Mīlestības garīgā dimensija

Vai jūs kādreiz esiet skumuši vai ilgojušies pēc savas „pazaudētās pusītes”? Vai jūs meklējiet savu „duālo dvēseli”? Reiz, pēc 10 vai varbūt 10 tūkstošiem gadu, jūs visdrīzāk savienosieties ar viņu – tas ir tikpat ticami kā saullēkts. Bet, kamēr šis brīdis pienāk, ir svarīgi iegūt zemes dzīves mīlestības pieredzi.

Vai pienāks tāda diena, kas izmainīs visu dzīvi? Vai mēs sajutīsim, kā Liktens roka mūs satricinās tajā dienā un vienā mirklī izmainīs visu mūsu apkārtni. Dzejnieks Novāliss ((1772 - 1801) tādu dienu piedzīvoja 1794.gada 17. novembrī, kad viņu iepazīstināja ar 12 gadīgo Sofiju fon Kjūnu. Savam draugam Novaliss par šo tikšanos rakstīja: „Viens stundas ceturksnis noteica manu dzīvi”. Mīlestība viņus abus satvēra no pirmā skatiena. Novaliss bija pārliecināts, ka kādreiz viņš apprecēs šo burvīgo meiteni.

Rakstnieks Ludvigs Tiks aprakstīja viņu pirmo tikšanos: „Pirmais skats, kas bija vērsts šai burvīgajai un mīlestības pilnajai būtnei, noteica viņa dzīvi. Viņš runāja vienīgi par viņu. Jūtas, kas caurvija un iedvesmoja viņu, kļuva par visu viņa dzīves jēgu. Novāliss kļuva par dzejnieku...”.

Bet viņiem nebija lemta laime zemes dzīvē, Sofija nomira divas dienas pēc savas 15-tās dzimšanas dienas. Pēc viņas nāves Novaliss rakstīja: „Manām skumjām nav robežu, gluži tāpat kā manai mīlestībai. Vienīgi viņa saistīja mani r dzīvi, ar manu valsti un manu darbību. Gluži tāpat kā viņa, arī es esmu šķirts no visa, man nav vairs nekā.” Visas Novalisa domas bija saistītas ar Sofiju. Un viņš loloja sapni sekot viņai nāvē, lai Debesīs atkal savienotos ar mīļoto. „Es atkal redzēšu viņu, savas dzīves eņģeli, savu mūžīgo Sofiju, drīz, pavisam drīz... Tikšanās brīdis būs priecīgākais, kādu vien es esmu piedzīvojis zem saules. Sofija vienmēr ir ar mani. Visu, ko vien es daru, es daru viņas vārdā. Viņa bija manas dzīves sākums un būs arī tās beigas.” Patiesi, no nepārtrauktās garīgās saites ar Sofiju, Novaliss ļoti savārga. 1801.gada 25.martā, Sofijas nāves ceturtajā gadadienā viņš nomira ar laimīgu smaidu sejā, it kā viņa būtu viņu atbrīvojusi no šīs dzīves.

„Viņa būs mana visdārgākā dvēsele, manas svētās liesmas glabātāja. Kādu gan uzticību es uz mūžiem jūtu sevī!”
(Henrihs fon Ofterdingens savai mīļotajai Matildei Klingsorai tāda pat nosaukuma Novālisa stāstā)

Neparasta mīlestība? Vai parasta, vien kvēla dzejnieka apdziedāta? Bet ko tad varētu sacīt par Frīdriha Klopštoka (1724.-1803.) mīlestību uz Metu Molleri (1728.-1758.)? Vēstulē Klopštokam Meta nodēvēja viņu par „pirmo visu cilvēku vidū” un pavēstīja viņam, ka 13 gadu vecumā ir redzējusi vīziju: „Jau tad es ieraudzīju sava nākamā vīra tēlu, ko Debesis man ir nolēmušas.” 1752.gada 27.augustā Klopštoks rakstīja: „Cik gan es esmu laimīgs! Viņa ir brīnišķīgākā no visām meitenēm, kādas jebkad Debesis ir skatījušas. Viņa ir mana vienīgā! Viņa ir mana, mana, vienīgi mana!” Pēc dažiem mēnešiem Meta viņam rakstīja: „Man ir tāda sajūta, ka tu esi mana dvīņu māsa, ar kuru kopā mēs esam piedzimuši paradīzē. Pašlaik mēs neesam kopā, bet mēs noteikti tur atgriezīsimies. Un, ja tik dižena ir mūsu laime šeit, tad, cik gan brīnišķīgi mums klāsies tur!”

