīs, ieskaitot Krieviju. ASV katrā trešajā koledžā un universitātē ir fakultāte, kas nodarbojas ar pētījumiem TM programmas ietvaros.
80- to gadu vidū Mahariši universitātes fizikas fakultāti vadīja Hārvardas universitātes abolvents D. Hagelins, kurš pirms tam dažus gadus bija strādājis kā teorētiķis Eiropas elementārdaļiņu laboratorijā un bija pazīstams ar saviem darbiem par vienotā lauka teoriju un superstīgu teoriju.
D. Hagelins apgalvo, ka Mahariši Vienotā Lauka Tehnoloģija atver cilvēka apziņu tiešai pieredzei – saplūstot apzinošajam prātam ar vienoto lauku- Apziņas Lauku, kas nosaka visus dabas likumus.
Pētījumi rāda, ka „Tīrajai Apziņai” , kas nepieciešama, lai mijiedarbotos ar Vienoto Lauku, ir raksturīgi četri pamata stāvokļi, kuri atšķiras no apziņas stāvokļa nomodā, miegā vai dziļā miegā. Apmēram 25 valstu 500 zinātniskajām grupām 200 universitātēs ir dokumentāli pierādījumi neapšaubāmajai TM programmas lietderībai tādās nozarēs kā psiholoģija, fizioloģija un socioloģija. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar transcendentālo meditāciju, uzlabojas veselība, tie kļūst attapīgāki, paaugstinās radošais potenciāls, uz labo pusi izmainās tikumība.
TM programmas gala mērķis ir visu vai vairuma ļaužu cilvēciskā saprāta pacelšana līdz Vienotā Lauka līmenim. Tiek gaidīts, ka tādā gadījumā cilvēce sāks dzīvot harmonijā ar dabas likumiem, pie tam slimu cilvēku skaits strauji samazināsies. Vienotā Lauka tehnoloģija aicina izmainīt mūsdienu antiekoloģisko industriālo tehnoloģiju, un galu galā „radīt paradīzi uz Zemes”.

CILVĒKA SEPTIŅI ĶERMEŅI.

Pastāv atšķirīga cilvēka smalko ķermeņu klasifikācija. Piemēram, pēc Barbaras Brennanas uzskatiem 7 tādi ķermeņi [7] ir saistīti ar katru no septiņām pamata čakrām. Autors pieturas pie nedaudz citas klasifikācijas, uzskatot, ka no septiņiem cilvēka ķermeņiem viens ir fiziskais, bet pārējie seši ir saistīti ar smalko pasauli, t.i., fizikālais šo ķermeņu datu pārraidītājs ir torsionu (vērpes)lauks.
Vakuuma teorijā eksistē divu veidu torsionu lauki, kuri kvalitatīvi atšķiras viens no otra:
1) primārie torsionu (vērpes)lauki- lauki, kuriem nepiemīt enerģija, bet tie ir spējīgi pārnest informāciju;
2) sekundārie torsinu (vērpes) lauki, kas veidojas no materiālajiem objektiem.
Pamatojoties uz zināšanu kopumu, kas iegūts pētot ezoteriskos un reliģiozos traktātus, var secināt, ka ēteriskais, astrālais un mentālais ķermenis ir formējušies no otrējiem torsionu laukiem, t.i., tie radīti no atomāri- molekulārās fiziskā ķermeņa struktūras. Pārējie smalkie ķermeņi- kauzālais, dvēsele un gars ir veidoti no pirmējiem torsionu laukiem un nepastarpināti mijiedarbojas ar apziņas lauku. Smalko ķermeņu kopums veido cilvēka apziņu, tālab apziņai piemīt nelokāla daba, t.i., tā nav lokalizēta cilvēka galvā, par to liecina daudzskaitlīgie cilvēku, kas bijuši klīniskajā nāvē, apziņas pētījumi. [8,9]

VAKUUMA TEORIJA UN SENĀS MĀCĪBAS.

Daudzi senie Austrumu filozofijas traktāti apgalvo, ka visa esošā avots ir tukša telpa vai vakuums mūsdienu izpratnē. Zinātnes attīstība zinātniekus novedusi pie tieši tāda pat priekšstata par jebkura veida matērijas avotu un tas savukārt veidoja pamatu piektā- realitātes vakuuma stāvokļa (pēc cietvielas, šķidruma, gāzes un plazmas) līmeņa izpētei, pamatojoties uz mūsdienu matemātisko aparātu un jaunām pilnīgām iekārtām.
Jau 20.gs. sākumā, radot Maksvela- Diraka kvantu elektrodinamiku no vienas puses un Einšteina gravitācijas teoriju no otras, teorētiskajā fizikā kā izpētes objekts parādījās jauns realitātes līmenis- fizikālais vakuums, pie tam būtībā dažādas teorijas piedāvāja dažādus priekšstatus par to. Ja Einšteina teorijā vakuums tiek skatīts kā tukša četrdimensiju laiktelpa, ko raksturo Rīmana ģeometrija, tad Maksvela- Diraka elektrodinamikā vakuums (globāli neitrāls) ir kā sava veida „buljons, kas vārās”, sastāvošs no virtuālām daļiņām- elektroniem un antidaļiņām- pozitroniem.
Turpmākā kvantu lauka teorijas attīstība parādīja, ka visu kvantu lauku pamatstāvoklis- fizikālais vakuums- veido ne tikai virtuālos elektronus un pozitronus, bet arī visas citas zināmās daļiņas un antidaļiņas, kas atrodas virtuālā stāvoklī.
Lai apvienotu šos divus atšķirīgos priekšstatus par vakuumu, Einšteins izvirzīja programmu, kas ieguva vienotā lauka teorijas nosaukumu. Teorētiskajā fizikā, kas pievēršas šim jautājumam, tikušas noformulētas divas globālas idejas, kas piedāvā veidot vienotu pasaules ainu: tā ir Rīmana, Kliforda un Einšteina programma, saskaņā ar kuru „..fiziskajā pasaulē nenotiek nekas, izņemot telpas liekuma izmaiņas, kas iespējams, ir pakļautas nepārtrauktības likumam”[10], un Heizenberga programma, kas piedāvā visas matērijas daļiņas veidot no spina daļiņām ½ [11]. Apvienojot šīs divas programmas, grūtības, pēc pazīstamā teorētiķa, Einšteina skolnieka Džona Vīlera domām, rodas tālab, ka „.. doma par spina jēdziena iegūšanu tikai no vienas klasiskās ģeometrijas liekas esam tikpat neiespējama, cik sen jēgu zaudējusī dažu iepriekšējo gadu pētnieku cerība atvasināt kvantu teoriju no relativitātes teorijas.” [12]. Vīlers šos vārdus teicis 1960. gadā, lasot fizikas lekcijas Enriko Fermi vārdā nosauktajā Starptautiskajā skolā. Tad viņš vēl nezināja, ka jau tajā laikā bija sākušies spīdošie Penrouza darbi, kuri parāda, ka tieši spinori var būt klasiskās ģeometrijas pamatā, un, ka tieši tie nosaka laika- telpas topoloģiskās un ģeometriskās īpašības, tādas kā, piemēram, tās dimensija un signatūra. [13]. Tāpēc jaunā pasaules aina, pēc autora domām, var tikt atrasta tikai apvienojot Rīmana Kliforda-Einšteina-Heizenberga- Penrouza programmas ar neskaitāmajiem fenomeniem, kas neiederas mūsdienu zinātniskajos priekšstatos.
Tagad kļūst skaidrs, ka Vienotā Lauka Teorijas programma ir pāraugusi Fizikā lā Vakuuma Teorijā, kas ir aicināta skaidrot ne tikai objektīvās fizikas, bet arī psihofizikālās parādības.
Šobrīd pastāv bagātīgs faktiskais materiāls, attiecināms uz psihofizikālajām parādībām, taču pamatīga teorētiskā pamatojuma šajos, pat ņemot vērā Hāgelina [4-6], darbus, nav joprojām. Jebkuri mēģinājumi skaidrot esošos faktus atrauti no mūsdienu zinātnes nevar tikt uzskatīti par veiksmīgiem, jo realitāte pastāv kā vienots veselums, bet psihofizika, no vienas puses un mūsdienu fizika no otras, ir kā viena veseluma dažādas šķautnes.
Šajā darbā tika parādīts, ka dažas psihofizikālo parādību kopīgās īpašības ( piemēram, informācijas pārraide ātrāk par gaismu), ir atvedināmas no fizikālā vakuuma teorijas [1,2,14]. Šī teorija ir dabisks fizikas zinātnes attīstības rezultāts un tāpēc nav nekā pārsteidzoša, ka tieši psihofizikālās parādības ir ievērojams arguments apkopojot mūsdienu fizikas teorijas.
Eksperimenti rāda, ka psihofizikas galvenais instruments ir cilvēka apziņa, kas ir spējīga „pieslēgties” primārajam vērpes laukam (vai Vienotajam Apziņas Laukam) un caur to iedarboties uz „rupjajiem” realitātes līmeņiem- plazmu, gāzi, šķidrumu un cietvielu. Diezgan ticami, ka vakuumā eksistē kritiskie punkti (bifurkācijas punkti), kuros visi realitātes līmeņi izpaužas vienlaikus virtuālo tēlu veidā. Pietiek ar nenozīmīgām iedarbībām uz šiem „apziņas lauka” kritiskajiem punktiem, lai notikumu attīstība novestu pie tā, ka no vakuuma dzimst vai nu cieti ķermeņi, vai šķidrumi, gāzes utt. Priekšmetu teleportācijas parādības eksistence norāda uz šo iespēju- „ aiziešanu vakuumā” un „dzimšanu no vakuuma” pie kam ne tikai elementārdaļiņu un antidaļiņu līmenī, tas iespējams arī daudz sarežģītākiem fizikālajiem objektiem, kas ietver sevī milzīgu, sakārtotu šo daļiņu sakopojumu. Svarīgi atzīmēt, ka bez gravitācijas un elektromagnētiskā lauka, fizikālā vakuuma teorija īpašu lomu iedala apziņas laukam, kura fizikālais pārnesējs ir inerces lauks (torsionu lauks).
Šis fizikālais lauks rada inerces spēkus, kas iedarbojas uz jebkuru matērijas veidu tās universāluma dēļ. Nav izslēgts, ka telekinēzes parādība ( dažādu priekšmetu pārvietošana ar psihofizikālo spēku) ir skaidrojama ar cilvēka spēju uzbudināt vai ierosināt fizikālo vakuumu priekšmeta tuvumā tā, ka rodas lauki un inerces spēki, kas izsauc priekšmeta kustību.
Autors izsaka cerību, ka tieši fizikālā vakuuma teorija izrādīsies tas zinātniskais pamats, kurš ļaus mums izskaidrot tik mīklainas parādības kā psihofizikas parādības.

