Atskats uz amerikāņu Apollo Mēness misijām

Amerikāņu kosmosa kuģa "Apollo-11" misija uz Mēnesi pirms 40 gadiem cilvēces vēsturē ierakstīta kā zvaigžņu stunda, kad mūsu iespējas šķita neierobežotas un fantastu pareģotā nākotne – tuva un sasniedzama. Tomēr nekad vēl nav bijis gadījuma, kad kāda izcila notikuma nozīme tiktu tik skaļi apšaubīta, liekot to dēvēt gan par pagājušā gadsimta lielāko sensāciju, gan arī par visrūpīgāk organizēto krāpšanos.

godu "Apollo-11" slavenā ceļojuma apaļajai gadskārtai 20. jūlijā Dž. F. Kenedija kosmodroma rīkotajos pasākumos (Floridā, ASV) debesu plašumu izpētes entuziasti varēs aci pret aci satikties ar slavenajiem amerikāņu astronautiem Valtu Kaningemu ("Apollo-7"), Edgaru Mičelu ("Apollo-14"), Elu Vordenu ("Apollo-15"), Čārlzu Djūku ("Apollo-16"). Viņu vidū būs arī Edvīns (Bazs) Oldrins – viens no 1969. gada 20. jūlija varoņiem, kurš gatavojas iepazīstināt ar savu jauniznākušo nu jau trešo atmiņu grāmatu "Lieliskā vientulība: garais mājupceļš no Mēness", pēc kuras jau ir uzņemta tāda paša nosaukuma trīsdimensiju filma. Kenedija kosmodroma Raķešu parkā (savdabīga brīvdabas izstāde, kur redzamas dažādas ASV nesējraķetes un cita kosmiskā tehnika) varēs nobaudīt pasaulē lielāko Mēness kūku. Tā būšot vismaz metru plata un 25 kilogramus smaga, greznota ar šokolādi un zefīru. Apmeklētāji līdzpārdzīvos aizraujošākos "Apollo-11" misijas brīžus, nokļūstot šim gadījumam īpaši izveidotā kosmosa vadības centrā, kā arī aptaustot un izpētot izjauktā gigantiskā raķešnesēja "Saturn-5" daļas. Šobrīd ikviens var sekot līdzi astronautu piedzīvojumiem arī britu zinātniskā žurnāla "Nature" dienasgrāmatā, kas apmeklētājiem pieejama virtuālās komunikācijas tīklā "Twitteer".

1969. gada 20. jūlija vēls vakars. Laikā, kad padomijas centrālā televīzija parastajai tautai rāda Staļina laiku kinokomēdiju "Cūkkope un gans", vairāk nekā pusmiljards pārējās pasaules iedzīvotāju ar aizrautību skatās, kā ASV astronauti Nils Ārmstrongs un Edvīns (Bazs) Oldrins pirmo reizi cilvēces vēsturē izkāpj uz Mēness virsmas. Miljoniem cilvēku šajā dienā sasirgst ar sapni par zvaigznēm, kas daudzus apbur uz mūžu. No televīzijas ekrāniem Ostankinas studijā Maskavā acis nenovērš arī padomju elite, kas tur pulcējusies kopā ar pāris simtiem īpaši pietuvinātu personu.

Šie notikumi daudziem var šķist kā sens stāsts, ko der atcerēties un izbaudīt – kā smalkas smaržas vai laba vīna glāzi. Tomēr mūsdienu pasaulē netrūkst arī entuziastu, kuri nebeidz uzdot jautājumu: vai amerikāņi toreiz patiešām bija uz Mēness? Kaislības pastiprina daudzās neskaidrības un tīšās vai nejaušās mistifikācijas, kas tā vien virmo ap "Apollo-11" misiju jau no paša tās sākuma.

