Neliels ieskats ģeopolitikā

Ģeopolitiku uzskata par jaunu zinātni, bet patiesībā tā ir tikpat veca, cik pati zemeslode vai cilvēce. Jo sevišķi senos laikos tā bija izšķīrējs faktors tautu un valstu eksistencē.

Ģeogrāfiskie apstākļi, zeme, kurā kāda tauta dzīvo, valstu vieta, vai dzīves telpa, ļoti lielā mērā ietekmē un noteic valstu likteņus. Pasaule vienmēr ir darījusi lielu kļūdu, neatzīdama faktu, ka zemeslode nav pārveidojama cilvēka spēkiem. Par spīti visai modernajai tehnikai un A-bumbai Alpu kalni joprojām atradīsies tur, kur tie ir bijuši gadu tūkstošus, — un tos nevarēs pārcelt un nolikt par robežu starp Latviju un Krieviju. Tāpat nevarēs pārvietot jūras un okeānus, utt. Tāpēc ģeogrāfija, kas gadu tūkstošus ir bijusi svarīgākais faktors valstu un tautu politikā, arī mūsdienās būtu jāņem vērā.

Politiskās zinības, jeb politika vispār, runā par notikumiem, apskata un diskutē jautājumus: Kas ir? Kāpēc ir? Kam vajadzētu būt? Un tā tālāk.

Ģeopolitika, turpretim, pievēršas pašai telpai. Pirmā vietā tā stāda vietu, kur notikumi risinās. Ģeopolitiķi atzīst, ka telpai, kuru apdzīvo kāda tauta, ir liela ietekme uz šīs tautas raksturu, mentalitāti, rasi, politiku, kultūru, saimniecību. Politisko dzīvi ietekmē jūras, upes, augsti kalni, tuksneši, dabas bagātības, klimats un citi apstākļi. Ģeogrāfija ir noteicošais faktors tautu un valstu dzīvē, un valsts nevar pastāvēt, ja nebazējas uz ģeogrāfijas principiem. Napoleons savā laikā teica: „Tauta ir kā ūdens, tā pieņem trauka veidu, kurā to ielej.”

Ģeopolitiķi pat apgalvo, ka noteiktām zināmām vietām uz zemeslodes ir jākļūst par politiskiem centriem. Ģeopolitiķi ir pārliecināti, ka cilvēki un politiskie notikumi ir zināma dabas spiediena iespaidā.

1904.gadā angļu ģeopolitiķis, Oksfordas universitātes prof. Helfords Mekinders Londonā nolasīja savu slaveno lekciju par zemes ģeogrāfiskās ass lomu pasaules vēstrurē. Šī lekcija bija iespiesta Karaliskās ģeogrāfu biedrības žurnālā. Ar to bija likts pamats moderno laiku ģeopolitiskai zinātnei, kas kļuva par vienu no aktuālākiem un interesantākiem priekšmetiem mūsdienās.
Kā jau minēju, ģeopolitiķi par galveno faktoru pasaules spēka un tautu likteņu noteikšanā uzskata ģeogrāfiju. Galvenais ir telpa, jo tā ir statiska, kamēr cilvēku kustība ir dinamiska. Tas ir vēstures likums, ka cilvēkiem mūžīgi jācīnās par telpu. Un tautu relatīvais spēks ir šī savstarpējā cīņa dzīves telpas dēļ.

Pēc ilgākiem pētījumiem Helfords Mekinders nāca klajā ar visai sensacionālu atzinumu, proti, ka dabiskā pasaules politiskās varas vieta sakrīt ar zemeslodes ģeogrāfisko centru. Tas visai ietekmē tautu ārpolitiku un vēsturi. Viņš teica, ka cilvēki gan lietas ierosina, bet tās lielā mērā kontrolē daba.