CILVĒKA KOSMISKĀ EVOLŪCIJA.

Fizikālā vakuuma teorija liek mums pārskatīt matērijas un apziņas saattiecināšanu, prioritāti dodot apziņai kā jebkura reāla procesa radošajam sākumam. Pasauļu un vielas, no kā tā sastāv, radīšana sākas ar Absolūto „Nekas” no potenciālā matērijas stāvokļa- fizikālā vakuuma bez jebkādas sākotnējās matērijas. Iespējamo pasauļu skaits šādā situācijā ir bezgalīgs, tāpēc augstākajai apziņai- Absolūtajam „Nekas” radīšanas procesā nepieciešami brīvprātīgi palīgi, kurus tas pats rada „pēc sava vaiga un līdzības”. Šo palīgu mērķis- pastāvīga pašpilnveidošanās un evolūcija. Evolūcijas pakāpieni veidoti atbilstoši septiņu līmeņu realitātes shēmai, kas rodama fizikālā vakuuma teorijā, tāpēc evolūcija nozīmē virzīšanos pa kāpnēm uz augšu uz smalkajiem vakuuma un bezvakuuma realitātes līmeņiem. Šis mērķis apvieno visus palīgus, lai gan tie atrodas uz dažādiem evolūcijas kāpņu pakāpieniem. Jo augstākā līmenī atrodas palīgs, jo tuvāk tas atrodas Absolūtajam „Nekas” gan savās informatīvajās gan radošajās iespējās. Produktīviem palīgiem šīs radošās iespējas ir tik kolosālas, ka tie ir spējīgi radīt izpaustā stāvoklī zvaigžņu sistēmas un saprātīgas būtnes, līdzīgas mums.
Mūsu planētas cilvēks, iespējams, ir augsta līmeņa palīgu-radītāju vai radītāja radīts. Un mūsu, tāpat kā visa pasaulē esošā, uzdevums- palīdzēt Absolūtajam „Nekas” tā radošajā darbā. Tas, kuram tajā veicas, šī darba procesā arī pakāpjas augšup pa evolūcijas kāpnēm, kļūstot brīvs un gūstot arvien vairāk un vairāk iespēju radošajai darbībai.

NOSLĒGUMS.

Kopsavilkumā, var atzīmēt, ka tradicionālie psihologu priekšstati par cilvēku ir ierobežoti, jo neņem vērā smalkās fiziskās matērijas, kas saistītas ar fizisko ķermeni. Mūsdienu skatījums uz ap mums esošo pasauli prasa jaunas, efektīvākas pieejas, lai varētu izpētīt psihofizikālās parādības, kas pamatotas ar jaunākajām teorētiskajām izstrādnēm dabaszinātnēs. Vislielāko interesi šajā ziņā raisa fizikālā vakuuma teorija [1], kas pareģo smalko pasauļu, saistītu ar cilvēka psihi, eksistenci.

LITERATŪRA.


1. Шипов Г.И. Теория физического вакуума. М.. Н-Т Центр. 1993, 362 с.

2. Акимов А.Е. Эвристическое обсуждение проблемы поиска
лальнодеПствип. EGS - концепция. М.. 1991. 63 с. Препр. МНТЦ ВЕНТ:
№7А.

3. Акимов А.Е. Шипов Г. И. Торсионные поля и их экспсрцмсшалыюс
проявление. М" 1995. 53 с. Препр. МИТПФ АЕН: №4.

4. Hagelin J.S. Modern Science and Vedic Science, v.3. №1. 1989,
р.З-72.

5. Hagelin J.S. Achieving World Peace Throiiglia New Science and
Technology. Maharishi Jnter.Univer. Press, Fail-field, 1992.

6. Hageliii J.S., Herriott S.R. Unified Field Based Economiccs.
Maharishi Jnter.Univer. Press, Fail-field, 1991.

7. Бренпан Б. Руки света, С-П6. 1995.

8. Коротков К. Свет после жизни, С-П6, 1994.

9. Lorinier D. Whole in One. Penguin Books Lid, England. 1990.

10. Клиффорд // Альберт Эйнштейн и теория гравитации. М.. Мир. 1979.
С.36-46.

11. Heisenberg W. // Rev. Mod. Phys. 1957. Vol. 29. P. 269.

12. Уплер Дж. Гравитация, нейтрино и Вселенная. М.. Изд-во пностр.
лит. 1962. 153 с.

13. Пенроуз P., Риндлер В. Спиноры и пространство-время. Т. 1. М..
Мир. 1987.

14. Шипов Г. И. Явления психофизики п теория физического вакуума. В:
Сб. "Сознание и физический мир" под ред. А.Е. Акимова. ИАЯ М.. 1995.
с.35.

Citas dimensijas eksistē

Atradu vienu senu rakstu portālā www.eniostudija.lv, kas manuprāt joprojām ir interesants.
Piedāvāju Jūsu uzmanībai šo informāciju. Intervija notika 2001 gadā.

Latvijas Zinātnes un dialoga centra direktors Prof. Dr. habil. math. Andris Buiķis jau vairāk kā trīsdesmit gadu velta uzmanību zinātnes vispārīgām, to vidū strīdīgām, problēmām, arī ezotēriem jautājumiem.

Izdevniecība «Madris» ir laidusi klajā Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa, Latvijas Universitātes profesora Andra Buiķa grāmatu «Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam». Zinātnieks ir arī Vācijas Lietišķās matemātikas un mehānikas biedrības (GAMM), Amerikas Matemātikas biedrības (AMS) un Latvijas Matemātikas biedrības (LMB) biedrs.

Andris Buiķis ir izstrādājis oriģinālas matemātiskas metodes parciālajiem diferenciālvienādojumiem, organizējis ap desmit starptautisku konferenču, referējis vairāk kā 50 starptautiskās konferencēs, vairākkārt lasījis lekcijas dažādās ārzemju universitātēs. Viņš ir autors aptuveni 200 publikācijām matemātikā, daudziem enciklopēdiju un publicistiskiem rakstiem.

Saruna ar progresīvo zinātnieku Andri Buiķi Zinātņu Akadēmijas augstceltnes viņa kabinetā bija patiesi interesanta, jo aizskārām savulaik ar ierastajām zinātnes metodēm neizskaidrojamas parādības.



- Tas, kas pirms desmit gadiem bija mistika, tagad ir psihofizika vai kvantu fizika vai vēl kaut kas... Cik lielā mērā tā var teikt, un, ja tā, tad zinātne šobrīd atrodas zīdaiņa līmenī...

- Tā es negribētu teikt. Es gribētu atsaukties uz Spinozu, kurš teica - ja mēs iedomājamies tumšu sienu un mūsu izzinātais ir kā gaismas aplis, tad, jo tas kļūst lielāks, jo lielāka kļūst aploce, ap kuru šis gaismas aplis saskaras ar tumsu. Tātad jo vairāk mēs izzinām, jo vairāk jautājumu rodas. Tā varētu teikt, jo visas modernās tehnoloģijas, kaut vai diktofons manā priekšā, ir zinātnes pētījumu auglis. Cits jautājums ir, vai ir pareiza sabalansētība starp tehnoloģisko (materiālo) un garīgo. No otras puses, ir taisnība, ka daudzas lietas, kas ir mistika, zinātnisko pētījumu ceļš pārvērš par zinātnes pētījumu objektu. Ja mēs XIX gadsimta sākumā iedomātos radioaparātu vai televīziju, kad vienā mirklī uzzinām, kas notiek otrajā pasaules malā, tas, neapšaubāmi, tā laika cilvēkiem būtu licies kā mistika, kā neiespējamas lietas. Jaunais sākumā vienmēr liekas pārsteidzošs, bet vēlāk mēs sakām, ka tā ir labi saprotama lieta, kuru varam izskaidrot.



- Jūs esat speciālists torsionu lauku jomā...

- Es neteiktu, ka esmu speciālists torsionu lauku teorijā, jo tā tomēr ir fizikas nozare, es esmu matemātiskās modelēšanas speciālists, un šajā sfērā man nākas saskarties ar ļoti daudzām nozarēm, tajā skaitā fiziku. Bet es varu teikt, ka torsionu lauki ir mans hobijs kopš 1998. gada, kad šeit bija gan teorijas pamatlicējs G. Šipovs, gan vairāku lietišķo virzienu pārstāvis, institūta direktors A. Akimovs, kas izraisīja milzīgu sabiedrības interesi. Bet akadēmiskā vide to uzņēma diezgan rezervēti. Bija arī psiholoģiskais aspekts, jo auditorija visu teikto uztvēra emocionāli, kas nav raksturīgs zinātnieku aprindām. Daudzi to nespēja pieņemt un teica, ka tas ir šarlatānisms. Ko nozīmē šarlatāns? Tas ir galīgi neizglītots neprofesionālis, kas mēģina tēlot gudru. Bet šie cilvēki ir ieguvuši akadēmiskos grādus arī klasiskās fizikas nozarēs. Saukt viņus par šarlatāniem nozīmē parādīt emocionālu attieksmi, nevis zinātniski analītisku pieeju. Tā tas notika - fiziķi teica, ka tur nav ko pētīt - tas ir šarlatānisms. Mani tas ieinteresēja, un es ar Akimova kungu uzturu regulārus kontaktus. Argumentācija, ko toreiz teica, ir novecojusi. Akimovs stāsta, ka vairākos virzienos - enerģētikā, veselības aizsardzībā, metalurģijā jau ir komerciālie produkti, tos pārdod, tie ir nopērkami. Trīs gadu laikā ir daudz kas noticis.



