Dažas atziņas par Mīlestību

Bet kā tad ar pirmo mīlestības uzliesmojumu? – jūs jautāsiet. Vai tiešām šajās jūtās, vienīgajā vēlmē, kura cilvēkā dzīva – sagādāt otram prieku, nav dievišķā nodoma? Protams, ir, un tās būtība ir tāda, lai mēs sajustu tieksmi pēc kaut kā ārpus sevis, lai sajustu, cik skaistas ir svešu vēlmju piepildīšanas jūtas, kādu neizsakāmu apmierinājumu tas var sniegt.

Šīs jūtas mums dotas kā patiesas mīlestības pret Augstāko Dabu, Radītāju paraugs, un pazūd tās, lai mēs saprastu, ka egoistiskā izteiksmē mīlestība vienmēr beidzas.

Mīlestības trūkums ir viens no spēcīgākajiem motīviem, kas mūs dzen uz sava egoistiskā rakstura mainīšanu, kas veicina visas cilvēces augšupeju, jo beigu beigās mūsu mērķis ir mūžīgā Mīlestība.

Un visi pakāpieni, pa kuriem mēs ejam uz augšu, sevi minām, tuvojamies garīgajam ideālam, ir mīlestības atkārtošanas pakāpieni. Tas nav tik vienkārši, kā mums liekas, un ne tik mazsvarīgi. Vienkārši mīlestība atrodas ārpus mūsu līmeņa, ārpus mūsu pasaules.

Un tāpēc, lai patiešām sasniegtu Mīlestību, mums jāpaceļas nesavtīgas garīgas atdošanas pasaulē.

Ja cilvēks mīl altruistiski, viņš sajūt sevī Bezgalību. Šo piepildījumu iegūst tas, kurš mīl, nevis - kuru mīl. Tāpēc tiešām, jācenšas mīlēt, nevis tikt mīlētam. Un, jo ātrāk mēs pacelsimies pār savu egoismu, jo ātrāk sajutīsim mīlestības un dzīvības straumes Bezgalību.

Jo - augstākā gaisma – tā ir Mīlestība.