"Uzlabotās" fotogrāfijas un pazudusī filma

Uzmanības vērts ir kaut vai tas, ka lielākā daļa no fotokadriem, kuros amerikāņi ir redzami uz Mēness, ir viltojums. Šīs bildes radītas uz Zemes vai nu pēc atgriešanās, vai arī pirms lidojuma treniņu laikā. Šāda prakse NASA nebija nekas neparasts – misiju laikā no Mēness uz Zemi nosūtīto attēlu kvalitāte nereti bija tik slikta, ka NASA neriskēja tos publiskot. Foto un videomateriālos par "Apollo" misijām uz Mēnesi nereti ir "iekomponēta" arī autentiskā informācija par kosmosa kuģu "Gemini" piedzīvojumiem iepriekšējos gados. Tāpēc arī tajos ir vērojamas speciālistu novērotās neatbilstības un optiskās anomālijas.

Saistībā ar atklātībā pieejamo "Apollo-11" misijas fotomateriālu internetdiskusijās tiek apspēlētas visdažādākās tēmas – sākot ar astronautu palēcieniem, kuriem Mēness vājās gravitācijas ietekmē vajadzējis būt krietni augstākiem, un beidzot ar viņu pēdām, kuru nospiedumi putekļotajā Mēness virsmā esot pārāk dziļi un skaidri saskatāmi. Citiem šķiet dīvaini, kāpēc amerikāņi no Mēness fotogrāfijās neiemūžināja Zemi. (Tā it kā esot atradusies pārāk augstu virs Mēness horizonta.) Vēl viens skeptiķu arguments – astronautu ēnām uz Mēness, kur Saule ir vienīgais gaismas avots, teorētiski būtu bijis jākrīt vienā virzienā, bet bildēs redzams, ka tās ir dažāda garuma un virziena. (To parasti izskaidro ar faktu, ka drošības dēļ astronauti uz Mēness vienmēr izsēdās vietās, kur Saule tikko uzlēkusi vai arī atradusies zemu virs horizonta.) Viena no lielākajām dīvainībām – kā uz Mēness var plīvot ASV karogs, ja ap Zemes pavadoni nav atmosfēras? (Diezgan vārgs šķiet pamatojums, ka astronautiem neesot izdevies līdz galam Mēness virsmā iestiprināt karoga pamatni. Tas neesot bijis nostiepts, un astronautam nācies ik pa brīdim karogu iztaisnot.) Savādību ķēdi papildina novērojums, ka nevienā no bildēm nav redzamas zvaigznes. Tas gan nemaz nešķiet tik dīvaini, jo pats Nils Ārmstrongs reiz atcerējies – atrodoties uz Mēness, bijusi sajūta, kā stāvot spilgti apgaismotā futbola stadionā, un nekādas zvaigznes tādā gadījumā nevarot saskatīt.

Pirms dažiem gadiem pasaulē diezgan plašu vērību piesaistīja telefilma "Mēness tumšā puse", kurā slavenā kinorežisora Stenlija Kubrika atraitne stāstīja, ka viņas vīrs prezidenta Niksona uzdevumā Mēness ainas esot īstenībā filmējis Holivudas paviljonos un, iespējams, arī Nevadas tuksnesī. (1968. gadā uz ekrāniem parādījās Kubrika filma "2001: kosmosa odiseja", kas, kā stāsta, bija ļoti iedvesmojusi Niksonu.) Pēc vēlāk izskanējušām ziņām, šī telefilma gan izrādījās vien kārtējais falsificējums.

Neizpratni raisa fakts, kāpēc NASA joprojām slēpj "Apollo-11" astronautu uzreiz pēc izsēšanās uz Mēness nofilmēto videomateriālu, tā vietā pasaulei rādot sliktas kvalitātes fragmentus, kas neatbilda pat tā laika tehniskajām iespējām. (Zināms, ka amerikāņi uz Mēnesi līdzi ņēma tobrīd pasaulē labāko fototehniku un kinokameras – zviedru firmas "Hasselblad EL 500" ražojumus.) Pēc oficiālās versijas, noslēpumainā filma esot bez pēdām pazudusi NASA arhīvā. Pirms diviem gadiem pasauli aplidoja vēsts, ka viena tās kopija atradusies Sidnejā, pateicoties grupas "Pink Floyd" producentam Pīteram Kliftonam, kurš to savulaik izlūdzies NASA, lai filmētu grupas slavenā albuma "The Dark Side Of The Moon" videoklipu. Skeptiķi gan uzskata, ka šis videomateriāls visdrīzāk ir viltojums, ko NASA "pametusi" sabiedrībai, lai atkal uzjundītu tās interesi par Mēness iekarošanas aizkulisēm.