- Kā jūs skaidrosiet, kas ir torsionu lauki, cilvēkam, kas neko par tādiem nav dzirdējis?

- Tas ir tāpat kā salīdzināt: braukt automašīnā pa ceļu vai vizināties karuselī, kur notiek rotācija. Ir principiāla atšķirība starp rotācijas kustību un cita veida kustību. Rotācijas kustība ir pieejama jebkurā līmenī, sākot ar elementārdaļiņām, kurām rotācijas kustības analogs ir spins un beidzot ar galaktikām, kurām redzami šie «spirāliskie zari» - tātad no mikropasaules līdz megapasaulei. Šie ir pētījumi, ko par pētījumiem īsti nosaukt nevar, jo tie netiek finansēti - tie notiek hobija līmenī. Līgatnē, piemēram, jau otro sezonu strādā šajā hobija līmenī konstruēta siltumiekārta. Praktiķi atzīst, ka tā ir gan kompakta, gan ekoloģiski tīra, gan efektīva - tā simtprocentīgi elektroenerģiju pārvērš siltuma enerģijā. Visās šajās iekārtās ir rotācijas princips. Līgatnē, piemēram, elektromagnētiskais lauks (parastā trīsfāzu maiņstrāva) caurtekošam šķidrumam (šajā gadījumā ūdenim), kurš tālāk plūst pa radiatoriem, piešķir rotācijas kustību, kas visu pārvērš siltumā.



- Nesen profesors Ignatenko šajā pat mājā arī īsumā pievērsās torsionu laukiem. Domu torsiona lauki griežas pulksteņrādītāja virzienā, bet datoru, mobilo tālruņu utt. pretēji, kas rada negatīvu iedarbību. Vai tā ir?

- Tiešām rotāciju var iedomāties divos virzienos - Saules virzienā un pretēji, par to runājam arī grāmatā. G. Šipovs un A. Akimovs izsakās mazliet piesardzīgi, viņi saka, ka labie un kreisie lauki - pozitīvie un negatīvie lauki - vieni tiešām var iedarboties stimulējoši, otri - kaitīgi. Tādā nozīmē tas būtu pareizi. Es pieļauju, ka tehniskām iekārtām tā ir, lai gan tur ir svarīga dažādu faktoru mijiedarbība. Akimovam ir aparatūra, ar kuru var to mērīt. Un, ja var mērīt, tad tas ir punkts, no kura sākās eksaktās zinātnes. Mēs izmērām un tad varam šo procesu pētīt. Pirms trijiem gadiem viņi neatveda līdzi šo aparatūru, kas nāca par labu skeptiķiem. Tas nav zinātnieka cienīgi pateikt, ka tur nav ko pētīt, nav vērts nodarboties. Zinātnes vēsturē tā ir bijis simtiem reižu - lielākā daļa saka, ka tās ir muļķības, tie ir īpatņi, bet vēlāk izrādās, ka tie ir bijuši ģeniālākie cilvēki, kuri apsteiguši laiku.



- Mēs dzīvojam četru dimensiju telplaikā. It kā ir atklātas jau 11 dimensijas...

- Klasiskā nozīmē, no Einšteina teorijas, ceturtā dimensija ir laiks. Es nerunāšu par eksotiskām teorijām, bet par tā saucamo superstīgu teoriju, ko fiziķu vairākums atzīst par cerīgāko un kas ir mēģinājums apvienot šobrīd visus zināmos laukus. Fizika ir ļoti smagā situācijā. Par to gan netiek plaši runāts, kaut gan par to būtu ļoti nopietni jārunā, jo fizikā nav vienota, nepretrunīga apraksta mikropasaulei un makropasaulei. Mikropasauli - elementārdaļiņu līmenī, atomārā līmenī apraksta kvantu mehānika. Savukārt Einšteina teorija apraksta makropasauli, to, ko mēs spējam uztvert un pasauli visa Visuma mērogā - megapasauli. Šo divu teoriju pamatprincipi viens ar otru ir pretrunā. To nesaku es, to saka izcili šodienas zinātnieki. Mums ir pazīstami četru spēku lauki: gravitācijas lauks, elektromagnētisms un vājo un stipro kodolspēku lauki. Superstīgu teorija cenšas vienotā nepretrunīgā teorijā apvienot šos četrus spēku laukus. Un šai superstīgu teorijai tik tiešām ir šīs desmit vai 11 dimensijas. Tā ir teorija, uz kuru vairākums fiziķu cer. Es uz šo teoriju kā visu aprakstošu vairs neceru - ja viņi runā par četru spēku lauku apvienošanu, tad šobrīd, 2001. gadā, pētījumi kosmoloģijā par paātrinātu Visuma izplešanos jau liecina, ka jābūt vēl vienam - piektajam spēku laukam. Tātad šī superstīgu teorija ir nepietiekama, jo tā šobrīd cenšas aptvert tikai četrus laukus. Bet pat šī teorija, kad izdosies to formulēt, liecinās, ka pastāv citas dimensijas. Tiesa, tiek runāts, ka pārējās telpas dimensijas ir kaut kā sarotētas vai sarullētas un to izmēri ir daži milimetri, bet runājot principiāli - šīs dimensijas ir!



- Varbūt lidojošo šķīvīši neierodas no tālām planētām, bet no tepat esošas daudzdimensiju telpas?

- Var būt gan tā, gan tā. Daudzi zinātnieki par šo fenomenu joprojām saka, ka tas nav nopietni. Piecdesmitajos gados Amerikā tika nodibināta komisija, kuru vadīja kāds fiziķis, bet viņa vietnieks biologs vēlāk rakstīja presei, ka viņš vienpersoniski uzrakstījis, ka šis fenomens neeksistē, jo tā bijusi vienošanās ar to laiku ASV valdību. Pie varas esošie cilvēki uzskata, ka ir lietderīgi šo informāciju slēpt. Es kopā ar ģimeni biju Vācijā, kur 1990. gadā lasīju lekcijas. Tad mēs arī novērojām šādu objektu - tas bija grandiozs, apmēram puskilometru liels, ar prožektoriem atsevišķos punktos. Tas pilnīgā klusumā pārvietojās virs pilsētas un atstāja satriecošu iespaidu. Pēc tam avīzē lasīju, ka to bija redzējuši tūkstošiem cilvēku, sākot no Francijas un aptuveni līdz Alpu kalniem. Tātad es arī esmu šādu fenomenu redzējis. Bet cilvēku, kas to nav redzējuši, skepsi es varu attaisnot. Taču jo fantastiskāka parādība, jo ar lielāku interesi tā būtu jāpēta.

Heksogrammas un ceļojums laikā

Neliels ieskats ģeopolitikā

Ģeopolitiku uzskata par jaunu zinātni, bet patiesībā tā ir tikpat veca, cik pati zemeslode vai cilvēce. Jo sevišķi senos laikos tā bija izšķīrējs faktors tautu un valstu eksistencē.

Ģeogrāfiskie apstākļi, zeme, kurā kāda tauta dzīvo, valstu vieta, vai dzīves telpa, ļoti lielā mērā ietekmē un noteic valstu likteņus. Pasaule vienmēr ir darījusi lielu kļūdu, neatzīdama faktu, ka zemeslode nav pārveidojama cilvēka spēkiem. Par spīti visai modernajai tehnikai un A-bumbai Alpu kalni joprojām atradīsies tur, kur tie ir bijuši gadu tūkstošus, — un tos nevarēs pārcelt un nolikt par robežu starp Latviju un Krieviju. Tāpat nevarēs pārvietot jūras un okeānus, utt. Tāpēc ģeogrāfija, kas gadu tūkstošus ir bijusi svarīgākais faktors valstu un tautu politikā, arī mūsdienās būtu jāņem vērā.

Politiskās zinības, jeb politika vispār, runā par notikumiem, apskata un diskutē jautājumus: Kas ir? Kāpēc ir? Kam vajadzētu būt? Un tā tālāk.

Ģeopolitika, turpretim, pievēršas pašai telpai. Pirmā vietā tā stāda vietu, kur notikumi risinās. Ģeopolitiķi atzīst, ka telpai, kuru apdzīvo kāda tauta, ir liela ietekme uz šīs tautas raksturu, mentalitāti, rasi, politiku, kultūru, saimniecību. Politisko dzīvi ietekmē jūras, upes, augsti kalni, tuksneši, dabas bagātības, klimats un citi apstākļi. Ģeogrāfija ir noteicošais faktors tautu un valstu dzīvē, un valsts nevar pastāvēt, ja nebazējas uz ģeogrāfijas principiem. Napoleons savā laikā teica: „Tauta ir kā ūdens, tā pieņem trauka veidu, kurā to ielej.”

Ģeopolitiķi pat apgalvo, ka noteiktām zināmām vietām uz zemeslodes ir jākļūst par politiskiem centriem. Ģeopolitiķi ir pārliecināti, ka cilvēki un politiskie notikumi ir zināma dabas spiediena iespaidā.