Visu zemeslodi, kā cietzemi, tā ūdeņus, Mekinders iedala trīs joslās: Zemes ģeogrāfiskais centrs, ko Mekinders ir nosaucis par zemes sirdi jeb „Sirds zemi”, sastāv tikai no cietzemes, kuras robežas ietver gandrīz visu Sibīriju līdz Klusajam okeānam, tad ārējo Mongoliju, Sinklangas provinci,Afganistānu, Irānu, Kaspijas jūru, līdz Melnajai jūrai, gar Ukrainas austrumu robežu, ietverot Latviju un Igauniju līdz Baltijas jūrai un tālāk metot strauju līkumu uz augšu līdz Baltajai jūrai. Iekšējā josla sastāv no ciet zemes un ūdeņiem un ietver visu Eiropu (izslēdzotAngliju un Pireneju pussalu), Z-Āfriku, Turciju, Indiju, Ķīnu. Ārējā josla sastāv lielāko tiesu no ūdeņiem. Tā ietver Britāniju, D-Āfriku, Austrāliju, ASV, Kanādu un Japānu.
Mekinders uzsver, ka nevis jūras, bet gan sauszemes spēki, kontinentālie spēki būs valdnieki pār zemeslodi.

Mekinders neatzīst vispārējo teoriju, ka Pasaules salā varētu dominēt jūras spēki; domāta toreizējā pasaules jūru valdniece – Lielbritānija. Viņš pasvītro, ka no zemes centra pastāvīgi nāk spiediens uz pārējo pasauli. Analizējot pasaules vēsturi, jāsecina, ka visa Eiropas vēsture ir mūžīga cīņa pret aziātu invāziju.
Jau gadu simteņiem Eiropa atradusies zem zemes centra spiediena. Kā no vēstures zinām, vairākas invāzijas, kas nākušas no Āzijas, kā Čingishana jeb mongoļu – tatāru iebrukums, kas valdīja pār Krieviju 200 gadus: Atillas, vandaļu, huņņu iebrukums, kas sagrāva vareno Romas impēriju, pārstaigāja gandrīz visu Rietumeiropu. Gadu simtos, pat tūkstošos, šie stepju nomadu pulki ir ietriekušies līdz pat Eiropas centram, pakļaujot sev Krieviju, Persiju, Indiju un vai visu Ķīnu. Un visas šīs invāzijas nākušas no „Zemes sirds” apgabala.

Bet mēs tikpat labi zinām, ka uzbrukumiem pretējā virzienā nav bijis panākumu. Jau 13. g.s. sākumā vācu bruņiniekus uz Ladogas ezera smagi sakāva Aleksandrs Ņevskis, un tie tālāk par Livonijas konfederācijas robežām uz austrumiem vairs negāja. Tāpat mēs zinām, cik traģiski beigušies zviedru karaļa Kārļa XII, Napoleona, kā arī l un II pasaules kara vāciešu iebrukumi Krievijā.

Mekindera vārdiem runājot: Eiropas civilizācija radusies barbaru pastāvīga ārējā spiediena ietekmē. Agri vai vēlu visa vecā pasaule kritīs par upuri stepju ordu ekspansijai.

Mekinders paredzēja, ka Zemes sirds apgabala spēks augs līdz ar šī apvidus ekonomisko un militāro spēku. Krievija nomainīs mongoļu impēriju, un tās spiediens uz kaimiņu zemēm augs. Viņš norāda, ka viņa nolūks nav pareģot vienai vai otrai zemei vai tautai lielu nākotni, (tas arī nav šī raksta nolūks), bet tikai izveidot ģeopolitisku formulu par politisko spēku līdzsvaru. Pēc Mekindera domām, pasaules nākotne ir atkarīga no spēku līdzsvara starp ekspansīvo pasaules centra varu un pārējo pasauli.

Nav jāaizmirst, ka Mekinders šos pieņēmumus formulēja 1904. g., kad vēl nebija ne komunisma, nedz Padomju Savienības. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un daudz kas no viņa paredzējumiem arī piepildījies.