Vai Brežņevs vienojās ar Niksonu?

Visas šīs neatbilstības ir rosinājušas aizdomas, ka ASV raķeti gan palaidušas kosmosā, bet tā nekad nav nogādājušas astronautus uz Mēness. Pēc šīs teorijas iznāk, ka "Apollo-11" ar astronautiem vienkārši astoņas dienas riņķojis ap Zemi. No kurienes tad skanēja sarunas ar tā apkalpi, kuras taču dzirdēja vai visa pasaule?

Daži domā, ka tās varēja pārraidīt no kāda Zemes punkta caur retranslatoru, kuru iepriekš uz Mēnesi nogādājuši bezpilota aparāti.

No padomju avotiem gan zināms, ka vismaz no 1968. gada rudens līdz 1969. gada decembrim "Apollo" pārvietošanos nemitīgi izsekoja PSRS kosmiskās novērošanas ierīces. Krievi ne vien noklausījās astronautu sarunas, bet arī saņēma telemetrisko informāciju par borta sistēmu darbību. Līdz ar to visticamāk, ka amerikāņi tomēr vismaz reizi bija apriņķojuši ap Mēnesi un vismaz reizi nosēdušies uz tā, jo no krievu modrajām acīm vienkārši nebija iespējams izvairīties. Amerikāņu klātbūtni uz Mēness arī netieši apstiprina lāzeratstarotāji, ar kuriem var ļoti precīzi noteikt attālumu no Zemes līdz Mēnesim. (Skeptiķi gan teiks, ka tos uz Mēnesi nogādāja automātiskās stacijas.) Iespējams, atbildi uz šo mīklu sniegs jaunākie dati no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, kas raidīti uz Mēnesi.

Neoficiāli avoti min, ka, sākot no 1969. gada beigām ("Apollo-12" misija), padomju puse it kā zinājusi, ka amerikāņu lidojumi tiek falsificēti, tomēr atmaskošana nav sekojusi. Krievija vēl šodien nav atslepenojusi savu izlūkdienestu informāciju arī "Apollo-11" sakarā. Kāpēc? Pēc viena no pieņēmumiem, Brežņeva valdība šīs ziņas izmantojusi spiedienam uz ASV, iegūstot iespēju sākt savas naftas piegādes uz Rietumiem. (Tās patiešām sākās 70. gadu sākumā – vēl pirms arābu izraisītās naftas krīzes. Tomēr diez vai šo faktu var uzskatīt par neapstrīdamu pierādījumu sazvērestībai abu lielvalstu starpā. Tā šķiet pārāk neticama – it sevišķi aukstā kara apstākļos.)

Bez cerības atgriezties

Ar "Apollo-11" misiju saistīto sazvērestības teoriju piekritēju vidū viens no pazīstamākajiem ir amerikāņu rakstnieks Bils Keizings, kurš kādreiz strādāja par tehniskās informācijas daļas priekšnieku kompānijā "Rocketdyne" (tā būvēja raķešdzinējus programmai "Apollo"). 1976. gadā viņš uzrakstīja grāmatu "Mēs nekad nebijām uz Mēness", kurā pauda visai murgainu ideju, ka amerikāņu astronauti kādā misijas sagatavošanās posmā esot bijuši pakļauti hipnotiskajai zombēšanai. Tās laikā viņu apziņā iepotētas viltus atmiņas par it kā notikušu ceļojumu. Keizinga grāmatā arī izskan viedoklis, ka NASA tehnoloģiju attīstības līmenis nav bijis pietiekams misijai uz Mēnesi. Arī šodien daudzi uzskata, ka amerikāņiem 60. gadu beigās nav bijis pieredzes, lai nodrošinātu kuģu atgriešanos uz Zemes ar otro kosmisko ātrumu. Turklāt bijušas arī problēmas ar nesējraķeti "Saturn-5" tās pārāk mazās celtspējas dēļ. Bažas raisīja arī tas, ka pirms "Apollo-11" misijas izcilā vācu konstruktora Vernera fon Brauna lolojumam bija veikti divi izmēģinājumi un otrajā raķetes trešā pakāpe pēkšņi izjuka gabalos.