1904.gadā angļu ģeopolitiķis, Oksfordas universitātes prof. Helfords Mekinders Londonā nolasīja savu slaveno lekciju par zemes ģeogrāfiskās ass lomu pasaules vēstrurē. Šī lekcija bija iespiesta Karaliskās ģeogrāfu biedrības žurnālā. Ar to bija likts pamats moderno laiku ģeopolitiskai zinātnei, kas kļuva par vienu no aktuālākiem un interesantākiem priekšmetiem mūsdienās.
Kā jau minēju, ģeopolitiķi par galveno faktoru pasaules spēka un tautu likteņu noteikšanā uzskata ģeogrāfiju. Galvenais ir telpa, jo tā ir statiska, kamēr cilvēku kustība ir dinamiska. Tas ir vēstures likums, ka cilvēkiem mūžīgi jācīnās par telpu. Un tautu relatīvais spēks ir šī savstarpējā cīņa dzīves telpas dēļ.

Pēc ilgākiem pētījumiem Helfords Mekinders nāca klajā ar visai sensacionālu atzinumu, proti, ka dabiskā pasaules politiskās varas vieta sakrīt ar zemeslodes ģeogrāfisko centru. Tas visai ietekmē tautu ārpolitiku un vēsturi. Viņš teica, ka cilvēki gan lietas ierosina, bet tās lielā mērā kontrolē daba.

Visu zemeslodi, kā cietzemi, tā ūdeņus, Mekinders iedala trīs joslās: Zemes ģeogrāfiskais centrs, ko Mekinders ir nosaucis par zemes sirdi jeb „Sirds zemi”, sastāv tikai no cietzemes, kuras robežas ietver gandrīz visu Sibīriju līdz Klusajam okeānam, tad ārējo Mongoliju, Sinklangas provinci,Afganistānu, Irānu, Kaspijas jūru, līdz Melnajai jūrai, gar Ukrainas austrumu robežu, ietverot Latviju un Igauniju līdz Baltijas jūrai un tālāk metot strauju līkumu uz augšu līdz Baltajai jūrai. Iekšējā josla sastāv no ciet zemes un ūdeņiem un ietver visu Eiropu (izslēdzotAngliju un Pireneju pussalu), Z-Āfriku, Turciju, Indiju, Ķīnu. Ārējā josla sastāv lielāko tiesu no ūdeņiem. Tā ietver Britāniju, D-Āfriku, Austrāliju, ASV, Kanādu un Japānu.
Mekinders uzsver, ka nevis jūras, bet gan sauszemes spēki, kontinentālie spēki būs valdnieki pār zemeslodi.

Mekinders neatzīst vispārējo teoriju, ka Pasaules salā varētu dominēt jūras spēki; domāta toreizējā pasaules jūru valdniece – Lielbritānija. Viņš pasvītro, ka no zemes centra pastāvīgi nāk spiediens uz pārējo pasauli. Analizējot pasaules vēsturi, jāsecina, ka visa Eiropas vēsture ir mūžīga cīņa pret aziātu invāziju.
Jau gadu simteņiem Eiropa atradusies zem zemes centra spiediena. Kā no vēstures zinām, vairākas invāzijas, kas nākušas no Āzijas, kā Čingishana jeb mongoļu – tatāru iebrukums, kas valdīja pār Krieviju 200 gadus: Atillas, vandaļu, huņņu iebrukums, kas sagrāva vareno Romas impēriju, pārstaigāja gandrīz visu Rietumeiropu. Gadu simtos, pat tūkstošos, šie stepju nomadu pulki ir ietriekušies līdz pat Eiropas centram, pakļaujot sev Krieviju, Persiju, Indiju un vai visu Ķīnu. Un visas šīs invāzijas nākušas no „Zemes sirds” apgabala.

Bet mēs tikpat labi zinām, ka uzbrukumiem pretējā virzienā nav bijis panākumu. Jau 13. g.s. sākumā vācu bruņiniekus uz Ladogas ezera smagi sakāva Aleksandrs Ņevskis, un tie tālāk par Livonijas konfederācijas robežām uz austrumiem vairs negāja. Tāpat mēs zinām, cik traģiski beigušies zviedru karaļa Kārļa XII, Napoleona, kā arī l un II pasaules kara vāciešu iebrukumi Krievijā.

Mekindera vārdiem runājot: Eiropas civilizācija radusies barbaru pastāvīga ārējā spiediena ietekmē. Agri vai vēlu visa vecā pasaule kritīs par upuri stepju ordu ekspansijai.

Mekinders paredzēja, ka Zemes sirds apgabala spēks augs līdz ar šī apvidus ekonomisko un militāro spēku. Krievija nomainīs mongoļu impēriju, un tās spiediens uz kaimiņu zemēm augs. Viņš norāda, ka viņa nolūks nav pareģot vienai vai otrai zemei vai tautai lielu nākotni, (tas arī nav šī raksta nolūks), bet tikai izveidot ģeopolitisku formulu par politisko spēku līdzsvaru. Pēc Mekindera domām, pasaules nākotne ir atkarīga no spēku līdzsvara starp ekspansīvo pasaules centra varu un pārējo pasauli.

Nav jāaizmirst, ka Mekinders šos pieņēmumus formulēja 1904. g., kad vēl nebija ne komunisma, nedz Padomju Savienības. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un daudz kas no viņa paredzējumiem arī piepildījies.

1919. g. iznāca Mekindera slavenā grāmata „Demokrātijas ideāli un īstenība”. Tā bija pamatota uz 1904. g. tēzēm par Zemes sirdi. Grāmata bija domāta par brīdinājumu demokrātijām. Ka pats autors teica: „Tas ir brīdinājums gaišiem vīriem no tumšām varām un apstiprinājums tam, ka ģeogrāfija ir līdzeklis valsts politiskās varas un stratēģijas noteikšanai.” Starp citu, šī grāmata celta priekšā arī Versaļas miera sarunu dalībniekiem.

Pēc Mekindera teorijas trīs kontinenti – Āzija, Eiropa un Āfrika sastāda vienu milzīgu salu pasaules ūdeņos. To viņš arī nosauca par „Pasaules salu”. Ap šo salu grupējas visa pārējā pasaule. Izejot no šīs ģeogrāfiskās struktūras, Mekinders veidoja savas trīs slavenās tēzes:

1. kas valda pār Austrumeiropu – dominē „Zemes sirdī”;
2. kas valda pār „Zemes sirdi” – dominē „Pasaules salā”;
3. kas valda pār „Pasaules salu” – dominē visā pasaulē.

Līdz ar tehnikas attīstību, ideja par „Zemes sirdi” ir pievirzījusies tuvāk savai īstenošanai, nekā bija pirms 50 ...60 gadiem. Pēc Otrā pasaules kara Pad. Savienība ir kļuvusi par lielāko sauszemes varu uz zemeslodes. Pašreizējā PSRS teritorija aptuveni līdzinās „Sirds zemes” robežām.

Angļu ģeopolitiķis Helfords Mekinders skaidri nepasaka, ka tai ir jābūt krievu tautai, kas valdītu pār „Zemes sirdi”. Jo ģeopolitiķi runā tikai par vietu, kas pēc ģeogrāfiskā stāvokļa ir svarīgāka vai mazāk svarīga. Turpretim vācu ģeopolitiskā skola skaidri pasaka, ka vācu tautas misija ir valdīt pār „Zemes sirdi” — pasaules varas ģeogrāfisko centru. Šī ģeopolitiku doktrīna bija sevišķi iecienīta naciķu varas laikā. Tāpēc arī vācieši centās pakļaut sev Austrumeiropu, lai padarītu Vāciju par pasaules dominējošo varu.
Mekinders izsaka bažas: gadījumā, ja Vācija apvienotos ar Krieviju, tad — „Pasaules impērija jau būtu saredzama”. Jo ģeogrāfiskā ass savu nozīmi nezaudētu, ja arī tur valdītu citas tautas, ne krievi. Bet, ja, piemēram, Japāna kopīgi ar Ķīnu uzvarētu Krieviju, tad „dzeltenās briesmas”, par ko ir daudz runāts
– kļūtu reālas.

Nepārprotami un skaidri Ādolfs Hitlers vācu mērķi deklarē savā grāmatā „Mein Kampf”. Piemēram: „Vācijas vienīgā izeja ir jaunas teritorijas austrumos, t.i. Vācijas ekspansija Krievijā līdz Urāliem, ar neizmērojamām izejvielu bagātībām, un Ukrainu, ar neizmērojamiem labības laukiem...” Vai: „Ja runā par zemi Eiropā, tad tā, pirmkārt ir Krievija un tās robežu valstis.”

Vācu ģenerālštābā jau 1914. g. pastāvēja plāns, ka rietumu fronte ir tikai jāaizsargā, bet ar visiem spēkiem jātriecas uz austrumiem. Gandrīz šo pašu gājienu atkārtoja arī Hitlers, iepriekš ātri sakaujot Franciju, lai nodrošinātu aizmuguri. Abas reizes vācieši nebija tālu no mērķa. Lai aizkavētu šo vācu tieksmi „Drang nach Osten”, rietumu sabiedrotie pēc Pirmā pasaules kara nolēma uzcelt barjeru šķērsli no bufervalstīm. Tikai žēl, ka pēc Otrā kara viņi paši šo barjeru arī nojauca...Tai vietā krievi uzcēla dzelzs aizkaru...
Jau Veimāras republikas laikā vācieši pievērsās ģeogrāfijas un stratēģijas studijām un Minhenē atvēra ģeopolitisko institūtu ģen. Haushofera vadībā. Vācu ģeopolitiķis Haushofers bija Pirmā Pasaules kara ģenerālis, ģeopolitiskais ideologs un stratēģiskais plānotājs Hitlera laikā. Sirmais vīrs pēc Trešās valsts sabrukuma ir beidzis dzīvi pašnāvībā kopā ar sievu savās mājās Bavārijā. Bet viņa dēlu, arī ģeopolitiķi, kara pēdējās nedēļās apcietināja, un viņš ir beidzis dzīvi koncentrācijas nometnē.