1919. g. iznāca Mekindera slavenā grāmata „Demokrātijas ideāli un īstenība”. Tā bija pamatota uz 1904. g. tēzēm par Zemes sirdi. Grāmata bija domāta par brīdinājumu demokrātijām. Ka pats autors teica: „Tas ir brīdinājums gaišiem vīriem no tumšām varām un apstiprinājums tam, ka ģeogrāfija ir līdzeklis valsts politiskās varas un stratēģijas noteikšanai.” Starp citu, šī grāmata celta priekšā arī Versaļas miera sarunu dalībniekiem.

Pēc Mekindera teorijas trīs kontinenti – Āzija, Eiropa un Āfrika sastāda vienu milzīgu salu pasaules ūdeņos. To viņš arī nosauca par „Pasaules salu”. Ap šo salu grupējas visa pārējā pasaule. Izejot no šīs ģeogrāfiskās struktūras, Mekinders veidoja savas trīs slavenās tēzes:

1. kas valda pār Austrumeiropu – dominē „Zemes sirdī”;
2. kas valda pār „Zemes sirdi” – dominē „Pasaules salā”;
3. kas valda pār „Pasaules salu” – dominē visā pasaulē.

Līdz ar tehnikas attīstību, ideja par „Zemes sirdi” ir pievirzījusies tuvāk savai īstenošanai, nekā bija pirms 50 ...60 gadiem. Pēc Otrā pasaules kara Pad. Savienība ir kļuvusi par lielāko sauszemes varu uz zemeslodes. Pašreizējā PSRS teritorija aptuveni līdzinās „Sirds zemes” robežām.

Angļu ģeopolitiķis Helfords Mekinders skaidri nepasaka, ka tai ir jābūt krievu tautai, kas valdītu pār „Zemes sirdi”. Jo ģeopolitiķi runā tikai par vietu, kas pēc ģeogrāfiskā stāvokļa ir svarīgāka vai mazāk svarīga. Turpretim vācu ģeopolitiskā skola skaidri pasaka, ka vācu tautas misija ir valdīt pār „Zemes sirdi” — pasaules varas ģeogrāfisko centru. Šī ģeopolitiku doktrīna bija sevišķi iecienīta naciķu varas laikā. Tāpēc arī vācieši centās pakļaut sev Austrumeiropu, lai padarītu Vāciju par pasaules dominējošo varu.
Mekinders izsaka bažas: gadījumā, ja Vācija apvienotos ar Krieviju, tad — „Pasaules impērija jau būtu saredzama”. Jo ģeogrāfiskā ass savu nozīmi nezaudētu, ja arī tur valdītu citas tautas, ne krievi. Bet, ja, piemēram, Japāna kopīgi ar Ķīnu uzvarētu Krieviju, tad „dzeltenās briesmas”, par ko ir daudz runāts
– kļūtu reālas.

Nepārprotami un skaidri Ādolfs Hitlers vācu mērķi deklarē savā grāmatā „Mein Kampf”. Piemēram: „Vācijas vienīgā izeja ir jaunas teritorijas austrumos, t.i. Vācijas ekspansija Krievijā līdz Urāliem, ar neizmērojamām izejvielu bagātībām, un Ukrainu, ar neizmērojamiem labības laukiem...” Vai: „Ja runā par zemi Eiropā, tad tā, pirmkārt ir Krievija un tās robežu valstis.”

Vācu ģenerālštābā jau 1914. g. pastāvēja plāns, ka rietumu fronte ir tikai jāaizsargā, bet ar visiem spēkiem jātriecas uz austrumiem. Gandrīz šo pašu gājienu atkārtoja arī Hitlers, iepriekš ātri sakaujot Franciju, lai nodrošinātu aizmuguri. Abas reizes vācieši nebija tālu no mērķa. Lai aizkavētu šo vācu tieksmi „Drang nach Osten”, rietumu sabiedrotie pēc Pirmā pasaules kara nolēma uzcelt barjeru šķērsli no bufervalstīm. Tikai žēl, ka pēc Otrā kara viņi paši šo barjeru arī nojauca...Tai vietā krievi uzcēla dzelzs aizkaru...
Jau Veimāras republikas laikā vācieši pievērsās ģeogrāfijas un stratēģijas studijām un Minhenē atvēra ģeopolitisko institūtu ģen. Haushofera vadībā. Vācu ģeopolitiķis Haushofers bija Pirmā Pasaules kara ģenerālis, ģeopolitiskais ideologs un stratēģiskais plānotājs Hitlera laikā. Sirmais vīrs pēc Trešās valsts sabrukuma ir beidzis dzīvi pašnāvībā kopā ar sievu savās mājās Bavārijā. Bet viņa dēlu, arī ģeopolitiķi, kara pēdējās nedēļās apcietināja, un viņš ir beidzis dzīvi koncentrācijas nometnē.