"Apollo" sistēmām izmēģinājumos mēdza arī atslēgties borta skaitļošanas tehnika (datora procesors sastāvēja tikai no 5000 mikroshēmām, bet operatīvās atmiņas apjoms bija četri kilobaiti) un gadījās vēl citas ķibeles. Viena no tādām 1968. gadā ASV gaisa kara spēku Elingtonas bāzē gandrīz kļuva liktenīga Nilam Ārmstrongam. Tikai laimīga gadījuma dēļ viņš paspēja katapultēties no vadību pazaudējušā lidaparāta.

Skeptiķi arī spriež, ka astronautu skafandri, lai gan 25 kārtas biezi, tomēr neesot bijuši piemēroti darbam uz Mēness. Franču inženieris Ralfs Renē ir aprēķinājis – lai aizsargātu apkalpi no radiācijas, kosmosa kuģa sienām un skafandram vajadzējis būt vismaz 800 milimetru biezumā, turklāt izgatavotiem no tīra svina.

Tāpēc nav brīnums, ka jau pirms "Apollo-11" lidojuma ASV prezidents Niksons bija sagatavojies nepieciešamības gadījumā teikt sēru runu. Misijai orbītā piedzīvojot ko neparedzēti traģisku, bija arī nolemts ar astronautiem pārtraukt jebkurus sakarus.

Vēlāk ASV valdībai ne reizi tika pārmests, ka, vēloties uzvarēt kosmiskajā sacensībā ar PSRS, tā sūtījusi "Apollo-11" misiju uz Mēnesi bez pienācīgiem aprēķiniem un drošības līdzekļiem. Ļaunākā scenārija gadījumā – bez jelkādas cerības atgriezties. Šķiet, daudzās situācijās astronautu dzīvība tiešām bija atkarīga vienīgi no viņu pašu drosmes un straujās reakcijas. Piemēram, Ārmstrongam un Oldrinam aizlidojot no Mēness, notika negaidītais – pēkšņi ieklemmējās dzinēja slēdzis. Oldrins atrisināja situāciju ar vienkāršas pildspalvas palīdzību.

Tostarp amerikāņu 60. gadu beigu panākumus kosmosa apguvē nebūtu prātīgi arī novērtēt par zemu. Jau projekta "Gemini" ietvaros viņiem izdevās pirmajiem palaist kuģi, kas spēja veikt manevrus orbītā, jo bija aprīkots ar borta datoru. Līdz misijai uz Mēnesi amerikāņi jau bija veiksmīgi izpildījuši vismaz sešas pilotējamo kosmosa kuģu saslēgšanās. Krievu kontā bija tikai viena šāda operācija. Turklāt, ja runājam par "Saturn-5", krievi tik spēcīgas nesējraķetes iemācījās būvēt tikai 80. gados.

Kāpēc nepatika dublieri?