Vācieši visumā atzina Mekindera teoriju, kaut vācu ideja bija par dzīves telpu – Lebensraum, Vācieši teica, ka viņi ir tauta bez telpas – Volk ohne Lebensraum. Vācija lēnām mirstot ārējo varu žņaugos utt. Vispār vācu ģeopolitiku temati ir: Raum, Lebensraum, Grossraum, Schicksalraum, Volk und Raum, Blut und Boden (telpa, dzīves telpa, lieltelpa, likteņa telpa, tauta un telpa, asinis un zeme) utt.

Haushofers teica, ka Eiropa ir divu varu sažņaugta: viena ir aziātu nomadi austrumos un otra — pirāti uz jūras (domāti angļi). Jau 1921. g. viņš paredzēja japāņu ekspansiju dienvidaustrumu virzienā, pie tam tieši uzbrukumu Havaju salām. Šāda invāzija varētu ieslēgt ap 900 milj. aziātu. Arī amerikāņi pārmeta Haushoferam, ka viņš izstrādājis japāņiem plānu uzbrukumam Pearl Harbor. Haushofers, kā bijušais militārais atašejs Japānā un japāņu un ķīniešu valodu pratējs, bijis tuvs draugs un padomdevējs japāņu ģenerālštābam. Kā pierādījies, šis japāņu uzbrukums dienvidaustrumu Āzijas telpā patiešām bijis izplānots Berlīnē, lai aizkavētu japāņu uzbrukumu Krievijai, resp., novērstu japāņu uzmanību no „Sirds zemes”, jo vācieši vieni paši 6 nedēļās cerēja tikt galā ar Krieviju.

Haushofera „lielajā stratēģijā” ietilpa milzīga Eirāzijas bloka radīšana, kurā ieietu Krievija un Japāna, protams, Vācijas vadībā.
Kad 1939. g. 23. augustā slēdza sensacionālo paktu starp Vāciju un Pad. Savienību, daudzi domāja, ka tas jau ir pirmais solis uz Eirāzijas valstu savienību. Pats Haushofers to uzskatīja par sevišķu triumfu, jo bija noticis, ko viņš bija paredzējis. Ģeopolitiku žurnāls „Zeitschrift fūr Geopolitik” norādīja, ka šāda vienošanās Vācijai un Krievijai ir vitāla nepieciešamība.

Vēl soli tuvāk globālās varas plāniem piegāja 1940. g. 27. septembrī, līdz ar Japānas formālu pievienošanos Berlīnes –Romas ass valstu savienībai, cerot, ka nu radīts gigantisku apmēru transkontinentāls bloks, kas būs pretsvars divām anglosakšu varām.

Haushofers runā par dzīves telpu, lielo valsti, Vācijas kultūras sfēru, kurā ietilptu lielākā daļa Eiropas Krievijas, ieskaitot Ļeņingradu, Maskavu, Volgas apgabalu un Ukrainu. Šī ideja, protams, patika Hitleram un vācu ģenerālštābam. 1939. gadā ar vācu – krievu neuzbrukšanas paktu likās, ka šī ideja varētu kļūt par realitāti. Bet, kad 1941. g. sāka karu pret Pad. Savienību, Haushofers nebija apmierināts.

Ģeopolitikas vēsture nav gluži jauna. Lielākā vai mazākā mērā, apzināti vai neapzināti – ģeogrāfija vienmēr ietekmējusi tautu un valstu politiku, centienus, mērķus, labklājību. Tā tas ir novērojams visās tautās. Arī mūsu senči cēla pilis stratēģiski svarīgākās vietās. Tautas cenšas nostiprināties vietās, kas ir svarīgākās saimnieciski, militāri, politiski un citādi.

Lielākā vai mazākā mērā ģeopolitika sekojusi visur, kur vien īstenota varas politika, piemēram, Napoleona karagājiens uz Krieviju, Bīlova un Klauzevica stratēģija, utt. Prof. Riters, Fichte, Hēgelis u.c. ievērojami padziļināja ģeopolitikas ideju. Pat tālā pagātnē itāliešu valstsvīram Makiavelli (1469 ...1527) ģeopolitikas ideja nav bijusi sveša. Daži pat apgalvo, ka Hēgelis ir pārņēmis Makiavelli domu. Tomēr par jauno laiku „ģeopolitikas tēvu” uzskata Mīnhenes profesoru Fridrihu Racelu (1844 ...1904). Kā Nīcše nodibināja filozofiju par „pārcilvēku”, Racels nodibināja „likumu” par teritorijas ekspansiju. Racels teica: „Uz šīs mazās planētas ir pietiekoši daudz vietas tikai vienai lielai valstij.” Arī pēc Haushofera domām, mazām valstīm vairs nav nākotnes.

Ģeopolitikas terminu pirmais tomēr definējis zviedrs Rūdolfs Kjellens (1864... 1922). Kjellens bijis Fichtes ietekmē. Viņš teica: „Ģeopolitika ir zemes un politiskās attīstības attiecību doktrīna. Tā ir dibināta uz ģeogrāfijas pamatiem. Tās mērķis ir vadīt praktisko politiku, kur jāsper solis nezināmajā. Tikai iedvesmots no ģeopolitiskās zinātnes, šis solis var būt sekmīgs.”

Ar Monro doktrīnu (1823. g.) ASV radīja ideju par Rietumu hēmisfēru. Amerikāņu ģeopolitiķi ir vienis pratis par to, ka „pasaules kontrole ir daudz vieglāka, ja labi pārzina un ievēro ģeogrāfijas principus.”

Bet amerikāņi vairs negrib samierināties ar to, ka Amerika iedalīta „ārējā joslā”. Viņi saka: „Toreiz, pirms 80 gadiem, Mekinders Ameriku ir nosaucis par „ārpusē stāvošu salu.” Bet tagad tā ir kļuvusi par ekonomisku, politisku un militāru centru; ģeopolitiku frazeoloģijā runājot — par „Zemes sirdi””.

Te der minēt arī brīdinātājas balsis, ko angļu ģeopolitiķis Mekinders teicis par Krieviju. Otrā pasaules kara laikā, 1943. g. (4 gadus pirms savas nāves) viņš norādīja, ka Sirds zemes teorija šodien ir vēl aktuālāka, nekā bija pirms 40 gadiem. Viņš teica: „Ja Pad. Savienība šai karā uzvarēs Vāciju, tā kļūs par lielāko varu pasaulē. Tā ieņems stratēģiski svarīgākās pozīcijas, jo Sirds zeme ir lielākais dabiskais cietoksnis uz zemeslodes”.

Vai arī: „Tagad mongoļu impēriju ir nomainījusi Krievija, kuras militārais un ekonomiskais spiediens uz Somiju, Skandināviju, Poliju, Turciju, Irānu, Indiju un Ķīnu aizstās mongoļu stepju ordu iebrucējus. Okupējot Eiropu, Krievija iegūtu centrālās stratēģiskās pozīcijas, kas Eiropā pieder Vācijai. Tas varētu notikt, protams, arī tad, ja Vācija pati labprātīgi kļūtu Krievijas sabiedrotā...”

Austrijas grāfs Rihards Kudenhove – Kalergi, Paneiropas idejas tēvs un ideologs, profesors un prezidents, jau 1923. g., vēl jauns cilvēks būdams, paredzēja Eiropas traģisko nākotni. Savā grāmatā „Paneiropa” viņš brīdināja Eiropu, kas bija saskaldījusies mazās valstiņās, kamēr Krievija ir milzīgs politisks komplekss, kas bija 4,5 reizes lielāka par visu Eiropu. Organizētai un industrializētai Krievijai neviena Eiropas valsts militāri nevarēs stāties pretim. No Krievijas arvien nāks spiediens uz pārējo Eiropu. Krievijas gājiens uz Rietumiem ir sācies jau kopš Pētera Lielā, un Baltijas valstis, Polija, Somija – būs tikai etapi šai gājienā.

Kā redzējām, pēc ģeopolitiku teorijām, vislielākā loma kādas tautas un valsts likteņu noteikšanā ir tās ģeogrāfiskajai vietai, kurā šī tauta atrodas. Ne valsts robežas ir izšķīrējas, bet gan dzīves telpa – Lebensraum.

Vēsture un politika nav šķirama no ģeogrāfijas. Piemēram, ja Latvija, resp., Baltijas valstis, būtu kaut kur Šveices telpā, tad noteikti varētu apgalvot, ka to liktenis būtu bijis pavisam citāds. Un tāpat Šveices liktenis būtu bijis citāds, ja tā būtu pie Baltijas jūras, nevis Alpu kalnos, kur daudz vieglāk ir tai apiet apkārt, nekā pāri pārkļūt. Kara gadījumā tai būtu jāaizstāv tikai dažas kalnu ejas, kamēr Baltijas valstīm nav nekādu dabīgu aizsardzības šķēršļu.
Līdzīgi Holandes – Beļģijas telpu ir pārstaigājuši daudzi kari tikai tādēļ, ka šīs valstis ir stratēģiski un ģeogrāfiski svarīgā vietā, kur saduras vairāku lielvalstu – Anglijas, Francijas, Vācijas – intereses. Katra no šīm valstīm ir ieinteresēta, lai šis apgabals nekristu pretinieka rokās.