1752.gada 12.decembrī Klopštoks rakstīja savam draugam Bodmeram: „Ja es būtu meitene, es kļūtu par viņu. Un viņa kļūtu par mani. Tas ir tik pašsaprotami, cik vien sena patiesība var būt pašsaprotama. Ak, šīs neizskaidrojamās pilnīgās svētlaimes stundas, viņa ir mana... Mana meitene... – Mana draudzene... Mana māsa... Mana līgava! Viss ir noticis vienlaicīgi... Dažkārt man šķiet, ka viņa - esmu es un tad es pat nespēju runāt par viņu.” Vairākkārt Klopštoks Metu dēvēja par „vistuvāko radinieci”. Bet viņa iemīļotā 1752.gada 24.novembrī rakstīja viņam: „Tikko kā tu mani biji iemīlējis, un es nobijos no savas laimes. Man bija bail, ka Dievs var to visu man aizliegt. Ak vai, kā es esmu kļūdījusies! Svētlaimi, kādu es tagad jūtu, nevar atdalīt no Dieva (vai arī es pilnīgi nespēju izbaudīt tādu laimi), gluži otrādi, tā daudz izteiktāk mani tuvina Viņam. Aizkustinājums, pateicība, prieks, visas svētlaimes izjūtas manu pateicību padaru liesmainu.”

Gandrīz šādus pat vārdus es dzirdēju no sava paziņas Georga, kuram arī bija dota tā retā izredzētība – satikt dzīvē savu „mūžīgo mīlestību”. „Šāda pieredze cilvēku padara pazemīgu. Viņa pamodināja manī vēl dziļāku bijību, vēl kvēlāku mīlestību uz Dievu.”

Sens sakāmvārds saka: Ja vien ir podiņš, arī vāciņš atradīsies. „Mūžīga mīlestība” uz cilvēku, kurš izrādās tev „brīnišķīgs vāciņš podiņam” – tas ir nepieciešamais papildinājums – daļa no tevis paša. Un tā nav cilvēka radusies neprātīga vēlme. Ezotēriķi šādus cilvēkus dēvē par duālajām dvēselēm vai par dvīņu dvēselēm, par „dievišķo papildinājumu” vai par „māsas dvēselēm” – skaidro Omrams Mikaels Aivanhovs. „Katram cilvēkam ir „dvēseliskā māsa”. Tajā brīdī, kad viņš kā liesma, kā dievišķa dzirkstele no Dieva tēla, viņš ir divas būtnes vienā un abi ir viens otra papildinājums, katrs no viņiem ir otra puse. Tagad abām šīm būtnēm ir jāsadalās un jādodas katram savā virzienā. Katram ir savs attīstības ceļš. Un pilnveides gaitā viņi abi var atrast viens otru. Dvēseles dzīlēs katrs nes otra tēlu. Katrs cilvēks glabā dziļi sevī dvēseles māsas tēlu. Pat, ja viņš neatceras, šis tēls mīt viņā. Tieši tādēļ ikviens cilvēks atnāk uz Zemi ar slepenu cerību satikt savu māsas dvēseli, kura dos viņam visu un iekšēji sakritīs ar viņu pilnībā.”

Katram cilvēkam ir duālā dvēsele. Tas ir likums. Kad veidojas mūžīgais garīgais cilvēka ķermenis, viņa Kosmosa vecāki sūta gaismu no savām sirdīm, apvienojot to, lai radītu sievišķo un vīrišķo garīgo ķermeni. Tēvs-Māte-Dievs (kas arī ir Dvīņu Liesma) savieno divu siržu liesmas, lai radītu jaunu garīgu dzirksteli. Dieviete-Māte nēsā to savā sirdī, lai vēlāk to iedēstītu jaunradītā garīgā tēlā. Viņa dala Trīsvienīgo dievišķo dzirksteli divās daļās un vienu daļu liek vīrišķā garīgā tēla garīgajā sirdī, otru – sievišķā tēla garīgajā sirdī. Tādēji dievišķā dzīvība tiek iedvesta tik tikko radītā būtnē, kas gatava nostāties uz pārbaudījumu ceļa. Reiz tās abas sasniegs pilnību un „augšāmcelsies” kļūdamas brīvas un atkal atradīs viena otru – vienai liesmai mūžīgi piederošas divas būtnes.

Šī brīnišķīgā patiesība aizrauj dažus ezotēriķus. Ikreiz no jauna iemīlējies, cilvēks pārliecina sevi, ka tā ir viņa dvīņu dvēsele. Paiet pāris gadu un nāk apskaidrība – „dvīņu dvēsele” izrādās ir mocītājs, kurš krīt uz nerviem un tas nenoliedzami „dvīņu dvēseles” meklētājam dod cerību doties turpmākos meklējumos. Es pazīstu šādus cilvēkus. Viņi regulāri atrod savu „duālo dvēseli” un sajūsmināti svin kārtējās laulības, jo dvīņu dvēseli nedrīkst pakļaut pārbaudījumiem un mocībām. Kad pirmās sajūsmas vietā nāk smaga vilšanās, lai atdzimtu no pelniem, kurss atkal tiek mainīts un sākas „šoreiz patiešām īstās, mūžīgās dvīņu dvēseles” meklējumi. Būtībā Zeme nav labākā vieta, kur savienoties īstenajām dvīņu dvēselēm. Zeme ir mācību klase, skola, nevis paradīze. Šeit mēs esam lai mācītos. Un mācīšanās notiek, nevis ar ideālo, bet gan ar piemērotu partneri. Saikne ar partneri – dvīņu dvēseli viegli var pārvērst abus par vientuļu salu, kuru apskalo ūdeņi, viņiem pietiek vienam ar otru, nav daļas gar citiem. Man ir pazīstams dvīņu liesmas pāris (patiess, nevis iedomāts) – pārņemti ar to, ka atraduši viens otru, viņi dzīvo paši savā mītu pasaulē. Katram sastaptajam viņi stundām var stāstīt savu brīnišķīgo stāstu un arvien vairāk ietīt sevi no mīlestības pavedieniem satītā kūniņā. Viņi kļūst arvien nejūtīgāki pret apkārtējiem un citiem nesasniedzamāki. Tā kā visos jautājumos viņiem ir viens viedoklis, viņi arvien ciešāk viens otram apliecina savu maldīgo ceļu. Rezultātā viņu kopīgā atnākšana lai pilnveidotu dvēseles, realitātē izrādās negatīva. Viņi attālinās arvien vairāk no visa, kas bijis reāls un patiess un arī no tā, kādēļ viņi bija dzīvojuši līdz tam.

Dvīņu dvēseļu tikšanās uz Zemes notiek ļoti reti. Ja viņas arī satiekas, tad visbiežāk tādās situācijās, kas neļauj ilgi būt kopā. Piemēram, abiem jau ir ģimenes. Ja arī viņi satiekas, tad visdrīzāk viņu saiknes nav ilgstošas. Tomass Ulhihs savā brīnišķīgajā grāmatā „Dvīņu dvēseles un dvēseliskie partneri” stāsta par daudzu dižu cilvēku dzīvēm, starp kurām ir dažas patiesas dvīņu dvēseļu tikšanās. Un tās visas ir sēru plīvuros tītas un nepiepildītu vēlmju pilnas...

(Pārpublicēts no www.e-misterija.lv)