Skeptiķi savu argumentu vidū min arī kādu pavisam baisu un neticamu. Lai saglabātu noslēpumā Mēness lidojumu falsificēšanu, NASA it kā nogalinājusi vienpadsmit "Apollo" programmās piedalījušās personas. No pirmā skata, skaitļi patiešām ir daiļrunīgi, jo tikai 1967. gadā vien pārsvarā dažādās katastrofās aizgāja bojā astoņi šajos projektos lielākā vai mazākā mērā iesaistīti cilvēki. Viņu vidū – arī nelaimīgā "Apollo-1" apkalpe, kuru kuģī 1967. gada 27. janvārī treniņu laikā izcēlās ugunsgrēks. (Ļoti līdzīgos apstākļos pie pazemināta spiediena ar skābekli piepildītā barokamerā 1961. gadā sadega arī PSRS kosmonauts Valentīns Bondarenko.) Bet kas tad notika ar tiem, kas tieši lidoja "Apollo" kosmosa kuģos? Izrādās, nekas īpaši aizdomīgs. No divpadsmit astronautiem, kuri ir pabijuši uz Mēness, šobrīd aizsaulē ir aizgājuši trīs. Slavenais Alans Šepards, pirmais amerikānis, kurš pabija kosmosā, nomira 74 gadu vecumā no leikēmijas. "Apollo-12" komandieris Čārlzs Konrads 69 gadu vecumā nositās ar motociklu, bet "Apollo-15" apkalpes loceklis Džeimss Ērvins šo pasauli pameta infarkta dēļ.

Pētot "Apollo" misiju norisi, skeptiķi arī novērojuši, ka NASA nezin kāpēc ļoti nelabprāt izmantojusi dublierus (viņi katrā ziņā bija nepieciešami, jo astronauts varēja saslimt, bet katrs šāds lidojums ta ču izmaksāja vairākus simtus miljonus dolāru). Bija gadījumi, kad lidojumus vairākas reizes pat atlika, tomēr dublierus kuģos laida iekšā tikai galēji ekstrēmos gadījumos. Arī šis apstāklis dažus uzvedina uz domām, vai pamatekipāžu sagatavošanā nebija kāds noslēpums, par kuru citiem labāk nezināt.

Ko šodien dara "Apollo-11" apkalpe?

Pārsteidzošākais ir tas, ka tūlīt pēc triumfālās misijas šie trīs vīri nekad vairs nepiedalījās kosmosa lidojumos un aizgāja no NASA. Katrs no viņiem ir visaugstākās klases gaisa spēku profesionālis, tomēr citādi viņi ir ļoti dažādi un arī viņu dzīves ceļi ir veidojušies atšķirīgi.

Nils Ārmstrongs, šodien – Sinsinati universitātes astronautikas profesors, pēc rakstura ir ļoti noslēgts. Draugi viņu raksturo kā tipisku amerikāni, kurš brīvajā laikā iedzer alu, bet nemēdz plātīties ar saviem varoņdarbiem. Viņš ir vienīgais no "Apollo-11" apkalpes, kurš nekad savu zvaigžņu stundu nav centies atainot memuāros.

Īsts mačo tips, atlētisks, sabiedrisks, raibu žakešu mīļotājs. Parasti viņu varēja redzēt ar glāzi rokā, pīpi zobos un trim gredzeniem pirkstos (viens no tiem simbolizēja viņa piederību Masonu ložai)... Šāds varētu būt otra Mēness iekarotāja, Vestpointas militārās akadēmijas absolventa Edvīna (Baza) Oldrina raksturojums viņa triumfa laikos. Par Oldrinu vēlāk mēdza teikt, ka viņš ir garīgi salūzis amerikāņu varonis, jo kāda viņa dvēseles daļa tā arī nav spējusi atgriezties no kosmosa. Paša Oldrina rakstītās atmiņas par šo laiku ir kā rūgtas un atklātas grēksūdzes. "Mūs centās padarīt par ideāliem, īstiem amerikāņiem. Tomēr mums, tāpat kā visiem, bija savas problēmas. Bija skumji apzināties, ka jāizrādās kā reklāmas stabam. Sāpināja mūsu iekšējās nesaskaņas, strīdi un sāncensība. Savstarpējais ienaids kosmosa programmā bija tāds pats kā visur citur," viņš raksta. Pēc publikācijām ASV presē var nojaust, ka kādā dzīves posmā Oldrins sāka lietot alkoholu un psihotropās vielas, līdz bija spiests vērsties pie speciālistiem. Šodien viņš ir ASV Nacionālās kosmosa biedrības prezidents.