Šādu stratēģiski, militāri, politiski un saimnieciski svarīgu vietu pasaulē ir daudz. Piemēram, varam minēt Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumus, kas veido izeju no Melnās jūras Vidusjūrā. To pašu var teikt par Lielo un Mazo Zundu šaurumiem, kas savieno Baltijas jūru ar ārpasauli utt. Tātad, svarīga ir kāda apgabala vai valsts starptautiskā politiskā nozīme, lielo valstu intereses, dabas bagātības. Klasisks piemērs mūsdienās ir Vidējie austrumi. Tur satiekas trīs kontinenti. Vidējie austrumi ir atslēga šo kontinentu pārvaldīšanai. Tāpēc pēc šī apgabala ir tīkojuši visi lielie pasaules valdnieki un karavadoņi, kā Kserkss, Aleksandrs Lielais, senie romieši, Krievijas cari, arī Napoleons u. c. Ja milzīgās naftas bagātības krieviem izdotos iegūt savā pārvaldīšanā, Eiropā apstātos visa rūpniecība, tanki, kuģi un lidmašīnas. Tātad, iegūstot Vidējos austrumus, būtu iekarota arī Eiropa, t.i., tā būtu atkarīga no Pad. Savienības. Līdzīgā stāvoklī nokļūtu arī Japāna un Tālie austrumi.

Šim apgabalam, kurā ietilpst Baltijas valstis un Polija, ir liela politiska un stratēģiska nozīme, jo tas atrodas Rietumu – Austrumu ceļā, pa kuru ir gan noritējuši tirdzniecības un kultūras sakari, gan arī pāri brāzušies visi svešie karapulki. Tāpēc droši varam teikt: ja, piemēram, Polija būtu kaut kur Spānijas telpā, tā šodien noteikti būtu brīva. Bet, savukārt, Spānija Polijas telpā noteikti būtu tikusi sadalīta vairākas reizes. Nav spāņi pārāki par poļiem vai poļi zemāki par citām tautām.

Mēs varētu minēt neskaitāmus piemērus kā pierādījumu, ka ģeopolitika ietekmē tautu un valstu likteņus. Mušu kaimiņi pāri Baltijas jūrai — neitrālā un lepnā Zviedrija — Latvijas vietā šodien noteikti būtu padomju republika. Bet Baltijas valstis Zviedrijas vietā varbūt būtu bijušas neatkarīgas. Vēl var minēt Anglijas visu laiku izcilo ģeogrāfisko stāvokli, jo Lamanšas jūras šaurums daudzreiz to ir glābis (arī l un II pasaules karā). Nav divu domu, ka vācu kara mašinērija to būtu pie-veikusi līdzīgi Francijai.

Baltijas telpa nav svarīga un nozīmīga tikai šīm valstīm, bet arī visai Eiropai. Tie ir Eiropas vārti, kā saka vācu autors Klauss Grimms savā grāmatā „Vor den Toren Europas”, kurā viņš apraksta vācu cīņas pret Krieviju.

Jau no seniem laikiem ir pieņemts uzskats: kurš valda pār Baltijas jūru, tas dominē visā Austrumeiropā. Tā tas ir arī šodien. Tāpēc pēc šī svarīgā apgabala ir tiekušies visi Krievijas cari, sākot ar Jāni Briesmīgo, Pēteri Lielo, Katrīni Lielo u. c. Baltijas jūru Krievija ir vienmēr tīkojusi padarīt par Mare Clausum. Tagad tas ir noticis.
Savā laikā Baltijas jūra ir bijusi Skandināvijas jūra — vikingu laikā; Vācu jūra — Hanzas valstu savienības laikā (1250 ...1535); Dāņu jūra, tad atkal Zviedru jūra (17. ...18. gs.) Kārļa XII laikā. Un jaunākā laikā pēc tās un visa Baltijas apgabala sacentušās Vācija un Krievija. Arī Anglija nekad nav bijusi vienaldzīga, kas pār šo apgabalu valda. Pēc l Pasaules kara britu politika bija, lai Baltijas jūra būtu brīva no vācu un krievu dominācijas. Tāpēc tā atbalstīja Baltijas valstu nodibināšanos, lai ne Vācija, ne Krievija neokupētu Baltijas piekrasti.

Nobeigumā gribēju vērst lasītāju uzmanību uz kādu apstākli, ko, diemžēl, mūsu politiķi neņem vērā. Mēs esam daudz dzirdējuši izsakāmies, ka Latvijai 1940. g. vajadzēja karot pret Krieviju tāpat, kā to darīja Somija, un Somija palika brīva.

Somijas ģeopolitiskais stāvoklis ir daudz citādāks nekā Baltijas valstīm, it sevišķi Latvijai un Lietuvai, tāpat Polijai, Ja Somija būtu Baltijas telpā, tad šodien tā noteikti būtu padomju republika, par spīti visai somu varonībai. Vispirms, Somija atrodas nomaļus no lielā Rietumu — Austrumu ceļa; otrkārt: tai ir dabīgas aizsardzības robežas, un treškārt: tā tomēr tika uzvarēta un Pad. Savienība paņēma no tās, ko vēlējās.

Apskatījuši Latvijas, resp. Baltijas valstu stāvokli ģeopolitiskajā ziņā, mums rodas jautājums: kādas politikas ceļš šīm valstīm būtu jāiet?

Atbildot uz šo jautājumu, būtu jāsaka, ka mums jāiet ceļš, kādu prasa mūsu starptautiski politiskais, stratēģiskais un ģeopolitiskais stāvoklis. Napoleons ir teicis, ka valsts ārpolitiku nosaka tās ģeogrāfija.

Pagātnē mēs negājām reālpolitikas ceļu, bet gan nodevāmies iluzoriskai anglofīliskai politikai, kas izrādījās nereāla un atnesa mums tikai vilšanos, postu un nelaimi.

Vai, ejot reālpolitikas ceļu, būtu bijis citādi, šodien varam tikai minēt.

Savdabīgs skats uz ekonomiku jeb nedaudz par jauno USA valūtu

Atskats uz amerikāņu Apollo Mēness misijām

Amerikāņu kosmosa kuģa "Apollo-11" misija uz Mēnesi pirms 40 gadiem cilvēces vēsturē ierakstīta kā zvaigžņu stunda, kad mūsu iespējas šķita neierobežotas un fantastu pareģotā nākotne – tuva un sasniedzama. Tomēr nekad vēl nav bijis gadījuma, kad kāda izcila notikuma nozīme tiktu tik skaļi apšaubīta, liekot to dēvēt gan par pagājušā gadsimta lielāko sensāciju, gan arī par visrūpīgāk organizēto krāpšanos.

godu "Apollo-11" slavenā ceļojuma apaļajai gadskārtai 20. jūlijā Dž. F. Kenedija kosmodroma rīkotajos pasākumos (Floridā, ASV) debesu plašumu izpētes entuziasti varēs aci pret aci satikties ar slavenajiem amerikāņu astronautiem Valtu Kaningemu ("Apollo-7"), Edgaru Mičelu ("Apollo-14"), Elu Vordenu ("Apollo-15"), Čārlzu Djūku ("Apollo-16"). Viņu vidū būs arī Edvīns (Bazs) Oldrins – viens no 1969. gada 20. jūlija varoņiem, kurš gatavojas iepazīstināt ar savu jauniznākušo nu jau trešo atmiņu grāmatu "Lieliskā vientulība: garais mājupceļš no Mēness", pēc kuras jau ir uzņemta tāda paša nosaukuma trīsdimensiju filma. Kenedija kosmodroma Raķešu parkā (savdabīga brīvdabas izstāde, kur redzamas dažādas ASV nesējraķetes un cita kosmiskā tehnika) varēs nobaudīt pasaulē lielāko Mēness kūku. Tā būšot vismaz metru plata un 25 kilogramus smaga, greznota ar šokolādi un zefīru. Apmeklētāji līdzpārdzīvos aizraujošākos "Apollo-11" misijas brīžus, nokļūstot šim gadījumam īpaši izveidotā kosmosa vadības centrā, kā arī aptaustot un izpētot izjauktā gigantiskā raķešnesēja "Saturn-5" daļas. Šobrīd ikviens var sekot līdzi astronautu piedzīvojumiem arī britu zinātniskā žurnāla "Nature" dienasgrāmatā, kas apmeklētājiem pieejama virtuālās komunikācijas tīklā "Twitteer".

1969. gada 20. jūlija vēls vakars. Laikā, kad padomijas centrālā televīzija parastajai tautai rāda Staļina laiku kinokomēdiju "Cūkkope un gans", vairāk nekā pusmiljards pārējās pasaules iedzīvotāju ar aizrautību skatās, kā ASV astronauti Nils Ārmstrongs un Edvīns (Bazs) Oldrins pirmo reizi cilvēces vēsturē izkāpj uz Mēness virsmas. Miljoniem cilvēku šajā dienā sasirgst ar sapni par zvaigznēm, kas daudzus apbur uz mūžu. No televīzijas ekrāniem Ostankinas studijā Maskavā acis nenovērš arī padomju elite, kas tur pulcējusies kopā ar pāris simtiem īpaši pietuvinātu personu.

Šie notikumi daudziem var šķist kā sens stāsts, ko der atcerēties un izbaudīt – kā smalkas smaržas vai laba vīna glāzi. Tomēr mūsdienu pasaulē netrūkst arī entuziastu, kuri nebeidz uzdot jautājumu: vai amerikāņi toreiz patiešām bija uz Mēness? Kaislības pastiprina daudzās neskaidrības un tīšās vai nejaušās mistifikācijas, kas tā vien virmo ap "Apollo-11" misiju jau no paša tās sākuma.

"Uzlabotās" fotogrāfijas un pazudusī filma

Uzmanības vērts ir kaut vai tas, ka lielākā daļa no fotokadriem, kuros amerikāņi ir redzami uz Mēness, ir viltojums. Šīs bildes radītas uz Zemes vai nu pēc atgriešanās, vai arī pirms lidojuma treniņu laikā. Šāda prakse NASA nebija nekas neparasts – misiju laikā no Mēness uz Zemi nosūtīto attēlu kvalitāte nereti bija tik slikta, ka NASA neriskēja tos publiskot. Foto un videomateriālos par "Apollo" misijām uz Mēnesi nereti ir "iekomponēta" arī autentiskā informācija par kosmosa kuģu "Gemini" piedzīvojumiem iepriekšējos gados. Tāpēc arī tajos ir vērojamas speciālistu novērotās neatbilstības un optiskās anomālijas.

Saistībā ar atklātībā pieejamo "Apollo-11" misijas fotomateriālu internetdiskusijās tiek apspēlētas visdažādākās tēmas – sākot ar astronautu palēcieniem, kuriem Mēness vājās gravitācijas ietekmē vajadzējis būt krietni augstākiem, un beidzot ar viņu pēdām, kuru nospiedumi putekļotajā Mēness virsmā esot pārāk dziļi un skaidri saskatāmi. Citiem šķiet dīvaini, kāpēc amerikāņi no Mēness fotogrāfijās neiemūžināja Zemi. (Tā it kā esot atradusies pārāk augstu virs Mēness horizonta.) Vēl viens skeptiķu arguments – astronautu ēnām uz Mēness, kur Saule ir vienīgais gaismas avots, teorētiski būtu bijis jākrīt vienā virzienā, bet bildēs redzams, ka tās ir dažāda garuma un virziena. (To parasti izskaidro ar faktu, ka drošības dēļ astronauti uz Mēness vienmēr izsēdās vietās, kur Saule tikko uzlēkusi vai arī atradusies zemu virs horizonta.) Viena no lielākajām dīvainībām – kā uz Mēness var plīvot ASV karogs, ja ap Zemes pavadoni nav atmosfēras? (Diezgan vārgs šķiet pamatojums, ka astronautiem neesot izdevies līdz galam Mēness virsmā iestiprināt karoga pamatni. Tas neesot bijis nostiepts, un astronautam nācies ik pa brīdim karogu iztaisnot.) Savādību ķēdi papildina novērojums, ka nevienā no bildēm nav redzamas zvaigznes. Tas gan nemaz nešķiet tik dīvaini, jo pats Nils Ārmstrongs reiz atcerējies – atrodoties uz Mēness, bijusi sajūta, kā stāvot spilgti apgaismotā futbola stadionā, un nekādas zvaigznes tādā gadījumā nevarot saskatīt.

Pirms dažiem gadiem pasaulē diezgan plašu vērību piesaistīja telefilma "Mēness tumšā puse", kurā slavenā kinorežisora Stenlija Kubrika atraitne stāstīja, ka viņas vīrs prezidenta Niksona uzdevumā Mēness ainas esot īstenībā filmējis Holivudas paviljonos un, iespējams, arī Nevadas tuksnesī. (1968. gadā uz ekrāniem parādījās Kubrika filma "2001: kosmosa odiseja", kas, kā stāsta, bija ļoti iedvesmojusi Niksonu.) Pēc vēlāk izskanējušām ziņām, šī telefilma gan izrādījās vien kārtējais falsificējums.

Neizpratni raisa fakts, kāpēc NASA joprojām slēpj "Apollo-11" astronautu uzreiz pēc izsēšanās uz Mēness nofilmēto videomateriālu, tā vietā pasaulei rādot sliktas kvalitātes fragmentus, kas neatbilda pat tā laika tehniskajām iespējām. (Zināms, ka amerikāņi uz Mēnesi līdzi ņēma tobrīd pasaulē labāko fototehniku un kinokameras – zviedru firmas "Hasselblad EL 500" ražojumus.) Pēc oficiālās versijas, noslēpumainā filma esot bez pēdām pazudusi NASA arhīvā. Pirms diviem gadiem pasauli aplidoja vēsts, ka viena tās kopija atradusies Sidnejā, pateicoties grupas "Pink Floyd" producentam Pīteram Kliftonam, kurš to savulaik izlūdzies NASA, lai filmētu grupas slavenā albuma "The Dark Side Of The Moon" videoklipu. Skeptiķi gan uzskata, ka šis videomateriāls visdrīzāk ir viltojums, ko NASA "pametusi" sabiedrībai, lai atkal uzjundītu tās interesi par Mēness iekarošanas aizkulisēm.

Vai Brežņevs vienojās ar Niksonu?

Visas šīs neatbilstības ir rosinājušas aizdomas, ka ASV raķeti gan palaidušas kosmosā, bet tā nekad nav nogādājušas astronautus uz Mēness. Pēc šīs teorijas iznāk, ka "Apollo-11" ar astronautiem vienkārši astoņas dienas riņķojis ap Zemi. No kurienes tad skanēja sarunas ar tā apkalpi, kuras taču dzirdēja vai visa pasaule?

Daži domā, ka tās varēja pārraidīt no kāda Zemes punkta caur retranslatoru, kuru iepriekš uz Mēnesi nogādājuši bezpilota aparāti.

No padomju avotiem gan zināms, ka vismaz no 1968. gada rudens līdz 1969. gada decembrim "Apollo" pārvietošanos nemitīgi izsekoja PSRS kosmiskās novērošanas ierīces. Krievi ne vien noklausījās astronautu sarunas, bet arī saņēma telemetrisko informāciju par borta sistēmu darbību. Līdz ar to visticamāk, ka amerikāņi tomēr vismaz reizi bija apriņķojuši ap Mēnesi un vismaz reizi nosēdušies uz tā, jo no krievu modrajām acīm vienkārši nebija iespējams izvairīties. Amerikāņu klātbūtni uz Mēness arī netieši apstiprina lāzeratstarotāji, ar kuriem var ļoti precīzi noteikt attālumu no Zemes līdz Mēnesim. (Skeptiķi gan teiks, ka tos uz Mēnesi nogādāja automātiskās stacijas.) Iespējams, atbildi uz šo mīklu sniegs jaunākie dati no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, kas raidīti uz Mēnesi.

Neoficiāli avoti min, ka, sākot no 1969. gada beigām ("Apollo-12" misija), padomju puse it kā zinājusi, ka amerikāņu lidojumi tiek falsificēti, tomēr atmaskošana nav sekojusi. Krievija vēl šodien nav atslepenojusi savu izlūkdienestu informāciju arī "Apollo-11" sakarā. Kāpēc? Pēc viena no pieņēmumiem, Brežņeva valdība šīs ziņas izmantojusi spiedienam uz ASV, iegūstot iespēju sākt savas naftas piegādes uz Rietumiem. (Tās patiešām sākās 70. gadu sākumā – vēl pirms arābu izraisītās naftas krīzes. Tomēr diez vai šo faktu var uzskatīt par neapstrīdamu pierādījumu sazvērestībai abu lielvalstu starpā. Tā šķiet pārāk neticama – it sevišķi aukstā kara apstākļos.)

Bez cerības atgriezties

Ar "Apollo-11" misiju saistīto sazvērestības teoriju piekritēju vidū viens no pazīstamākajiem ir amerikāņu rakstnieks Bils Keizings, kurš kādreiz strādāja par tehniskās informācijas daļas priekšnieku kompānijā "Rocketdyne" (tā būvēja raķešdzinējus programmai "Apollo"). 1976. gadā viņš uzrakstīja grāmatu "Mēs nekad nebijām uz Mēness", kurā pauda visai murgainu ideju, ka amerikāņu astronauti kādā misijas sagatavošanās posmā esot bijuši pakļauti hipnotiskajai zombēšanai. Tās laikā viņu apziņā iepotētas viltus atmiņas par it kā notikušu ceļojumu. Keizinga grāmatā arī izskan viedoklis, ka NASA tehnoloģiju attīstības līmenis nav bijis pietiekams misijai uz Mēnesi. Arī šodien daudzi uzskata, ka amerikāņiem 60. gadu beigās nav bijis pieredzes, lai nodrošinātu kuģu atgriešanos uz Zemes ar otro kosmisko ātrumu. Turklāt bijušas arī problēmas ar nesējraķeti "Saturn-5" tās pārāk mazās celtspējas dēļ. Bažas raisīja arī tas, ka pirms "Apollo-11" misijas izcilā vācu konstruktora Vernera fon Brauna lolojumam bija veikti divi izmēģinājumi un otrajā raķetes trešā pakāpe pēkšņi izjuka gabalos.

"Apollo" sistēmām izmēģinājumos mēdza arī atslēgties borta skaitļošanas tehnika (datora procesors sastāvēja tikai no 5000 mikroshēmām, bet operatīvās atmiņas apjoms bija četri kilobaiti) un gadījās vēl citas ķibeles. Viena no tādām 1968. gadā ASV gaisa kara spēku Elingtonas bāzē gandrīz kļuva liktenīga Nilam Ārmstrongam. Tikai laimīga gadījuma dēļ viņš paspēja katapultēties no vadību pazaudējušā lidaparāta.

Skeptiķi arī spriež, ka astronautu skafandri, lai gan 25 kārtas biezi, tomēr neesot bijuši piemēroti darbam uz Mēness. Franču inženieris Ralfs Renē ir aprēķinājis – lai aizsargātu apkalpi no radiācijas, kosmosa kuģa sienām un skafandram vajadzējis būt vismaz 800 milimetru biezumā, turklāt izgatavotiem no tīra svina.

Tāpēc nav brīnums, ka jau pirms "Apollo-11" lidojuma ASV prezidents Niksons bija sagatavojies nepieciešamības gadījumā teikt sēru runu. Misijai orbītā piedzīvojot ko neparedzēti traģisku, bija arī nolemts ar astronautiem pārtraukt jebkurus sakarus.