Vācieši visumā atzina Mekindera teoriju, kaut vācu ideja bija par dzīves telpu – Lebensraum, Vācieši teica, ka viņi ir tauta bez telpas – Volk ohne Lebensraum. Vācija lēnām mirstot ārējo varu žņaugos utt. Vispār vācu ģeopolitiku temati ir: Raum, Lebensraum, Grossraum, Schicksalraum, Volk und Raum, Blut und Boden (telpa, dzīves telpa, lieltelpa, likteņa telpa, tauta un telpa, asinis un zeme) utt.

Haushofers teica, ka Eiropa ir divu varu sažņaugta: viena ir aziātu nomadi austrumos un otra — pirāti uz jūras (domāti angļi). Jau 1921. g. viņš paredzēja japāņu ekspansiju dienvidaustrumu virzienā, pie tam tieši uzbrukumu Havaju salām. Šāda invāzija varētu ieslēgt ap 900 milj. aziātu. Arī amerikāņi pārmeta Haushoferam, ka viņš izstrādājis japāņiem plānu uzbrukumam Pearl Harbor. Haushofers, kā bijušais militārais atašejs Japānā un japāņu un ķīniešu valodu pratējs, bijis tuvs draugs un padomdevējs japāņu ģenerālštābam. Kā pierādījies, šis japāņu uzbrukums dienvidaustrumu Āzijas telpā patiešām bijis izplānots Berlīnē, lai aizkavētu japāņu uzbrukumu Krievijai, resp., novērstu japāņu uzmanību no „Sirds zemes”, jo vācieši vieni paši 6 nedēļās cerēja tikt galā ar Krieviju.

Haushofera „lielajā stratēģijā” ietilpa milzīga Eirāzijas bloka radīšana, kurā ieietu Krievija un Japāna, protams, Vācijas vadībā.
Kad 1939. g. 23. augustā slēdza sensacionālo paktu starp Vāciju un Pad. Savienību, daudzi domāja, ka tas jau ir pirmais solis uz Eirāzijas valstu savienību. Pats Haushofers to uzskatīja par sevišķu triumfu, jo bija noticis, ko viņš bija paredzējis. Ģeopolitiku žurnāls „Zeitschrift fūr Geopolitik” norādīja, ka šāda vienošanās Vācijai un Krievijai ir vitāla nepieciešamība.

Vēl soli tuvāk globālās varas plāniem piegāja 1940. g. 27. septembrī, līdz ar Japānas formālu pievienošanos Berlīnes –Romas ass valstu savienībai, cerot, ka nu radīts gigantisku apmēru transkontinentāls bloks, kas būs pretsvars divām anglosakšu varām.

Haushofers runā par dzīves telpu, lielo valsti, Vācijas kultūras sfēru, kurā ietilptu lielākā daļa Eiropas Krievijas, ieskaitot Ļeņingradu, Maskavu, Volgas apgabalu un Ukrainu. Šī ideja, protams, patika Hitleram un vācu ģenerālštābam. 1939. gadā ar vācu – krievu neuzbrukšanas paktu likās, ka šī ideja varētu kļūt par realitāti. Bet, kad 1941. g. sāka karu pret Pad. Savienību, Haushofers nebija apmierināts.