Trešais misijas dalībnieks, militārpersona Maikls Kolinss, sava līdzsvarotā rakstura dēļ bija izslavēts kā visu mīlulis. Pēc misijas beigām viņš kādu laiku strādāja par ASV valsts sekretāra palīgu, bet vēlāk sāka vadīt Smitsona universitātes aerokosmisko muzeju.

Neatbildēts paliek jautājums – kāpēc šie vīri nekad vairs nelidoja? Nevienam no viņiem nepiešķīra augstāko militāro pakāpi, kas ir pavisam neparasti tik lielam veikumam. Neviens "Apollo-11" apkalpes biogrāfs arī nespēj skaidri pateikt, kādu apsvērumu dēļ ASV valdība tieši šiem cilvēkiem uzticēja godpilno un bīstamo Mēness misiju. Vairākums lietpratēju pirms 40 gadiem uzskatīja, ka jālido būtu tikpat pieredzējušajiem Čārlzam Konradam, Ričardam Gordonam un Alanam Bīnam (vēl tika nosaukti arī Frenka Bormana un Džeimsa Louvela vārdi). Neliekas, ka šī izvēle varētu būt gluži nejauša...

Lai vai kā, bet NASA sadarbībā ar citām kosmosa lielvalstīm plāno līdz 2020. gadam atjaunot lidojumus uz Mēnesi, varbūt pat izveidojot uz tā pirmo cilvēku apmetni – bāzi, kurā astronauti varētu nākotnē uzturēties. Šim un citiem tikpat ambicioziem ar kosmosa apguvi saistītiem mērķiem ASV Kongress 2010. gadam vien ir piešķīris 18,7 miljardus dolāru. Līdz 2025. gadam apciemot Mēnesi gatavojas arī Krievija. Mēness odiseja turpinās.

***

"Apollo-11" lidojums

• Apkalpe: Nils Ārmstrongs, Maikls Kolinss un Edvīns (Bazs) Oldrins.

• Starta brīdis no Kenedija kosmodroma: 1969. gada 16. jūlijā plkst. 13.32 pēc Grinvičas laika.

• Nolaišanās uz Mēness: 1969. gada 20. jūlijā plkst. 20.17.

• Nolaišanās uz Zemes: 1969. gada 24. jūlijā plkst. 16.50.

• 30 reizes aplidoja Mēnesi.

• Mēness orbītā pavadīja 59 stundas, 30 minūtes, 26 sekundes.

***

• Amerikāņi savai Mēness programmai no 1963. līdz 1972. gadam iztērēja 25 miljardus dolāru. PSRS līdzīgiem mērķiem iztērēja summu, kas pielīdzināma

4 mljrd. dolāru.

• Lielāko finansējuma daļu – 18 miljardus dolāru – iztērēja izmēģinājumos turpat uz Zemes, tomēr arī tas neļāva izvairīties no traģēdijām.

• No visām "Apollo" misijām tieši "Apollo-11" Mēnesi sasniedza visātrāk (4,3 diennaktīs). Visilgāk lidoja "Apollo-17" (4,7 diennaktis).

• Nils Ārmstrongs 60. gadu otrajā pusē no NASA algā saņēma 30 054, Edvīns (Bazs) Oldrins – 18 623, Maikls Kolinss – 17 147 dolārus gadā.

• Cilvēki uz Mēness virsmas kopumā pavadījuši trīs dienas un astoņas stundas, kuru laikā, gan ejot, gan braucot ar lunomobiļiem, pievārēts ap 100 kilometru liels attālums, bet no Mēness uz Zemi nogādāti 382 kilogrami dažādu iežu.

P.S. Arī šobrīd notiek gatavošanās jaunajaii amēness (iespeājsm arī Marsa) misijai un tiek izstrādatas jaunas tehnoloģijas. Dažas no tā var skatīt pievienotajā video: