Citas dimensijas eksistē

Atradu vienu senu rakstu portālā www.eniostudija.lv, kas manuprāt joprojām ir interesants.
Piedāvāju Jūsu uzmanībai šo informāciju. Intervija notika 2001 gadā.

Latvijas Zinātnes un dialoga centra direktors Prof. Dr. habil. math. Andris Buiķis jau vairāk kā trīsdesmit gadu velta uzmanību zinātnes vispārīgām, to vidū strīdīgām, problēmām, arī ezotēriem jautājumiem.

Izdevniecība «Madris» ir laidusi klajā Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa, Latvijas Universitātes profesora Andra Buiķa grāmatu «Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam». Zinātnieks ir arī Vācijas Lietišķās matemātikas un mehānikas biedrības (GAMM), Amerikas Matemātikas biedrības (AMS) un Latvijas Matemātikas biedrības (LMB) biedrs.

Andris Buiķis ir izstrādājis oriģinālas matemātiskas metodes parciālajiem diferenciālvienādojumiem, organizējis ap desmit starptautisku konferenču, referējis vairāk kā 50 starptautiskās konferencēs, vairākkārt lasījis lekcijas dažādās ārzemju universitātēs. Viņš ir autors aptuveni 200 publikācijām matemātikā, daudziem enciklopēdiju un publicistiskiem rakstiem.

Saruna ar progresīvo zinātnieku Andri Buiķi Zinātņu Akadēmijas augstceltnes viņa kabinetā bija patiesi interesanta, jo aizskārām savulaik ar ierastajām zinātnes metodēm neizskaidrojamas parādības.



- Tas, kas pirms desmit gadiem bija mistika, tagad ir psihofizika vai kvantu fizika vai vēl kaut kas... Cik lielā mērā tā var teikt, un, ja tā, tad zinātne šobrīd atrodas zīdaiņa līmenī...

- Tā es negribētu teikt. Es gribētu atsaukties uz Spinozu, kurš teica - ja mēs iedomājamies tumšu sienu un mūsu izzinātais ir kā gaismas aplis, tad, jo tas kļūst lielāks, jo lielāka kļūst aploce, ap kuru šis gaismas aplis saskaras ar tumsu. Tātad jo vairāk mēs izzinām, jo vairāk jautājumu rodas. Tā varētu teikt, jo visas modernās tehnoloģijas, kaut vai diktofons manā priekšā, ir zinātnes pētījumu auglis. Cits jautājums ir, vai ir pareiza sabalansētība starp tehnoloģisko (materiālo) un garīgo. No otras puses, ir taisnība, ka daudzas lietas, kas ir mistika, zinātnisko pētījumu ceļš pārvērš par zinātnes pētījumu objektu. Ja mēs XIX gadsimta sākumā iedomātos radioaparātu vai televīziju, kad vienā mirklī uzzinām, kas notiek otrajā pasaules malā, tas, neapšaubāmi, tā laika cilvēkiem būtu licies kā mistika, kā neiespējamas lietas. Jaunais sākumā vienmēr liekas pārsteidzošs, bet vēlāk mēs sakām, ka tā ir labi saprotama lieta, kuru varam izskaidrot.



- Jūs esat speciālists torsionu lauku jomā...

- Es neteiktu, ka esmu speciālists torsionu lauku teorijā, jo tā tomēr ir fizikas nozare, es esmu matemātiskās modelēšanas speciālists, un šajā sfērā man nākas saskarties ar ļoti daudzām nozarēm, tajā skaitā fiziku. Bet es varu teikt, ka torsionu lauki ir mans hobijs kopš 1998. gada, kad šeit bija gan teorijas pamatlicējs G. Šipovs, gan vairāku lietišķo virzienu pārstāvis, institūta direktors A. Akimovs, kas izraisīja milzīgu sabiedrības interesi. Bet akadēmiskā vide to uzņēma diezgan rezervēti. Bija arī psiholoģiskais aspekts, jo auditorija visu teikto uztvēra emocionāli, kas nav raksturīgs zinātnieku aprindām. Daudzi to nespēja pieņemt un teica, ka tas ir šarlatānisms. Ko nozīmē šarlatāns? Tas ir galīgi neizglītots neprofesionālis, kas mēģina tēlot gudru. Bet šie cilvēki ir ieguvuši akadēmiskos grādus arī klasiskās fizikas nozarēs. Saukt viņus par šarlatāniem nozīmē parādīt emocionālu attieksmi, nevis zinātniski analītisku pieeju. Tā tas notika - fiziķi teica, ka tur nav ko pētīt - tas ir šarlatānisms. Mani tas ieinteresēja, un es ar Akimova kungu uzturu regulārus kontaktus. Argumentācija, ko toreiz teica, ir novecojusi. Akimovs stāsta, ka vairākos virzienos - enerģētikā, veselības aizsardzībā, metalurģijā jau ir komerciālie produkti, tos pārdod, tie ir nopērkami. Trīs gadu laikā ir daudz kas noticis.



- Kā jūs skaidrosiet, kas ir torsionu lauki, cilvēkam, kas neko par tādiem nav dzirdējis?

- Tas ir tāpat kā salīdzināt: braukt automašīnā pa ceļu vai vizināties karuselī, kur notiek rotācija. Ir principiāla atšķirība starp rotācijas kustību un cita veida kustību. Rotācijas kustība ir pieejama jebkurā līmenī, sākot ar elementārdaļiņām, kurām rotācijas kustības analogs ir spins un beidzot ar galaktikām, kurām redzami šie «spirāliskie zari» - tātad no mikropasaules līdz megapasaulei. Šie ir pētījumi, ko par pētījumiem īsti nosaukt nevar, jo tie netiek finansēti - tie notiek hobija līmenī. Līgatnē, piemēram, jau otro sezonu strādā šajā hobija līmenī konstruēta siltumiekārta. Praktiķi atzīst, ka tā ir gan kompakta, gan ekoloģiski tīra, gan efektīva - tā simtprocentīgi elektroenerģiju pārvērš siltuma enerģijā. Visās šajās iekārtās ir rotācijas princips. Līgatnē, piemēram, elektromagnētiskais lauks (parastā trīsfāzu maiņstrāva) caurtekošam šķidrumam (šajā gadījumā ūdenim), kurš tālāk plūst pa radiatoriem, piešķir rotācijas kustību, kas visu pārvērš siltumā.



- Nesen profesors Ignatenko šajā pat mājā arī īsumā pievērsās torsionu laukiem. Domu torsiona lauki griežas pulksteņrādītāja virzienā, bet datoru, mobilo tālruņu utt. pretēji, kas rada negatīvu iedarbību. Vai tā ir?

- Tiešām rotāciju var iedomāties divos virzienos - Saules virzienā un pretēji, par to runājam arī grāmatā. G. Šipovs un A. Akimovs izsakās mazliet piesardzīgi, viņi saka, ka labie un kreisie lauki - pozitīvie un negatīvie lauki - vieni tiešām var iedarboties stimulējoši, otri - kaitīgi. Tādā nozīmē tas būtu pareizi. Es pieļauju, ka tehniskām iekārtām tā ir, lai gan tur ir svarīga dažādu faktoru mijiedarbība. Akimovam ir aparatūra, ar kuru var to mērīt. Un, ja var mērīt, tad tas ir punkts, no kura sākās eksaktās zinātnes. Mēs izmērām un tad varam šo procesu pētīt. Pirms trijiem gadiem viņi neatveda līdzi šo aparatūru, kas nāca par labu skeptiķiem. Tas nav zinātnieka cienīgi pateikt, ka tur nav ko pētīt, nav vērts nodarboties. Zinātnes vēsturē tā ir bijis simtiem reižu - lielākā daļa saka, ka tās ir muļķības, tie ir īpatņi, bet vēlāk izrādās, ka tie ir bijuši ģeniālākie cilvēki, kuri apsteiguši laiku.



- Mēs dzīvojam četru dimensiju telplaikā. It kā ir atklātas jau 11 dimensijas...

- Klasiskā nozīmē, no Einšteina teorijas, ceturtā dimensija ir laiks. Es nerunāšu par eksotiskām teorijām, bet par tā saucamo superstīgu teoriju, ko fiziķu vairākums atzīst par cerīgāko un kas ir mēģinājums apvienot šobrīd visus zināmos laukus. Fizika ir ļoti smagā situācijā. Par to gan netiek plaši runāts, kaut gan par to būtu ļoti nopietni jārunā, jo fizikā nav vienota, nepretrunīga apraksta mikropasaulei un makropasaulei. Mikropasauli - elementārdaļiņu līmenī, atomārā līmenī apraksta kvantu mehānika. Savukārt Einšteina teorija apraksta makropasauli, to, ko mēs spējam uztvert un pasauli visa Visuma mērogā - megapasauli. Šo divu teoriju pamatprincipi viens ar otru ir pretrunā. To nesaku es, to saka izcili šodienas zinātnieki. Mums ir pazīstami četru spēku lauki: gravitācijas lauks, elektromagnētisms un vājo un stipro kodolspēku lauki. Superstīgu teorija cenšas vienotā nepretrunīgā teorijā apvienot šos četrus spēku laukus. Un šai superstīgu teorijai tik tiešām ir šīs desmit vai 11 dimensijas. Tā ir teorija, uz kuru vairākums fiziķu cer. Es uz šo teoriju kā visu aprakstošu vairs neceru - ja viņi runā par četru spēku lauku apvienošanu, tad šobrīd, 2001. gadā, pētījumi kosmoloģijā par paātrinātu Visuma izplešanos jau liecina, ka jābūt vēl vienam - piektajam spēku laukam. Tātad šī superstīgu teorija ir nepietiekama, jo tā šobrīd cenšas aptvert tikai četrus laukus. Bet pat šī teorija, kad izdosies to formulēt, liecinās, ka pastāv citas dimensijas. Tiesa, tiek runāts, ka pārējās telpas dimensijas ir kaut kā sarotētas vai sarullētas un to izmēri ir daži milimetri, bet runājot principiāli - šīs dimensijas ir!



- Varbūt lidojošo šķīvīši neierodas no tālām planētām, bet no tepat esošas daudzdimensiju telpas?

- Var būt gan tā, gan tā. Daudzi zinātnieki par šo fenomenu joprojām saka, ka tas nav nopietni. Piecdesmitajos gados Amerikā tika nodibināta komisija, kuru vadīja kāds fiziķis, bet viņa vietnieks biologs vēlāk rakstīja presei, ka viņš vienpersoniski uzrakstījis, ka šis fenomens neeksistē, jo tā bijusi vienošanās ar to laiku ASV valdību. Pie varas esošie cilvēki uzskata, ka ir lietderīgi šo informāciju slēpt. Es kopā ar ģimeni biju Vācijā, kur 1990. gadā lasīju lekcijas. Tad mēs arī novērojām šādu objektu - tas bija grandiozs, apmēram puskilometru liels, ar prožektoriem atsevišķos punktos. Tas pilnīgā klusumā pārvietojās virs pilsētas un atstāja satriecošu iespaidu. Pēc tam avīzē lasīju, ka to bija redzējuši tūkstošiem cilvēku, sākot no Francijas un aptuveni līdz Alpu kalniem. Tātad es arī esmu šādu fenomenu redzējis. Bet cilvēku, kas to nav redzējuši, skepsi es varu attaisnot. Taču jo fantastiskāka parādība, jo ar lielāku interesi tā būtu jāpēta.