Vēlāk ASV valdībai ne reizi tika pārmests, ka, vēloties uzvarēt kosmiskajā sacensībā ar PSRS, tā sūtījusi "Apollo-11" misiju uz Mēnesi bez pienācīgiem aprēķiniem un drošības līdzekļiem. Ļaunākā scenārija gadījumā – bez jelkādas cerības atgriezties. Šķiet, daudzās situācijās astronautu dzīvība tiešām bija atkarīga vienīgi no viņu pašu drosmes un straujās reakcijas. Piemēram, Ārmstrongam un Oldrinam aizlidojot no Mēness, notika negaidītais – pēkšņi ieklemmējās dzinēja slēdzis. Oldrins atrisināja situāciju ar vienkāršas pildspalvas palīdzību.

Tostarp amerikāņu 60. gadu beigu panākumus kosmosa apguvē nebūtu prātīgi arī novērtēt par zemu. Jau projekta "Gemini" ietvaros viņiem izdevās pirmajiem palaist kuģi, kas spēja veikt manevrus orbītā, jo bija aprīkots ar borta datoru. Līdz misijai uz Mēnesi amerikāņi jau bija veiksmīgi izpildījuši vismaz sešas pilotējamo kosmosa kuģu saslēgšanās. Krievu kontā bija tikai viena šāda operācija. Turklāt, ja runājam par "Saturn-5", krievi tik spēcīgas nesējraķetes iemācījās būvēt tikai 80. gados.

Kāpēc nepatika dublieri?

Skeptiķi savu argumentu vidū min arī kādu pavisam baisu un neticamu. Lai saglabātu noslēpumā Mēness lidojumu falsificēšanu, NASA it kā nogalinājusi vienpadsmit "Apollo" programmās piedalījušās personas. No pirmā skata, skaitļi patiešām ir daiļrunīgi, jo tikai 1967. gadā vien pārsvarā dažādās katastrofās aizgāja bojā astoņi šajos projektos lielākā vai mazākā mērā iesaistīti cilvēki. Viņu vidū – arī nelaimīgā "Apollo-1" apkalpe, kuru kuģī 1967. gada 27. janvārī treniņu laikā izcēlās ugunsgrēks. (Ļoti līdzīgos apstākļos pie pazemināta spiediena ar skābekli piepildītā barokamerā 1961. gadā sadega arī PSRS kosmonauts Valentīns Bondarenko.) Bet kas tad notika ar tiem, kas tieši lidoja "Apollo" kosmosa kuģos? Izrādās, nekas īpaši aizdomīgs. No divpadsmit astronautiem, kuri ir pabijuši uz Mēness, šobrīd aizsaulē ir aizgājuši trīs. Slavenais Alans Šepards, pirmais amerikānis, kurš pabija kosmosā, nomira 74 gadu vecumā no leikēmijas. "Apollo-12" komandieris Čārlzs Konrads 69 gadu vecumā nositās ar motociklu, bet "Apollo-15" apkalpes loceklis Džeimss Ērvins šo pasauli pameta infarkta dēļ.

Pētot "Apollo" misiju norisi, skeptiķi arī novērojuši, ka NASA nezin kāpēc ļoti nelabprāt izmantojusi dublierus (viņi katrā ziņā bija nepieciešami, jo astronauts varēja saslimt, bet katrs šāds lidojums ta ču izmaksāja vairākus simtus miljonus dolāru). Bija gadījumi, kad lidojumus vairākas reizes pat atlika, tomēr dublierus kuģos laida iekšā tikai galēji ekstrēmos gadījumos. Arī šis apstāklis dažus uzvedina uz domām, vai pamatekipāžu sagatavošanā nebija kāds noslēpums, par kuru citiem labāk nezināt.

Ko šodien dara "Apollo-11" apkalpe?

Pārsteidzošākais ir tas, ka tūlīt pēc triumfālās misijas šie trīs vīri nekad vairs nepiedalījās kosmosa lidojumos un aizgāja no NASA. Katrs no viņiem ir visaugstākās klases gaisa spēku profesionālis, tomēr citādi viņi ir ļoti dažādi un arī viņu dzīves ceļi ir veidojušies atšķirīgi.

Nils Ārmstrongs, šodien – Sinsinati universitātes astronautikas profesors, pēc rakstura ir ļoti noslēgts. Draugi viņu raksturo kā tipisku amerikāni, kurš brīvajā laikā iedzer alu, bet nemēdz plātīties ar saviem varoņdarbiem. Viņš ir vienīgais no "Apollo-11" apkalpes, kurš nekad savu zvaigžņu stundu nav centies atainot memuāros.

Īsts mačo tips, atlētisks, sabiedrisks, raibu žakešu mīļotājs. Parasti viņu varēja redzēt ar glāzi rokā, pīpi zobos un trim gredzeniem pirkstos (viens no tiem simbolizēja viņa piederību Masonu ložai)... Šāds varētu būt otra Mēness iekarotāja, Vestpointas militārās akadēmijas absolventa Edvīna (Baza) Oldrina raksturojums viņa triumfa laikos. Par Oldrinu vēlāk mēdza teikt, ka viņš ir garīgi salūzis amerikāņu varonis, jo kāda viņa dvēseles daļa tā arī nav spējusi atgriezties no kosmosa. Paša Oldrina rakstītās atmiņas par šo laiku ir kā rūgtas un atklātas grēksūdzes. "Mūs centās padarīt par ideāliem, īstiem amerikāņiem. Tomēr mums, tāpat kā visiem, bija savas problēmas. Bija skumji apzināties, ka jāizrādās kā reklāmas stabam. Sāpināja mūsu iekšējās nesaskaņas, strīdi un sāncensība. Savstarpējais ienaids kosmosa programmā bija tāds pats kā visur citur," viņš raksta. Pēc publikācijām ASV presē var nojaust, ka kādā dzīves posmā Oldrins sāka lietot alkoholu un psihotropās vielas, līdz bija spiests vērsties pie speciālistiem. Šodien viņš ir ASV Nacionālās kosmosa biedrības prezidents.

Trešais misijas dalībnieks, militārpersona Maikls Kolinss, sava līdzsvarotā rakstura dēļ bija izslavēts kā visu mīlulis. Pēc misijas beigām viņš kādu laiku strādāja par ASV valsts sekretāra palīgu, bet vēlāk sāka vadīt Smitsona universitātes aerokosmisko muzeju.

Neatbildēts paliek jautājums – kāpēc šie vīri nekad vairs nelidoja? Nevienam no viņiem nepiešķīra augstāko militāro pakāpi, kas ir pavisam neparasti tik lielam veikumam. Neviens "Apollo-11" apkalpes biogrāfs arī nespēj skaidri pateikt, kādu apsvērumu dēļ ASV valdība tieši šiem cilvēkiem uzticēja godpilno un bīstamo Mēness misiju. Vairākums lietpratēju pirms 40 gadiem uzskatīja, ka jālido būtu tikpat pieredzējušajiem Čārlzam Konradam, Ričardam Gordonam un Alanam Bīnam (vēl tika nosaukti arī Frenka Bormana un Džeimsa Louvela vārdi). Neliekas, ka šī izvēle varētu būt gluži nejauša...

Lai vai kā, bet NASA sadarbībā ar citām kosmosa lielvalstīm plāno līdz 2020. gadam atjaunot lidojumus uz Mēnesi, varbūt pat izveidojot uz tā pirmo cilvēku apmetni – bāzi, kurā astronauti varētu nākotnē uzturēties. Šim un citiem tikpat ambicioziem ar kosmosa apguvi saistītiem mērķiem ASV Kongress 2010. gadam vien ir piešķīris 18,7 miljardus dolāru. Līdz 2025. gadam apciemot Mēnesi gatavojas arī Krievija. Mēness odiseja turpinās.

***

"Apollo-11" lidojums

• Apkalpe: Nils Ārmstrongs, Maikls Kolinss un Edvīns (Bazs) Oldrins.

• Starta brīdis no Kenedija kosmodroma: 1969. gada 16. jūlijā plkst. 13.32 pēc Grinvičas laika.

• Nolaišanās uz Mēness: 1969. gada 20. jūlijā plkst. 20.17.

• Nolaišanās uz Zemes: 1969. gada 24. jūlijā plkst. 16.50.

• 30 reizes aplidoja Mēnesi.

• Mēness orbītā pavadīja 59 stundas, 30 minūtes, 26 sekundes.

***

• Amerikāņi savai Mēness programmai no 1963. līdz 1972. gadam iztērēja 25 miljardus dolāru. PSRS līdzīgiem mērķiem iztērēja summu, kas pielīdzināma

4 mljrd. dolāru.

• Lielāko finansējuma daļu – 18 miljardus dolāru – iztērēja izmēģinājumos turpat uz Zemes, tomēr arī tas neļāva izvairīties no traģēdijām.

• No visām "Apollo" misijām tieši "Apollo-11" Mēnesi sasniedza visātrāk (4,3 diennaktīs). Visilgāk lidoja "Apollo-17" (4,7 diennaktis).

• Nils Ārmstrongs 60. gadu otrajā pusē no NASA algā saņēma 30 054, Edvīns (Bazs) Oldrins – 18 623, Maikls Kolinss – 17 147 dolārus gadā.

• Cilvēki uz Mēness virsmas kopumā pavadījuši trīs dienas un astoņas stundas, kuru laikā, gan ejot, gan braucot ar lunomobiļiem, pievārēts ap 100 kilometru liels attālums, bet no Mēness uz Zemi nogādāti 382 kilogrami dažādu iežu.

P.S. Arī šobrīd notiek gatavošanās jaunajaii amēness (iespeājsm arī Marsa) misijai un tiek izstrādatas jaunas tehnoloģijas. Dažas no tā var skatīt pievienotajā video:

Ceļš uz garīgām zināšanām

Ieskats jaunajā NASA Mēness misijā

Interesants viedoklis par pasaules uzbūvi un mūsu vietu tajā