Ģeopolitikas vēsture nav gluži jauna. Lielākā vai mazākā mērā, apzināti vai neapzināti – ģeogrāfija vienmēr ietekmējusi tautu un valstu politiku, centienus, mērķus, labklājību. Tā tas ir novērojams visās tautās. Arī mūsu senči cēla pilis stratēģiski svarīgākās vietās. Tautas cenšas nostiprināties vietās, kas ir svarīgākās saimnieciski, militāri, politiski un citādi.

Lielākā vai mazākā mērā ģeopolitika sekojusi visur, kur vien īstenota varas politika, piemēram, Napoleona karagājiens uz Krieviju, Bīlova un Klauzevica stratēģija, utt. Prof. Riters, Fichte, Hēgelis u.c. ievērojami padziļināja ģeopolitikas ideju. Pat tālā pagātnē itāliešu valstsvīram Makiavelli (1469 ...1527) ģeopolitikas ideja nav bijusi sveša. Daži pat apgalvo, ka Hēgelis ir pārņēmis Makiavelli domu. Tomēr par jauno laiku „ģeopolitikas tēvu” uzskata Mīnhenes profesoru Fridrihu Racelu (1844 ...1904). Kā Nīcše nodibināja filozofiju par „pārcilvēku”, Racels nodibināja „likumu” par teritorijas ekspansiju. Racels teica: „Uz šīs mazās planētas ir pietiekoši daudz vietas tikai vienai lielai valstij.” Arī pēc Haushofera domām, mazām valstīm vairs nav nākotnes.

Ģeopolitikas terminu pirmais tomēr definējis zviedrs Rūdolfs Kjellens (1864... 1922). Kjellens bijis Fichtes ietekmē. Viņš teica: „Ģeopolitika ir zemes un politiskās attīstības attiecību doktrīna. Tā ir dibināta uz ģeogrāfijas pamatiem. Tās mērķis ir vadīt praktisko politiku, kur jāsper solis nezināmajā. Tikai iedvesmots no ģeopolitiskās zinātnes, šis solis var būt sekmīgs.”

Ar Monro doktrīnu (1823. g.) ASV radīja ideju par Rietumu hēmisfēru. Amerikāņu ģeopolitiķi ir vienis pratis par to, ka „pasaules kontrole ir daudz vieglāka, ja labi pārzina un ievēro ģeogrāfijas principus.”

Bet amerikāņi vairs negrib samierināties ar to, ka Amerika iedalīta „ārējā joslā”. Viņi saka: „Toreiz, pirms 80 gadiem, Mekinders Ameriku ir nosaucis par „ārpusē stāvošu salu.” Bet tagad tā ir kļuvusi par ekonomisku, politisku un militāru centru; ģeopolitiku frazeoloģijā runājot — par „Zemes sirdi””.

Te der minēt arī brīdinātājas balsis, ko angļu ģeopolitiķis Mekinders teicis par Krieviju. Otrā pasaules kara laikā, 1943. g. (4 gadus pirms savas nāves) viņš norādīja, ka Sirds zemes teorija šodien ir vēl aktuālāka, nekā bija pirms 40 gadiem. Viņš teica: „Ja Pad. Savienība šai karā uzvarēs Vāciju, tā kļūs par lielāko varu pasaulē. Tā ieņems stratēģiski svarīgākās pozīcijas, jo Sirds zeme ir lielākais dabiskais cietoksnis uz zemeslodes”.

Vai arī: „Tagad mongoļu impēriju ir nomainījusi Krievija, kuras militārais un ekonomiskais spiediens uz Somiju, Skandināviju, Poliju, Turciju, Irānu, Indiju un Ķīnu aizstās mongoļu stepju ordu iebrucējus. Okupējot Eiropu, Krievija iegūtu centrālās stratēģiskās pozīcijas, kas Eiropā pieder Vācijai. Tas varētu notikt, protams, arī tad, ja Vācija pati labprātīgi kļūtu Krievijas sabiedrotā...”

Austrijas grāfs Rihards Kudenhove – Kalergi, Paneiropas idejas tēvs un ideologs, profesors un prezidents, jau 1923. g., vēl jauns cilvēks būdams, paredzēja Eiropas traģisko nākotni. Savā grāmatā „Paneiropa” viņš brīdināja Eiropu, kas bija saskaldījusies mazās valstiņās, kamēr Krievija ir milzīgs politisks komplekss, kas bija 4,5 reizes lielāka par visu Eiropu. Organizētai un industrializētai Krievijai neviena Eiropas valsts militāri nevarēs stāties pretim. No Krievijas arvien nāks spiediens uz pārējo Eiropu. Krievijas gājiens uz Rietumiem ir sācies jau kopš Pētera Lielā, un Baltijas valstis, Polija, Somija – būs tikai etapi šai gājienā.

Kā redzējām, pēc ģeopolitiku teorijām, vislielākā loma kādas tautas un valsts likteņu noteikšanā ir tās ģeogrāfiskajai vietai, kurā šī tauta atrodas. Ne valsts robežas ir izšķīrējas, bet gan dzīves telpa – Lebensraum.

Vēsture un politika nav šķirama no ģeogrāfijas. Piemēram, ja Latvija, resp., Baltijas valstis, būtu kaut kur Šveices telpā, tad noteikti varētu apgalvot, ka to liktenis būtu bijis pavisam citāds. Un tāpat Šveices liktenis būtu bijis citāds, ja tā būtu pie Baltijas jūras, nevis Alpu kalnos, kur daudz vieglāk ir tai apiet apkārt, nekā pāri pārkļūt. Kara gadījumā tai būtu jāaizstāv tikai dažas kalnu ejas, kamēr Baltijas valstīm nav nekādu dabīgu aizsardzības šķēršļu.
Līdzīgi Holandes – Beļģijas telpu ir pārstaigājuši daudzi kari tikai tādēļ, ka šīs valstis ir stratēģiski un ģeogrāfiski svarīgā vietā, kur saduras vairāku lielvalstu – Anglijas, Francijas, Vācijas – intereses. Katra no šīm valstīm ir ieinteresēta, lai šis apgabals nekristu pretinieka rokās.

Šādu stratēģiski, militāri, politiski un saimnieciski svarīgu vietu pasaulē ir daudz. Piemēram, varam minēt Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumus, kas veido izeju no Melnās jūras Vidusjūrā. To pašu var teikt par Lielo un Mazo Zundu šaurumiem, kas savieno Baltijas jūru ar ārpasauli utt. Tātad, svarīga ir kāda apgabala vai valsts starptautiskā politiskā nozīme, lielo valstu intereses, dabas bagātības. Klasisks piemērs mūsdienās ir Vidējie austrumi. Tur satiekas trīs kontinenti. Vidējie austrumi ir atslēga šo kontinentu pārvaldīšanai. Tāpēc pēc šī apgabala ir tīkojuši visi lielie pasaules valdnieki un karavadoņi, kā Kserkss, Aleksandrs Lielais, senie romieši, Krievijas cari, arī Napoleons u. c. Ja milzīgās naftas bagātības krieviem izdotos iegūt savā pārvaldīšanā, Eiropā apstātos visa rūpniecība, tanki, kuģi un lidmašīnas. Tātad, iegūstot Vidējos austrumus, būtu iekarota arī Eiropa, t.i., tā būtu atkarīga no Pad. Savienības. Līdzīgā stāvoklī nokļūtu arī Japāna un Tālie austrumi.

Šim apgabalam, kurā ietilpst Baltijas valstis un Polija, ir liela politiska un stratēģiska nozīme, jo tas atrodas Rietumu – Austrumu ceļā, pa kuru ir gan noritējuši tirdzniecības un kultūras sakari, gan arī pāri brāzušies visi svešie karapulki. Tāpēc droši varam teikt: ja, piemēram, Polija būtu kaut kur Spānijas telpā, tā šodien noteikti būtu brīva. Bet, savukārt, Spānija Polijas telpā noteikti būtu tikusi sadalīta vairākas reizes. Nav spāņi pārāki par poļiem vai poļi zemāki par citām tautām.

Mēs varētu minēt neskaitāmus piemērus kā pierādījumu, ka ģeopolitika ietekmē tautu un valstu likteņus. Mušu kaimiņi pāri Baltijas jūrai — neitrālā un lepnā Zviedrija — Latvijas vietā šodien noteikti būtu padomju republika. Bet Baltijas valstis Zviedrijas vietā varbūt būtu bijušas neatkarīgas. Vēl var minēt Anglijas visu laiku izcilo ģeogrāfisko stāvokli, jo Lamanšas jūras šaurums daudzreiz to ir glābis (arī l un II pasaules karā). Nav divu domu, ka vācu kara mašinērija to būtu pie-veikusi līdzīgi Francijai.

Baltijas telpa nav svarīga un nozīmīga tikai šīm valstīm, bet arī visai Eiropai. Tie ir Eiropas vārti, kā saka vācu autors Klauss Grimms savā grāmatā „Vor den Toren Europas”, kurā viņš apraksta vācu cīņas pret Krieviju.

Jau no seniem laikiem ir pieņemts uzskats: kurš valda pār Baltijas jūru, tas dominē visā Austrumeiropā. Tā tas ir arī šodien. Tāpēc pēc šī svarīgā apgabala ir tiekušies visi Krievijas cari, sākot ar Jāni Briesmīgo, Pēteri Lielo, Katrīni Lielo u. c. Baltijas jūru Krievija ir vienmēr tīkojusi padarīt par Mare Clausum. Tagad tas ir noticis.
Savā laikā Baltijas jūra ir bijusi Skandināvijas jūra — vikingu laikā; Vācu jūra — Hanzas valstu savienības laikā (1250 ...1535); Dāņu jūra, tad atkal Zviedru jūra (17. ...18. gs.) Kārļa XII laikā. Un jaunākā laikā pēc tās un visa Baltijas apgabala sacentušās Vācija un Krievija. Arī Anglija nekad nav bijusi vienaldzīga, kas pār šo apgabalu valda. Pēc l Pasaules kara britu politika bija, lai Baltijas jūra būtu brīva no vācu un krievu dominācijas. Tāpēc tā atbalstīja Baltijas valstu nodibināšanos, lai ne Vācija, ne Krievija neokupētu Baltijas piekrasti.

Nobeigumā gribēju vērst lasītāju uzmanību uz kādu apstākli, ko, diemžēl, mūsu politiķi neņem vērā. Mēs esam daudz dzirdējuši izsakāmies, ka Latvijai 1940. g. vajadzēja karot pret Krieviju tāpat, kā to darīja Somija, un Somija palika brīva.

Somijas ģeopolitiskais stāvoklis ir daudz citādāks nekā Baltijas valstīm, it sevišķi Latvijai un Lietuvai, tāpat Polijai, Ja Somija būtu Baltijas telpā, tad šodien tā noteikti būtu padomju republika, par spīti visai somu varonībai. Vispirms, Somija atrodas nomaļus no lielā Rietumu — Austrumu ceļa; otrkārt: tai ir dabīgas aizsardzības robežas, un treškārt: tā tomēr tika uzvarēta un Pad. Savienība paņēma no tās, ko vēlējās.

Apskatījuši Latvijas, resp. Baltijas valstu stāvokli ģeopolitiskajā ziņā, mums rodas jautājums: kādas politikas ceļš šīm valstīm būtu jāiet?

Atbildot uz šo jautājumu, būtu jāsaka, ka mums jāiet ceļš, kādu prasa mūsu starptautiski politiskais, stratēģiskais un ģeopolitiskais stāvoklis. Napoleons ir teicis, ka valsts ārpolitiku nosaka tās ģeogrāfija.

Pagātnē mēs negājām reālpolitikas ceļu, bet gan nodevāmies iluzoriskai anglofīliskai politikai, kas izrādījās nereāla un atnesa mums tikai vilšanos, postu un nelaimi.

Vai, ejot reālpolitikas ceļu, būtu bijis citādi, šodien varam tikai minēt.